Tautas frontes deputātu kandidātu priekšvēlēšanu programmas galvenais punkts bija Latvijas neatkarība, un viņus atbalstīja lielākā daļa vēlētāju. 4. maijā pieņemtajā deklarācijā detalizēti analizēti valstiskās neatkarības zaudēšanas būtiskākie fakti un tiem dots juridisks vērtējums. Tāpat par darāmo pārejas periodā līdz pilnīgai neatkarības atjaunošanai, kā arī garantē ikvienam Latvijas teritorijā mītošajam ekonomiskās, sociālās un politiskās tiesības. Taču deklarācijas pieņemšanas 22. gadadienā ne visi uzskata, ka tajā paustās apņemšanās ir izpildītas.
Notikumi, kas izšķīra pārliecinošo balsojumu par Neatkarības deklarāciju, notika vairākus mēnešus agrāk, Augstākās Padomes vēlēšanās. Tobrīd Latvijas Tautas Fronte kā galveno mērķi nosprauda iedabūt Augstākajā Padomē divas trešdaļas neatkarības atbalstītājus. Pārliecinoša uzvara vēlēšanās, kā uzskata Augstākās Padomes deputāte Velta Čebatarenoka, apliecināja tautas gribu atgūt brīvību.
Gan toreiz, gan tagad cilvēki tik daudz neiedziļinās 4. maija deklarācijas tekstā - tā saturā un sekās, bet emocionāli tvēra dokumenta nosaukumu - Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tomēr deklarācija runā ne tikai par neatkarības atjaunošanu, bet arī ekonomisko, sociālo un politisko tiesību garantēšanu ikvienam, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā.
Aleksandrs Gapoņenko šogad 4. maija priekšvakarā rosināja nepilsoņu protesta akciju. Gapoņenko, kurš piedalījās arī nesenajā valodas referenduma organizēšanā, uzskata, ka Neatkarības deklarācijā solītais nav izpildīts. Par to liecina kaut vai tas, ka vēl joprojām vairāk nekā 300 tūkstošiem nepilsoņu nav tiesību piedalīties pašvaldības vēlēšanās. Nepilsoņu situāciju Gapoņenko salīdzina tumšādaino situāciju ASV 50. gados: "Šai problēmai jau drīz būs 20 gadadiena. Situāciju ar nepilsoņiem Latvijā salīdzina ar afroamerikānu beztiesiskumu ASV 50. gados, kad melnie nevarēja iet vienā skolā ar baltajiem vai braukt vienā sabiedriskajā autobusā. Tāda pati situācija bija arī Eiropas valstu kolonijās, piemēram Indijā, kur vietējiem iedzīvotājiem nebija tiesības vēlēt vietējo varu. Latvijā vēl joprojām līdzīgā situācijā atrodas 300 tūkstoši cilvēku. Jebkuram Eiropas Savienības pilsonim, kurš te padzīvojis pusgadu, ir šādas tiesības, bet man, kurš nodzīvojis šeit visu mūžu, šādas tiesības nav."
Velta Čebotarenoka, kura Gapoņenko vēl atceras no Interfrontes aktīvistu pirmajām rindām, pārmetumus uzskata par nepamatotiem. Vēl vairāk - 4. maija deklarācijas klubs, kurā aktīvi darbojas Čebotarenoka, aicināja valsts augstākās amatpersonas likumdošanā pieņemt daudz stingrākus noteikumus. Tādus, kas liktu vairāk cienīt Latvijas valsti un tajā dzīvojošo pamatnāciju. Gapoņenko solīto nepilsoņu parlamentu Velta Čebotarenoka uzskata par absurdu ideju.
4. maija deklarācija vēsta ne tikai par politiskā un vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, bet arī ekonomisko taisnīgumu. Armands Strazds, kurš aizejot no Saskaņas centra, ir izveidojis kustību "Atjaunotā Latvija", uzskata, ka apņemšanās atjaunot ekonomisko brīvību un radīt pamatu labklājības valstij, par ko runā arī 4. maija deklarācija, šajos 20 gados tā arī nav izdevies.
1990. gadā, īsi pirms neatkarības deklarācijas pieņemšanas, Rīgā sanāca vietējo tautas deputātu sapulce "Daugavas" stadionā, kas savu vēlētāju vārdā balsojot, uzdeva jaunievēlētajai Augstākajai Padomei atjaunot Latvijas Republikas neatkarību un izveidot sociāli atbildīgu valsti. Šajā sapulcē piedalījās un balsoja arī Ivars Redisons, kurš uzskata, ka tautas griba ir palikusi neizpildīta - sociāli atbildīga valsts tā arī nav izveidota.
Bijusī Augstākās Padomes deputāte Velta Čebotarenoka, kura balsoja par Neatkarības deklarāciju, piekrīt, ka vēl ir daudz darāmā, lai ekonomiski stiprinātu valsti, lai visiem cilvēkiem nodrošinātu iespējas vairot savu laklājību.
