Mūzikas profesors Skots Brikmanis patlaban dzīvo dzimtajā valstī ASV, bet viņa vectēvs dzimis Latvijā un dzīvojis Tērvetes novadā. Skots stāsta, ka bērnībā latviešu valodu sev apkārt bieži nedzirdēja un nevarēja to apgūt. Latvijā pirmo reizi viņš viesojies 2015. gadā un saka – iemīlējis gan valsti, gan valodu un kultūru. Četrus gadus Skots mēģinājis apgūt kādas valodas frāzes un nu otro reizi nonācis arī līdz latviešu valodas vasaras skolas izaicinājumam: "2019. gada nogalē man noteica vēža diagnozi un, lai arī tagad mana veselība ir diezgan laba, tomēr tolaik mana meita man teica, ka ar katru krīzi dzīvē nāk arī iespējas, un viņa vaicāja, ko es gribētu paveikt šajā laikā. Es uzreiz teicu, ka vēlos mācīties latviešu valodu un kultūru."
Skots atzīst, ka latviešu valoda arī cilvēkam ar doktora grādu ir ļoti grūta, taču viņš īpaši novērtē iespēju, ka šovasar izdevies savas zināšanas pielietot praktiski sarunās ar iedzīvotājiem uz ielas, ar pārdevējiem tirgū vai braucot autobusā no pilsētas uz pilsētu.
"Tā ir bijusi lieliska pieredze, ko es arī šeit gribēju. Protams, mums bija arī tiešās mācības ar skolotāju "Zoom" lekcijās, bet man patika iet uz veikalu un satikt tur pensionārus, kas vienkārši pienāk aprunāties par augstajām maizes cenām, un man bija šī iespēja runāt latviešu valodā ar vietējiem. Man patiešām ļoti patīk cilvēki šeit. Un es saprotu, ka mana akcenta dēļ latviešiem nekad neliksies, ka esmu Jānis no Valmieras, bet tā atbilde, ko saņemu no cilvēkiem, kad mēģinu runāt latviski, tā ir brīnišķīga, un es negribu, lai mani uzlūko kā tūristu.
Tas ir mans darbs pielāgoties Latvijai, nevis otrādi.
Tāpēc ikvienu, kas šeit uzturas, bet nerunā latviešu valodā, es iedrošinātu mācīties valodu, jo, ja es varu, tu arī vari," uzsver Skots.
Arī brazīlietei Mirelai Puriņai ir saknes Latvijā un viņa valodu mazliet dzirdējusi no tēva un diasporas kopienā Brazīlijā. Savukārt pirms pāris gadiem Mirela pieteicās Latvijas pilsonībai un sāka nopietni apgūt latviešu valodu, tostarp šovasar piedalījās atālinātājā vasaras skolā Latvijas Universitātē. Mirela ir arhitekte un nākamnedēļ sāks darbu Latvijā.
"Latviešu valodas iemācīšanās prasa laiku, bet man šķiet, ka tas ir tā vērts. Man patīk runāt šajā valodā, man patīk šeit būt, un es gribu būt šīs sabiedrības daļa.
Un, ja es gribu šeit dzīvot un strādāt, manuprāt, tas nav liels ieguldījums, kas ir vienkārši jāizdara. Un es iemācījos arī izbaudīt valodu mācīšanās procesu, tagad esmu šeit un esmu tiešām priecīga," stāsta Mirela.
Savukārt Momoka Kushida ir no Japānas un viņai nav radnieciskas saistības ar Latviju, taču viņa dzied Tokijas latviešu korī "Gaisma". Japāniete piedalījās arī Dziesmu un deju svētkos pirms četriem gadiem un kopš tā laika Latvijā viesojusies vairākkārt. Latviešu valodu šobrīd viņa nostiprina, jo cer nākamajos svētkos piedalīties dejotāju kategorijā. Tāpat Momoki plāno studēt Latvijā: "Es šovasar pirmo reizi piedalījos latviešu valodas vasaras skolā, bet Latvijas vēstniecībā Japānā ir latviešu valodas kurss, kur es gadu mācījos šo valodu. Japānā kopumā daudzi cilvēki interesējas par Latvijas kultūru, piemēram, jūsu amatniecību, dziedāšanas un dejošanas tradīciju un arhitektūru.
Latviešu valoda, manuprāt, skan skaisti, tā kā dziesma.
Man arī šķiet, ka tā nav ļoti sarežģīta valoda. Protams, es vēl nevaru runāt latviešu valodā brīvi, bet es domāju, ja ir pieredze vēl kādu citu Eiropas valodu apguvē, tad šo valodu apgūt ir vieglāk."
Latvijas Universitātē latviešu valodas un kultūras vasaras skola norit jau astoņus gadus, un arī pandēmijas laikā interese par valodas apguvi nav mazinājusies. Lai arī mācības norit attālināti, ik gadu valodas un kultūras kursus apgūst ap 60 audzēkņu.
