Nabadzības riskam ir pakļauta gandrīz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, turklāt to īpatsvars ir pieaudzis. 2019. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 21,6%, bet 2020. gadā jau 23,4 % iedzīvotāju. Uz Eiropas fona esam ar otru lielāko skaitli tūlīt aiz Bulgārijas. Lietuvā un Igaunijā situācija ir labāka (attiecīgi 20,9 % un 20,7 %), bet no vidējā Eiropas Savienības rādītāja – 17,1% – atpaliekam vēl vairāk.
Ko tas nozīmē ikdienas dzīvē un kā sadzīvot ar nabadzību, ik dienu izjūt pensionāre Tatjana, kuru “De facto” sastapa pie vienas no Rīgas zupas virtuvēm. Viņa uz to nāk jau 10 gadus, lai dabūtu siltu ēdienu sev un 91 gadu vecajai mammai.
Abu pensijas kopā ir ap 550 eiro, un tikai tādēļ, ka ir divatā, puslīdz iespējams savilkt galus.
Veikalā viņa var atļauties arvien mazāk, jo cenas kļust dārgākas. To apliecina arī inflācijas dati. Piens gada laikā sadārdzinājies par 10,7 %, maize – par 7,5% dārgāka, sviests – par 14,5%, līdzīgi arī citi piena produkti – 14,18%. Bet, piemēram, dārzeņi ir par 22,5% dārgāki nekā gadu iepriekš.
Latvijas Bankā prognozē, ka cenu kapums turpināsies un turpmāk notiekošais ap pārtikas cenām pat varētu aizēnot raizes par līdzšinējo enerģijas cenu pieaugumu.
Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane atzina, ka īpaši trūcīgākajai sabiedrības daļai tas būs sāpīgs jautājums, jo mazināt patēriņu uz pārtikas rēķina ir ierobežotas iespējas.
Nespēja iepriekšējo gadu laikā nabadzības riska apmērus mazināt pašreizējos inflācijas apstākļos var atspēlēties jo īpaši. Turklāt varējām būt tiem gatavāki. Skarbu vērtējumu nabadzības mazināšanas nepilnībām Valsts kontrole netaupīja jau revīzijā pirms diviem gadiem, uzsverot, ka jau tā nepietiekamie līdzekļi nabadzības mazināšanai ne vienmēr tiek izlietoti atbilstoši mērķim. Turklāt nabadzības mazināšana atkarīga ne vien no pabalstu, bet arī nodarbinātības, veselības, izglītības un nodokļu politikām, bet nebija arī skaidra rīcības plāna, kā dažādām ministrijām kopā strādāt un kas šo darbu koordinētu.
Šo divu gadu laikā gan ir reformēts, piemēram, mājokļa pabalsts un palielināts garantētais iztikas minimums, tomēr lielākā daļa no Valsts kontroles ieteikumiem, kas bija jāizpilda līdz šā gada sākumam, ir palikuši vien vēlējuma izteiksmē revīzijas dokumentos, sākot jau ar pilnvērtīgu pabalstu sistēmas pārskatīšanu.
Valsts kontroles 3. revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa norādīja: “Vēl aizvien tas nav izdarīts un vēl aizvien ir diskusija par to, kam tas būtu jādara, vai ir nepieciešamais finansējums.
Valsts kontroles ieskatā ir jau aizmetņi tam, lai to varētu izdarīt, jo pašvaldības jau šobrīd, administrējot garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalstu, veic ienākuma līmeņa izvērtējumu.
Šai brīdī nav arī tā, ka tas būtu jādara rūtiņu burtnīcā, eksistē arī digitālas sistēmas.”
Arī skaidrs rīcības plāns un atbildīgais par dažādu jomu saskaņotu rīcību aizvien ir aktuāls jautājums, kas Valsts kontroles ieskatā būtu Pārresoru koordinācijas centra un Ministru kabineta atbildības lokā.
Tikmēr gan Pārresoru koordinācijas centrā, gan Labklājības ministrijā kritikai par neizpildīto īsti nepiekrīt. Pabalstu politika pakāpeniski tiekot pārskatīta un darbs turpinoties. Bet nabadzības mazināšanas mērķi iekļauti Nacionālās attīstības plānā, kas saistošs visām ministrijām, un atsevišķu starpinstitūciju plānu tieši nabadzības mazināšanai nevajagot.
Pārresoru koordinācijas centra Attīstības plānošanas nodaļas konsultante Māra Sīmane norādīja, ka problēma nav plānu trūkums vai nesaskaņota darbošanās, bet gan finanšu iespējas, kas atklājies arī tad, kad bijis jārēķina, kā sasniegt 2021.–2027. gada Nacionālā attīstības plāna uzdevumus.
“Labklājības ministrija sākotnēji izskaitļoja, ka tur tikai uz tiem pabalstiem vajag 1,28 miljardus. Bet tas, kas mums ir tai fiskālajā telpā, ir 300 miljoni uz septiņiem gadiem. Kur mēs dabūsim trīs reizes vairāk?” viņa vaicāja.
Turklāt Labklājības ministrijā arī liek noprast, ka būtiskus uzlabojumus nabadzības rādītājos neesot ko gaidīt, jo tāda gluži vienkārši esot mūsu ekonomiskā situācija iepretim bagātākām valstīm, kurām nabadzības riska aprēķināšanas formula esot labvēlīgāka.
“Mēs nekad nebūsim labākā pozīcijā, jo mūsu iekšzemes kopprodukts un ienākums uz vienu cilvēku ir ievērojami zemāks nekā Vācijā un Somijā. Iekšzemes kopprodukts un ienākumi uz vienu cilvēku ir tādi būtiski rādītāji, kas pasaka, cik turīga valsts ir,” norādīja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.
Tas gan netraucē izvirzīt ambiciozus mērķus, kurus tā arī nepiepildām. Piemēram, Latvija attīstības stratēģijas dokumentos bija apņēmusies, ka nabadzības īpatsvars 2020. gadā nedrīkstētu būt lielāks par 21%, bet 2030. gadā – 16%. 2020. gadā mērķis tā arī netika sasniegts un tagad līdzīgs – 21,5% – rādītājs paredzēts jau vairs tikai 2027. gadam. Gan Pārresoru koordinācijas centrā, gan Labklājības ministrijā norādīja, ka kļūstam reālistiskāki. Turklāt netiek izslēgts, ka arī šie rādītāji nenozīmē, ka tā būs.
“Mērķu uzstādīšanas brīdī tie noteikti bija uzstādīti ar zināmu ambīciju, bet ne pārāk optimistiski. Taču šobrīd pēdējo divu gadu situācija ir pilnīgi mainījusi realitāti, un tas atspoguļojies arī datos,” skaidroja Celmiņa, norādot, ka būs interesanti redzēt, kādas sekas uz nabadzības rādītājiem šis laiks būs atstājis.
