ĪSUMĀ:
- Parasta kafejnīca, bet ar priecīgu personālu;
- Pārvar bailes no cilvēkiem;
- Cer, ka kļūs par piemēru citiem darba devējiem;
- Apmeklētājiem atzinīgi vārdi par šādiem projektiem;
- Cilvēkiem ar invaliditāti nepieciešamas darbavietas.
Parasta kafejnīca, bet ar priecīgāku personālu
Pirms kafejnīcas atvēršanas uzņēmums apkalpoja kafijas pauzes izbraukumos. Pērn decembrī Latvijas Radio viesojās mācību virtuvē un ar biedrības vadītāju Māri Grāvi vēl tikai runāja par kafejnīcas ideju.
"Kafejnīca kā kafejnīca. Tā būs īpaša kafejnīca īpašiem cilvēkiem. Mēs nemēģināsim sevi pozicionēt kā kaut ko ļoti, ļoti speciālu. Vienīgā atšķirība būs, ka, ienākot kafejnīcā, personāls būs priecīgāks, laipnāks, smaidīgāks, jo cilvēkiem ar invaliditāti, it īpaši ar intelektuālās attīstības traucējumiem, bieži ir daudz pozitīvāks skatījums uz dzīvi. Tā rezultātā mēģināsim, saglabājot savu būtību, piedāvāt parastas kafejnīcas pakalpojumus," pauda Māris.
Toreiz decembrī Māris gan vēl nevēlējās nosaukt konkrētu laiku, kad kafejnīca vērs savas durvis. Nu, 2019. gada jūnijā, atvēršanas laiks ir pienācis. Karstajā vasaras dienā pie kafejnīcas terases pulcējušies daudzi cilvēki. Pašā kafejnīcā nodarbināti seši cilvēki - četri ir ar intelektuālās attīstības traucējumiem un divi ar funkcionāliem traucējumiem.
Ivo Karasieris kafejnīcā ir konditora palīgs un pilda dažādus darbus. Viņam ir līdzīga darba pieredze, patīk arī aust, taču bijis laiks, kad nestrādājis. "Ko man saka, to es daru. Visu izpildu. Visas funkcijas. Nomazgāt traukus, izslaucīt grīdu, noslaucīt galdus pirms atvēršanas. Man bija no sākuma [laiks] mājās. Es neko vispār. Pa mājām visu laiku. Es domāju, kaut kur vajag iet meklēt darbu. Jā, jā, gribējās strādāt,” stāsta Ivo. Tagad jaunā darbā esot labi.
Savukārt Silvija šeit palīdz apkalpot klientus. Latvijas Radio Silvijai vaicā, kas no kafejnīcas piedāvājuma garšo visvairāk un kas darbā sagādā grūtības. "Pavlovas kūkas garšo. Speķa pīrādziņi vēl. Citreiz ir grūti, bet ir jāsaņemas. Tāds stresains ir bijis, piemēram, kad ir jāgatavojas lielākiem pasākumiem," tā Silvija. Viņa pastāsta arī, ko dara ārpus darba: "Patīk pastaigas, basketbols, lasu grāmatas un svētdienā apmeklēju dievkalpojumu."
Savukārt Svetlana ir atbildīgā par kafiju. Pašai garšo šķīstošā kafija. "Es sāku galdus klāt, redzēja, ka es to varu. Jā, biedrībā sāku galdus klāt. Redzēja, ka es varu to, un ejam tālāk. [Kad paaicināja strādāt] bija bišķiņ bailīgi no cilvēkiem. Dzīvoju agrāk laukos. Ziniet, laukos ir maz cilvēku. Rīgā kad iebrauc, liekas, kur tik kāju neuzliec, tur cilvēciņš stāv," tā Svetlana. Taču pie cilvēkiem ir pieradusi.
"Ir vieglāk tāpēc, ka braukāju uz visādām kafijas pauzēm, vajag saklāt galdu. Jau ir sarunas ar cilvēkiem. No sākuma, kad redzēju cilvēku, man bija bail," tā Svetlana.
Viņa uzsver, ka joprojām jūt uztraukumu, taču cer, ka nekur projām nedosies.
Cer, ka kļūs par piemēru citiem darba devējiem
Uzņēmuma valdes loceklis Māris Grāvis stāsta, ka jauniešiem reakcija par darba piedāvājumu bijusi dažāda. "Mēs piedāvājām, piemēram, jaunietei, kura mums ir kafijas meistare jeb barista. Viņa teica vienkārši: „Labi!” Mēs uzrunājām vienu meiteni, kas teica: „Es parunāšu ar mammu.” Tad mums bija saruna vēl ar mammu. Mums bija īpašas sarunas vēl ar Ivo. Ivucis jau bija iepriekš strādājis, un viņam bija veselības jautājumi, un tur arī mamma. Un Ivo teica, ka „ļoti, ļoti, ļoti, ļoti gribam.” Viena meitene teica: „Nu, jūs jau mani pierunājāt," stāsta Grāvis.
Svarīga loma kafejnīcā ir arī vēl kādam cilvēkam - Anitai Meķei, kas ar jauniešiem kopā strādā kopš pavasara. „Plātsmaizes laikam trīs veidu sanāk, četras sanāk plātsmaizes tipa. Mums ir sezona tagad rabarbermaizītei. Mums ir biezpienmaizītes tradicionāli. Tad ir burkānkūka ar vārīto krēmu. Man liekas, ka tā ir tāda laba recepte un man pašai personīgi garšo. Brauniju taisām. Mums tagad ''pavlova'', izejam uz to Pavlovas [kūku]. Mēs taisām makarūnus," Anita uzskaita kafejnīcas piedāvājumu.
Salīdzinot ar pirmajām dienām, darbinieki ir progresējuši. "Es varbūt esmu ļoti stingra, bet viņi arī tādi ļoti atklāti, atvērti un viņi neapvainojas uz mani. Tas ir galvenais. Un, protams, ka jau viņi jūt, ko es vēlos, jo man gribas, lai ir kārtība, un es gribu, lai tā prece mums ir labāka. Mans uzdevums nav pašai visu darīt. Protams, pašreiz tas drusku vairāk ir tā kā uz mana kakla, bet tas ir saprotams, jo viņiem tās pieredzes vēl nav tādas. Bija mazliet, bet, protams, tas ir par maz priekš mūsu īpašajiem bērniem. Lai tikai nenobīstas! Viņi ir mazliet nobijušies. Bet es domāju, ka būs labi. Mazā Emija, paskatieties, ar kādu entuziasmu viņa steidzas un dara. Katrs dara to, uz ko viņam vairāk ir talants vai spējas. Mēs tā sadalām tos darbus. Ko nevar viens, to dara cits," klāsta Anita.
Savukārt pie kases palīdz arī par reklāmu un mārketingu atbildīgā Diāna Ponaskova. Viņa ir ratiņkrēslā un, saņēmusi Māra piedāvājumu šeit strādāt, pat ilgi nedomāja un piekrita. "Man ir bakalaurs multimedijos un maģistrs sabiedriskajās attiecībās. Šeit es esmu tāpēc, ka tiešām iedegos par ideju un lai varētu pareizi un labi nokomunicēt sabiedrībai šo ideju, lai neraisītu nekādā ziņā žēlumu, jo tas ir pirmais tāds stigmatiskais reflekss vienkārši, kas varētu no sabiedrības būt. „Nu, jā, mēs aiziesim nopirkt kaut ko.” Nu, tā. Bet nē, nē, nē.
Mēs te tiešām strādājam ar atdevi, uz pilnu slodzi, un visi ir vienlīdzīgi!””
Diāna cer, ka uzņēmums kļūs par piemēru citiem darba devējiem un norāda, ka pastāvot daudz problēmu ar vides pieejamību. "Kā jūs redzat, "RB cafe" ir ļoti, ļoti pieejams ikvienam – dažāda platuma ratiņkrēsliem. Arī labierīcības un viss ir pieejams. Tieši vides pieejamība ir tas, kas varbūt traucē citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū. Bet šis piemērs arī veicinās izpratni darba devējiem, ka, pirmkārt, ir darba resurss, kas ir darbspējīgs, spēj kvalitatīvi izpildīt savu darbu. Un attiecīgi tehniskā puse, kā pielāgot darba vidi drošu un pieejamu, manuprāt, ir viena no mazākajām problēmām, ko tiešām ir iespējams saorganizēt un izveidot," tā Diāna.
Apmeklētājiem šādi projekti patīk
Kafejnīcas pirmie apmeklētāji stāsta, ka šādi projekti viņiem patīk, jo ļauj cilvēkiem iespējami daudz integrēties. "Es iegādājos brauniju un limonādi. Es pati esmu ergoterapeite. Cenšamies zināt, kas notiek Latvijā šajā jomā un kas attīstās, kur sabiedrībā tiek cilvēki integrēti iespējami daudz. Cenšamies paši to atbalstīt. Un manam bērnam bērnudārzs ir tieši blakus. Tāpēc ir izcils laiks un vieta, lai es apskatītos, kā šeit viss iet," norāda kāda apmeklētāja.
Savukārt cita apmeklētāja uzsvēra, ka ideja ļaut cilvēkiem ar īpašām vajadzībām strādāt un uzņemties atbildību ir absolūti fantastiska lieta. "Protams, ka mēs nāksim uzēst kādu bulciņu, kādu kūciņu, nopirkt līdzi ceļojumam. Noteikti. Mēs atbalstīsim to, kas notiek mūsu mājā, un atbalstīsim visus, kas strādās šeit," teica apmeklētāja.
Kafejnīcā gan nepieņem skaidru naudu. Māris skaidro, ka tas tādēļ, lai nebūtu lieka riska. "Tā ir inkasācija, tā ir naudas skaitīšana. Mēs pieņemam arī, ka ne vienmēr visi cilvēki ir godīgi un apzinīgi. Tā rezultātā, lai mazinātu savus riskus un riskus kļūdīties, mēs esam atteikušies pirmie Latvijā no skaidras naudas," saka Māris. Viņš precizē - pirmā bezskaidras naudas kafejnīca, ko viņš zina.
Kafejnīca darba uzsākšanai saņēmusi atbalstu. Piemēram, kā sociālais uzņēmums saņēma grantu no finanšu institūcijas "Altum" iekārtu iegādei, arī dotāciju darbinieku algām uz pusotru gadu. Ja šajā laikā sekmīgi strādās, kopējais granta apjoms būs 107 000 eiro. Pēc pēdējā laika publicitātes Māris secina, ka ļoti daudzi cilvēki ar invaliditāti vēlas un meklē darbu.
"Jo šobrīd, meklējot, piemēram, sociālos darbiniekus, kas strādā, mums uz sludinājumu ir nulle vai varbūt viens pieteikums, jo darbaspēka trūkums ir ļoti liels. Savukārt šeit es katru dienu saņemu piecus sešus zvanus, ziņas par to, ka viņi gribētu strādāt. Tā ka tas ir pilnīgi savādāk.
Tas tikai nozīmē to, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir vajadzīgas iespējas un lai būtu darbavietas, un tā mēs varam varbūt risināt darbaspēka trūkuma jautājumu,"
spriež kafejnīcas izveidotājs.
Māris priecāsies, ja viņa darbiniekus aizvilinās citi darba devēji. Tā būs iespēja apmācīt vēl citus jauniešiem, sagatavot tos atklātam darba tirgum.
Kad Latvijas Radio atvadās un pamet kafejnīcu, no tās ārā iznāk darbiniece Emīlija. Droši vien tajā brīdī jau ir pabeigusi kādus darbus. Viņa iesēžas terases krēslā, smaida un klusi saka: "Man patīk strādāt.”
