Lai veicinātu slimu bērnu nonākšanu audžuģimenēs, valdība šonedēļ pieņēma lēmumu par speciālu audžuģimeņu veidošanu.
Viņam ir gads un četri mēneši. Kopā ar bērnunama draugiem sēžot šūpolēs, puisēns ēd pīrāgu. No citiem vienaudžiem viņš atšķiras vien ar to, ka dažu mēnešu vecumā vecāki pret viņu ir bijuši vardarbīgi. Divreiz vardarbības dēļ nokļuvis slimnīcā. Pēc otrās reizes puisēns vecākiem atņemts.
Kopš tā brīža 11 mēneši pavadīti bērnunamā – viņam tā ir lielākā daļa no dzīves.
Žurnāliste Ieva Alberte par puisēnu uzzināja pirms nepilna gada un regulāri interesējās, vai puisēns beidzot nonācis ģimenē. “Būs gads, kopš nevar kolosālam puikam atrast ģimeni ar visām “Dod pieci” [akcijām], visiem ziedojumiem … tas ir neprāts. Viņam sen bija jābūt audžuģimenē,” saka Alberte.
Valsts sociālās aprūpes centra “Pļavnieku” filiāles vadītāja Ilona Kunstberga, aizbildinoties ar personas datu aizsardzību, neizpauž to, ne cik daudz audžuģimeņu nākušas iepazīties ar bērnu, ne to, kāpēc veselu gadu bērna attīstībai vissvarīgākajā vecumposmā puisēns nodzīvojis nevis ģimenē, bet institūcijā.
“Kāpēc viņš ir gadu nodzīvojis šeit? Ir bijušas audžuģimenes, kuras ir iepazinušās, un arī tagad ir audžuģimene, kura arī nāk pie bērna,”
neslēpj Kunstberga.
Viņu papildina Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs. “Viņam bija diezgan nopietnas vardarbības sekas. Tāpēc rehabilitācija bija ilgāku laiku. Bija divas audžuģimenes, kas interesējās, un arī šajā gadījumā ir jau trešā audžuģimene,” saka Krasnogolovs.
Savukārt Alberte norāda, ka “puika ir “riktīgi foršs”: smaidīgs, kustīgs, apmierināts ar dzīvi. Es vispār nesaprotu, kāpēc viņu neviens nav paņēmis,” saka Alberte.
Pie puisēna pašlaik ciemos nāk ne vien audžuģimene, bet arī pilngadīgā pusmāsa, kas jūnija vidū pirmoreiz izrādījusi interesi par pusbrāli. Rīgas bāriņtiesā norāda, ka pusmāsa par mazo brāli tikusi informēta jau pirms daudziem mēnešiem, bet tikai pavisam nesen sākusi apciemot brāli.
Taču iesniegumu par gatavību uzņemt puisēnu ģimenē, Rīgas bāriņtiesa neesot saņēmusi ne no tuvās radinieces, ne audžuģimenes. Ģimeņu atbalsta kustībā “Plecs” norāda – meklējot ģimeni konkrētajam bērnam, uzrunātas gandrīz divdesmit audžuģimenes.
“Ģimenes vairāk baidās ne tik daudz no tā, kas ar viņu noticis, bet kā tas var ietekmēt šī bērniņa attīstību nākotnē un no tā, ka kaut kādā brīdī var parādīties veselības problēmas,” stāsta atbalsta organizācijas “Plecs” pārstāve Linda Penēze. “Veselajiem bērniem nav problēmu nonākt ģimenē. Šie bērniņi tiešām ļoti ātri atrod ģimenes,” atzīst Penēze.
Prakse rāda, jo zīdainim vairāk medicīnisku manipulāciju vai operāciju, jo mazāk cerību, ka kāda audžuģimene būs gatava par viņu rūpēties. Piemēram, gadu un divus mēnešus vecā meitenīte no Kapseļu ielas bērnunama, par kuru stāstīts iepriekš, joprojām dzīvo institūcijā.
