"Delnas" rīkotajā diskusijā dalībnieku vidū nebija vienprātības un izskanēja argumenti gan par, gan pret valsts pārvaldē strādājošo darbinieku atlīdzību publiskošanu un arī formas, kā to darīt.
Tieši forma bija klupšanas akmens 12. Saeimas pieņemtajam likumam, uz kuru norādīja arī 2019. gadā pieņemtais Satversmes tiesas spriedums. Toreiz Satversmes tiesā vērsās divu valsts dibinātu augstskolu – Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes – darbinieki. Viņi lūdza tiesu pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 96. pantam – tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, jo likums noteica, ka darba devējiem ir jāpublicē savā mājaslapā pieteikuma iesniedzēju atalgojums un citas viņiem aprēķinātās naudas summas, norādot viņu vārdu, uzvārdu un amatu, un jāglabā šī informācija mājaslapā ne mazāk par astoņiem gadiem. Toreiz tiesa lēma par labu pieteikuma iesniedzējiem, secinot, ka ir pārkāpts labas likumdošanas princips. Satversmes tiesa noteica, ka apstrīdētās normas zaudē spēku no to spēkā stāšanās brīža.
"Delnas" padomes priekšsēdētāja vietniece Evita Goša akcentēja, ka Satversmes tiesas spriedums nenosaka, ka atklātības princips būtu slikts, bet tika pārkāpts labas likumdošanas princips. No vienas puses, atlīdzība ir privāta informācija, bet privātums ar publiskošanu, viņasprāt, būtu salāgojams.
"Mums noteikti ir jānošķir ziņkāre, piemēram, par kaimiņa atalgojumu, no tās sabiedrības intereses, kā tiek izmantoti sabiedrības līdzekļi. Tas veids varētu būt tāds, ka mēs nevis varētu katru mēnesi nemitīgi apskatīt, kāds atalgojums ir Jānim Krūmiņam vai Dacei Bērziņai. Runa ir par to, ka šie dati varētu būt pa amatu grupām, kategorijās "no–līdz". Līdzīgi kā šobrīd ir jāpublisko darba sludinājumi," sacīja Goša.
Līdzīgās domās ir arī Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Kristīne Kinča, sakot, ka atklātības princips pats par sevi nav slikts. Jautājums gan ir par to, cik daudz un kādu informāciju publiskot.
"Lai arī tie, kas strādā valsts vai pašvaldību iestādēs, ir zināmā mērā publiskas personas un īsteno publiskas darbības, viņiem arī ir privātā dzīve, un atalgojums, ko viņi saņem, ir šīs dzīves sastāvdaļa. Varētu runāt par to, ka pašvaldībai ir jāpublisko, iespējams, cik liels ir algu fonds, vai kāda ir algu fonda proporcija attiecībā pret kopējo budžetu un finansējumu, kas ir nepieciešams funkciju izpildei. Bet, lai nodrošinātu šo privātuma neaizskaramību, tas nevarētu būt vārds, uzvārds, personas kods un atalgojuma apmērs," sacīja Kinča.
Pret šādu ieceri ir partijas "Par!/Progresīvie" frakcijas vadītājs Rīgas domē Mārtiņš Kossovičs, izsakot šaubas, vai iedzīvotājs saprastu un spētu lietderīgi izvērtēt informāciju, ja būtu redzams, ka, piemēram, Rīgas pašvaldības administrācija atalgojumā saņem konkrētu procentu no kopīgā pašvaldības budžeta.
Savukārt finanšu ministra padomnieks budžeta jautājumos Ints Dālderis ("Jaunā Vienotība") norādīja, ka neredz problēmu publiskot personas vārdu, uzvārdu un atlīdzību, ko cilvēks saņem. Strādājot valsts pārvaldē, esot jārēķinās, ka atlīdzība tiek maksāta no nodokļu maksātāju naudas.
"Šī informācija, ka mēs atspoguļojam kaut kādus atlīdzības līmeņus, kaut kādas grupas, būtībā neko nedos. Es zinu daudzus piemērus, ka cilvēki strādā vairākās pašvaldībās vienlaicīgi, katrā pilnu slodzi un savstarpēji pašvaldības vienojas par to. Ja mēs redzam katras pašvaldības mājaslapā vienu vai otru skaitli, tas neko neizsaka, lai varētu saprast, kādā veidā šie līdzekļi tiek izmantoti.
Ja nevaram panākt to, ka publicējam personalizētus datus, tad varbūt neko vairāk nevajag darīt
un tas, kas ir šobrīd pieejams, ir pilnīgi pietiekami," sacīja Dālderis.
Viņš arī uzsvēra, ka šī likuma pieņemšana ir 14. Saeimas rokās. Arī "Delna" solīja apkopot diskusijā izskanējušos argumentus un informēt 14. Saeimu, ka atalgojuma publiskošana vēl aizvien ir aktuāls jautājums, kas būtu likumā jāsakārto.
