Ar pārliecību, ka Baltkrievijai jābūt brīvai no diktatūras – tādi bija daudzi baltkrievi, kas pagājušajā rudenī meklēja glābiņu Latvijā.
Starp viņiem – Vjačeslavs, kurš savā dzimtenē bija naftas rūpnīcas strādnieks, Radions Begliaks – biznesa vadības konsultants ar ASV iegūtu diplomu un kalnrūpniecības inženieris Jurijs Kapilovs, kurš priecīgs, ka Lieldienu priekšvakarā var stāvēt te – nu jau Latvijā pie Viļānu baznīcas un būt pateicīgs:“Ka es atbēgu uz Latviju – man Dievs palīdzēja! Un viss tas, kas notika – bez Dieva laikam es dzīvs vairs nebūtu…”
No tiem, kuri patvērās Latvijā, Vjačeslavs bija viens no fiziski smagāk cietušajiem.
Latvijas mediķi viņam no kājas izņēma iestrēgušo trokšņa granātas šķembu un ārstēja daudzās brūces. Tagad Vjačeslavs dabūjis darbu un pats jau var īrēt dzīvokli Rīgā.
Pats galvenais, ko viņi sarunās uzsver – ka vairs nav jājūtas vajātiem.
“Man patīk brīvība. Tas ir svarīgi. Ka jūs varat brīvi pārvietoties pa Eiropu, ka jūs varat strādāt tur, kur vēlaties. Ka jūs varat runāt to, ko gribat. Un jūs par to neviens nesitīs. Un nemetīs cietumā,”saka Radions Begliaks.
Kapilovs piebilst:
“Iepriecina tas, ka esmu dzīvs! Jā, tas skan smieklīgi, bet tā ir taisnība! Spriežot pēc tā, kā cilvēkus tur, var teikt, iznīcina... Es vienkārši esmu laimīgs, ka esmu dzīvs!”
Kopš pērnā augusta, kad Baltkrievijā sākās masveida represijas, (atbilstoši PMLP datiem) līdz šim patvēruma lūgumus Latvijai ir iesnieguši 54 Baltkrievijas pilsoņi. No tiem tikai viens ir noraidīts, 19 ir saņēmuši alternatīvo statusu, par 30 lēmumi vēl ir izskatīšanā. Divi ir pārcēlušies uz Poliju, un divi ir atgriezušies Baltkrievijā. Taču doties atpakaļ uz dzimteni ir ļoti liels risks, un neviens no mūsu uzrunātajiem to darīt neplāno.
“Mani iesēdinātu cietumā, jo pie manis jau vairākkārt kriminālie izmeklētāji ir nākuši uz mājām un centušies spiest uz maniem radiniekiem, lai mani atrastu,” teic viens no patvēruma meklētājiem.
Tie, kas cenšas palīdzēt baltkrieviem sākt dzīvi Latvijā, no gluži praktiskām lietām kā grūtāko arvien vēl min banku neatsaucību kontu atvēršanā un sarežģīto saziņu ar valsts iestādēm.
Kustības “Viegli palīdzēt” pārstāve Inese Vaivare vaicā: “Nu, piemēram, kā iebraucis baltkrievs, var zināt, ka Latvijas Iesnieguma likums prasa rakstīt latviešu valodā iesniegumu? Vai vispār Iesnieguma likums ir angliski tulkots? Viņš to nezina, viņam tiek tā kaut kas noraidīts. Šādas miljons nianses, kuras nav veidotas ar izpratni, kā ir nonākt pilnīgi citā valstī un citā situācijā.”
Nesen kādam baltkrievu puisim, kuram jau Latvijā bija izdevies sākt savu dzīvi, nācās no jauna atgriezties šeit – patvēruma centrā Muceniekos, tikai tāpēc, ka valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai vajag mēnesi, lai izskatītu nākamā pabalsta piešķiršanu.
“Protams, cilvēkam, kuram varbūt ir dzīvesvieta Latvijā, ir radinieki, viņš jau var pagaidīt. Bet cilvēks, kuram nav, viņam nākas īstenībā dēļ tiem 100 eiro vai cik viņi tur saņem – nu, katrā ziņā līdz 200 eiro, viņam jau nav tad, par ko ēst un dzīvot. Viņam atkal ir jāatkrīt atpakaļ tajā pašā sistēmā,” norāda Inese Vaivare.
Jurijam Kapilovam laikam ir bijis visvieglāk iedzīvoties Latvijā, jo šeit viņam ir sieva, ar kuru iepriekš katrs gan dzīvojuši savā valstī, vien ik pa laikam viens otru apciemodami, jo Kapilovam bija labs darbs meistara amatā Baltkrievijas kālija rūpnīcā. Tagad te Latvijā nākas strādāt daudz mazāk apmaksātajos tiltu būvniecības labiekārtošanas darbos.
“Darbs būs arī meliorācijā. Tas it kā saistās mazliet ar manu izglītību, ko esmu ieguvis Baltkrievijā. Nu – es par darbu nežēlojos! Man tas patīk! Pagaidām viss, kas ir, mani pilnībā apmierina!” atzīst Kapilovs.
Līdzīgi saka arī Radions Begliaks. Viņš pagaidām vēl turpina palikt patvēruma meklētāju centrā, bet ir atradis labu darbu starptautiskā uzņēmumā. Darba meklējumos šeit pat veicies labāk nekā Baltkrievijā. Un jau pavisam drīz viņam pilnā mērā sāksies jaunā – Latvijas dzīve.
“Man ir darbs, un man ir draudzene Latvijā. Vakar arī sameklēju dzīvokli. Un pārcelšos tur jau pēc nedēļas - divām. Principā – viss ir labi!” saka Begliaks.
Šobrīd viņš ir priecīgs Latvijai maksāt savus nodokļus, lai gan uzskata, ka mums tie ir nesamērīgi lieli.
Lai protestētu pret Lukašenko varu, Radions Begliaks ir bijis aktīvs piketu dalībnieks arī šeit, no Latvijas atbalstīdams baltkrievu demokrātijas centienus.
Viņš rāda savas bildes ar iespaidiem par Latvijā nu jau pusgada laikā redzēto un piedzīvoto. Arī priecājas par šejienes jūrmalu, kurp devušies kopā ar savu Latvijā iegūto draudzeni.
Viņš teic:
“Man ļoti patīk cilvēki, man patīk, cik viņi ir ļoti ētiski un cik labi ir viņu morāles principi. Ka jūs valstī tā novērtējat savu vēsturi un kultūru, un dabas vērtības.”
Lai gan ilgojas pēc Baltkrievijā palikušajiem tuviniekiem un draugiem. Tomēr viņi ir noskaņoti uz pastāvīgu palikšanu Latvijā.
Kapilovs atzīst: “Es negribu nekur braukt prom, es gribu nest labumu, lai manas zināšanas, mans darbs nāk par labu Latvijai. Baltkrievijā viss tas, ko protu, vienkārši nevienam tagad nav vajadzīgs!”
Nevienam no šurp atbēgušajiem baltkrieviem arī neesot lielu cerību, ka Lukašenko režīmā drīzumā varētu notikt kādas izmaiņas.
“Bet – kad tās notiks, es droši vien atgriezīšos un palīdzēšu celt Baltkrievijas valsti. Bet, kamēr pārmaiņas notiks, es ar ļoti lielu prieku palīdzēšu izdarīt kaut ko labu Latvijai,”
apņēmīgs ir Begliaks.
