Olaines cietumā noslēdzies divu nedēļu mācību seminārs. Latvijas Radio korespondente pievienojas pēdējai nodarbībai, kurā ieslodzījuma vietu darbinieki dalās iespaidos un gūtajās atziņās.
Mācības vadīja lektori no Norvēģijas – Samīrs Rahmans un Tonijs Hermansens. Viņi stāsta, ka šeit ieradušies, lai veidotu tiltu starp Norvēģijas un Latvijas cietumu sistēmu, sniedzot jaunas idejas un zināšanas cietuma darbiniekiem.
Tonijs teic, ka Latvijā, cietuma darbinieki ir daudz skumjāki.
"Pirmā lieta, ko sapratu, šeit ienākot - šeit nav tik daudz smaidu, ko esmu radis redzēt. Tas nenāca ne no darbiniekiem, ne ieslodzītajiem. Es redzēju skumjas – tā bija galvenā un pirmā lieta, ko sapratu," atzīst Tonijs.
Kāpēc mēs Latvijā esam tik skumji?
"Tie varētu būt vairāki iemesli, bet galvenais iemesls – ja darbs tev nesniedz gandarījumu, kas ir nepieciešams, tad ir grūti būt priecīgam," spriež Tonijs.
"Ja cietuma darbinieki nav apmierināti ar to, ko dara, tad viņu darbības pret ieslodzītājiem arī ieslodzītos padara neapmierinātus. Tas iet pa apli. Man ir pāris idejas, kāpēc viņi [darbinieki] nav apmierināti. Bet esmu dzirdējis par to, ka viņiem ir ļoti daudz pienākumu, ka cilvēcība nav tik klātesoša, kā tas ir pie mums Norvēģijā.
Mēs esam vairāk vērsti uz cilvēcīgu attieksmi – veids, kā mēs skatāmies uz cilvēku un mēģinām viņam palīdzēt. Es saprotu, ka šeit tā nav daļa no viņu darba."
Viens no veidiem, kā uzlabot mūsu ieslodzījuma sistēmu – pievērsties darbinieku izglītībai.
"Jums vajadzētu būt profesionālākiem. Norvēģijā mums ir divu gadu mācības, jo zināšanas padara tevi daudz profesionālāku. Tu zini, kas jādara, tu esi mācīts, kā to darīt un tev ir nojauta, kāpēc tu to dari. Es saprotu, ka šeit, Latvijā, apmācības, lai kļūtu par cietuma virsnieku, ir krietni zemākas. To nevar salīdzināt."
Samīrs norāda, ka attieksme atkarīga arī no kultūras.
"Kāda kultūra un attieksme nāk no sabiedrības, tāda nāk no cilvēkiem, kas strādā cietumā.
Daudzviet domāšana ir tāda - ja tu esi nonācis cietumā, tev ir jāsaņem sods. Bet Norvēģijā mēs to tā neredzam. Mēs saprotam, ka sodu [ieslodzītais] saņem tiesas zālē un tad mēs viņu reabilitējam.
Un tās ir galvenās atšķirības. Kad tev nav šī ideja no paša sākuma iesēta prātā, tad to ir grūti ieviest darbā, tiekoties ar cilvēkiem.
Pēc manas pieredzes un dzirdētā, [šeit] ir liela plaisa starp darbiniekiem un ieslodzītajiem. Tad ir sarežģīti redzēt citu cilvēku. Tad ieslodzītos vairs neuztver kā cilvēkus. Tu esi ieslodzītais, bet es - apsargs. Bet Norvēģijā mēs mēģinām šo plaisu minimizēt."
"Ja tu viņus [ieslodzītos] neuztver kā cilvēkus, ja tu viņus nerespektē, neesi empātisks, tad kā tu vari sagaidīt, ka, viņus, izlaižot [no cietuma], viņi būs normāli sabiedrības locekļi?
Tu to nevari gaidīt, ja neesi savu daļu no uzraudzības veicis. Mums ir pašiem sev jāpajautā, kas ir mērķis?
Esmu dzirdējis, ka Latvijā 60% ieslodzīto atgriežas cietumā pēc atbrīvošanas. Norvēģijā šis rādītājs ir 20%. Tas joprojām ir daudz, bet krietni mazāk nekā Latvijā un daudzās citās valstīs.
Es domāju, ka ir kaut kas, ko norvēģi panāk. Mēs vienmēr varam teikt, ka norvēģi ir bagāti, bet Latvijai nav tik daudz līdzekļu, bet vajag sākt ar mazumiņu, piemēram, smaidīt. Sniegt citam cilvēkam to, ko pats gribētu saņemt."
Norvēģi neuzskata, ka Latvijai vajadzētu kopēt viņus. Nepieciešams aizgūt idejas un tās pielāgot savām vajadzībām.
"Savulaik arī mums Norvēģijas cietumos bija problēmas. Bija daudz vardarbības, mums bija dažas darbinieku slepkavības. Pagājušā gadsimta 70. gados Norvēģijai nācās kaut ko darīt, kaut ko mainīt. Tad mēs atklājām vairākus principus un lietas, kas ļoti labi strādāja Norvēģijā.
Latvijā mēs nedaudz atgriežamies atpakaļ. Jūs cīnāties ar lietām, ar kurām mēs cīnījāmies agrāk. Mēs esam izgudrojuši vairākas lietas, kāpēc tad latviešiem to vajadzētu atklāt no jauna vēlreiz? Jūs varat aizņemties pāris lietas un pielāgot tās sev," uzskata Tonijs.
Ja būs lielas atšķirības starp cietuma darbiniekiem un ieslodzītajiem, tad notiesātie, iznākot no cietuma, nebūs mainījušies. Viņi ņems piemēru viens no otra, nevis no cietuma darbiniekiem, kas nav krimināli sodīti. Norvēģu ieskatā, ļoti daudz ko var panākt ieslodzījuma vietā strādājošie, mainot aiz restēm esošo domāšanu.
Norvēģijas cietumā darbinieki ir kontaktpersonas jeb padomdevēji ieslodzītajiem, kas risina šo cilvēku problēmas, veido cieņpilnas attiecības, taču tajā pašā laikā, viņus arī pieskata. Latvijā kontaktpersonas ir Olaines cietuma atkarīgo centrā.
Latvijā šī sistēma aizgūta no Norvēģiem, taču pielāgota pašmāju vajadzībām. Pilnveidojot resocializāciju, kontaktpersonas varētu būt arī citos cietumos.
Ar gūto pieredzi mācībās dalās Olaines cietuma atkarīgo centra priekšniece Iveta Priedniece.
"Mums atkarīgo centrā tūlīt apritēs jau seši gadi, kopš strādājam kā kontaktpersonas. Šobrīd bija tā iespēja, ka viņi [norvēģi] dalās ar to, kā strādā jau no 1990. gadu beigām Norvēģijā kā kontaktpersonas. Tā ir pieredzes apmaiņa, kurā varam secināt, kā notiek pie mums – kas ir mūsu spēcīgās puses un ko mēs varam darīt. Viņi atbrauc ar saviem secinājumiem, savu pieredzi.
Mums tas ir jāanalizē un jāpieņem. Šīs metodes ļauj tev vēl labāk pildīt savu darbu. Ko mēs vēl varam dot, ko mēs vēl varam iemācīt, kas viņiem [ieslodzītajiem] ir svarīgi, lai viņi to pieņemtu?"
Mācībās kopumā piedalījās 21 darbinieks no Ieslodzījuma vietu pārvaldes Centrālā aparāta, Jelgavas, Olaines cietumiem un Rīgas Centrālcietuma.
