Atceras, kā izvaicājis mammu par izsūtīšanu
Ar emocionālu atmiņu stāstu par savu vecāku satikšanos Krievijas Tālajos Ziemeļos un ceļu atpakaļ uz savu piedzimšanas vietu Magadanā, Kolimas apgabalā, Okupācijas muzejā dalījās aktieris Ēriks Vilsons.
“Es viņam gribu pateikt: paldies, Josif Vasarionovič, paldies,'' ar ironiju saka Vilsons. '' Jo lieta tāda - ja nebūtu bijis viņš, mani vecāki nebūtu izsūtīti, viņi nebūtu Kolimā satikušies un es nebūtu piedzimis.”
Vilsons dzimis Magadanā, Krievijas ziemeļos, Kolimas apgabalā. Pirms septiņiem gadiem viņš kopā ar brāli un “Sibīrijas bērnu” fondu devās uz savu vecāku izsūtījuma vietām. Paša atmiņas un mammas stāstītais apkopots izrādē “Mana Magadana”.
Viņš stāsta, ka tiešām bija sajūta, ka viņš ieraudzījis Magadanu tādu, kā to redzēja viņa mamma. “Tas process, kam izgāju cauri Magadanā, bija ļoti vajadzīgs, pašam varbūt bija sāpīgs, bet tas ir ļoti labi, nevajag baidīties no sāpēm. Tā ir ne tikai dalīšanās ar manu pieredzi, bet arī manas mammas pieredzi, viņas domām, pasaules uztveri. Tas man likās ļoti būtiski,” saka Ēriks Vilsons.
Bērnībā viņš izvaicājis mammu, bet viņa gan neesot gribējusi stāstīt. “Mammu, par ko tevi apcietināja? Mamma tik atmet ar roku. Nu mamm, par ko tevi apcietināja? Par pretvalstisku domāšanu, saka mamma,” atminas Vilsons.
Piemin deportācijas un Sibīrijā palikušos
Uz izrādi “Mana Magadana” piektdien, 12. jūnijā, bija uzaicināti Okupācijas muzeja draugi – represētie, kuru atmiņu stāsti glabājas muzeja kolekcijā.
“Mēs pieminējām tos, kas palikuši Sibīrijā. Ļoti daudziem tur vecāki, vecvecāki, vecāsmātes, vecietēvi. Tas uzjundīja tās atmiņas un tās sāpes, un to, kā mūs nepamatoti saukāja,” stāsta represētā Dzintra Lezdiņa.
“14. jūnijs man saistās ar mammas ģimenes izsūtīšanu no Torņakalna stacijas. Ģimene bija tāda: tēvs, māte, divi brāļi - 18 un 20 gadus veci - , manai mammai 16, 10. klasi beidza, un jaunākās māsas - 14 un 10 gadi. Sadalīja visu ģimeni. Tā mana mamma arī līdz mūža galam nesaprata, par ko viņu izsūtīja,” stāsta Sibīrijā dzimusī Astrīda Holma.
“Tuvojoties 14. jūnijam, mums likās svarīgi šodien klausīties, stāstīt un sadzirdēt Sibīrijas stāstus, lai atkal padomātu par tām vērtībām, par kurām parasti runājam vienskaitlī – mamma, tētis, ģimene, mana zeme, valsts, brīvība un drosme.
Mums tas likās svarīgi, un tas vienmēr ir emocionāli, šī diena vienmēr ir tāda emocionāli pilna,” saka Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.
Okupācijas muzejs pēc Covid-19 laika ierobežojumiem atkal vēra durvis apmeklētājiem un sagaidīja pirmos viesus no Igaunijas, Francijas un Šveices. Muzejnieki cer, ka dziļām dzīves mācību stundām vairāk būs gatavi arī paši latvieši.
