Gunta Anča vada organizāciju “Sustento”, kas apvieno 47 dažādas invalīdu un hroniski slimo pacientu apvienības. Tieši hronisko slimību pacienti ikdienā visbiežāk ver ārstu kabinetu durvis, viņiem regulāri vajadzīgas pārbaudes un zāles katru dienu. “Cilvēki ir nobijušies. Dzirdam un redzam visur – radio, TV, presē – ir slikti, ir tik slikti. Un cilvēki saka – es neiešu pie ārsta, jo nav kvotu. Nē, nu nav viss gluži tā,” saka Anča.
Reformēt medicīnā kaut ko var tikai tad, ja tam ir papildu nauda. Taču tās nav, tāpēc tagad pacients atrodas starp ministru ar centieniem ko paveikt un ārstiem, kas nemaz negrib mainīt, uzskata Anča. “Un pa vidu šīm pusēm, kas grūstās, ir pacients. Un es gribētu atgādināt ikvienam, ka veselības aprūpe eksistē pacienta dēļ. Ja nebūtu pacienta, nebūtu arī šīs sistēmas,” saka Anča.
Skarbākus vārdus par veselības aprūpi saka zvērināta advokāte Solvita Olsena: “Tā sistēma ir slima jau gadiem, bet vienīgais prieks, ka pēdējā laikā pacienti vairs neklusē. Viņi runā un skaļi. Jo kāds ir variants? Klusēt un nomirt? Nav jau citas izejas. Tagad ir jāprasa valdībai, visai, ne tikai ministram, papildu līdzekļi.”
Diagnoze – hronisks naudas trūkums – mūsu veselības aprūpes sistēmai noteikta jau sen. To, ka tarifi slimnīcām nesedz patiesās izmaksas, secinājuši neatkarīgi auditori un Valsts kontrole. Nu arī Eiropas Komisija šī gada ziņojumā jau strikti norāda Latvijai, ka finansējums ir nepietiekams.
Tāpēc Finanšu ministrijas solīto auditu nozarei lielākās mediķu arodorganizācijas vadītājs Valdis Keris izsmej: “Finanšu ministrija atgādina ārstu, kurš staigā apkārt asiņojošam, mirstošam pacientam ar vaļējām brūcēm un saka – nē, kamēr nebūs izkārnījumu analīzes, ka tur nav parazītu oliņu, es klāt neķeršos. Tas taču ir skaidrs, ka steigšus vajadzīgi papildu līdzekļi.”
Latvijas Ārstu biedrības vadītājs savulaik ļoti iestājās par Gunti Belēviču (Zaļo un zemnieku savienība) veselības ministra amatā. Tagad notiekošo nozarē viņš salīdzina ar brūkošu sērkociņu namiņu: “Samazinot pacienta iemaksu, bet neliekot klāt naudu, pieaug rindas un kvotas. Es baidos, ka Guntim tas izdosies – viņš tiešām sagraus veselības aprūpes sistēmu.”
To, ka sistēma jau ir bankrotējusi, pirmdien pauda arī ģimenes ārstu pārstāvis Pauls Princis.
Tikmēr Lauku ģimenes ārstu asociācija pauž cerību, saka asociācijas vadītāja Līga Kozlovska. Tikko parakstīts memorands ar ministriju, kas paredz lielāku naudu lauku ārstu praksēm, sakārto rezidentūras jautājumu, sola pabalstus praksēs strādājošiem, ja ārsts pēkšņi mirst vai aiziet pensijā, un garantē topošās e-veselības programmas pielāgošanu jau esošajām, ar ko ārsti strādā patlaban.
Arī citas profesionālās organizācijas tuvākajā laikā plāno tikties ar veselības ministru.
Kā sava veida panaceja, kas spētu glābt akūto stāvokli Latvijas veselības aprūpē, tiek piesaukta obligātā veselības apdrošināšana. Tikai neviens vēl neņemas prognozēt, kad tā būs: vVai tas būs jauns nodoklis vai esošo pārdale.
Tikmēr kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem – šī sistēma darbojas jau 20 gadu. Igaunijā valsts apdrošina pensionārus, bērnus un invalīdus, darba devēji maksā par strādājošajiem. Šīs iemaksas pērn veidoja 938 miljonus eiro lielu veselības budžetu, kamēr Latvijā tas šogad ir par 150 miljoniem mazāks nekā kaimiņiem. Līdzīgi ir Lietuvā, kur atsevišķas grupas apdrošina valsts, pārējie maksā uz pusēm ar darba devēju, bet ne mazāk kā 22 eiro ik mēnesi.
Februārī medijos vēstīts par vairākiem gadījumiem, kad pacienti slimnīcā nesaņēma cerēto palīdzību. Savukārt veselības ministrs Guntis Belēvičs (Zaļo un zemnieku savienība) stāstus par to, ka cilvēkiem atteikta palīdzība ārstniecības iestādēs, nosauca par "preses pīli un pilnmēnesi".
