Ir vieta, kur mēģināts izdarīt visu, lai radītu iespēju mūža beigas sagaidīt cieņpilni. Te ir, piemēram, katrai gultai pults, ar ko pacients pats var regulēt sev vēlamo stāvokli. Te ir iespējams arī tuviniekiem palikt pa nakti. Te ir nepārtraukta medicīniska uzraudzība – visas 24 stundas. Tas ir privāts pakalpojums.
Un te nav rindas, jo absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šo pakalpojumu nevar atļauties.
Viena diena te izmaksā 60–200 eiro. Mēnesī tas būtu 1800–6000 eiro. Atkarībā no tā, vai pacients ir staigājošs un spēj izmantot, piemēram, rehabilitācijas zāli, vai arī stāvoklis ir tik sarežģīts un smags, ka vajadzīga intravenozā barošana vai speciālais skābeklis elpošanai.
Vēl ir maksas pakalpojumi aprūpes centrā “Dzintara melodija” - 40–52 eiro dienā (mēnesī 1200–1551 eiro) un “Mentamed” 1. slimnīcā 32–37 eiro dienā (mēnesī 960–1100 eiro). Visur pāri tūkstotim mēnesī plus vēl medikamenti un higiēnas preces jāgādā pašiem.
Savukārt valsts apmaksātā paliatīvā aprūpe patlaban ir septiņās ārstniecības iestādēs.
Un vietu ir 98 – krietni mazāk nekā oficiālajos Veselības ministrijas datos.
Rinda ir tik gara, ka nereti ir skaidrs – to nav iespējams sagaidīt.
Un arī, ja sagaida, tad pacientu uzņem tikai uz 7 līdz 10 dienām. Pēc tam atkal no jauna jāstājas rindas galā. Taču palīdzību vajag tūlīt. Un izmisumā nonākušo tuvinieku stāsti ir skaudri.
"Tā nebūtu jābūt, tā nebūtu jābūt, protams," saka Santa Ūbele, kura aprūpēja neārstējami slimu draudzeni.
Santa stāsta par savu klases biedreni un draudzeni Sandru. Viņa nupat bija atgriezusies darbā pēc dēliņa piedzimšanas, kad atklājās vēzis pēdējā stadijā.
"Un tas cilvēks ar šādu diagnozi tiek izmests no slimnīcas, un tu vienkārši nesaproti, ko tagad darīt un kas ir jādara, un kur ir jāiet," turpina Santa. "Palika ļoti, ļoti strauji, palika slikti, tās sāpes jau bija tiešām milzīgas. Parādījās katru dienu gandrīz vai kaut kādi jauni simptomi, kaut kādas jaunas sāpes, apgrūtināta elpošana vai vēl kaut kas. (..) Šķidrums plaušās, piemēram. Bet, ja mēs neesam slimnīcā, tad es taču (..) to nevaru. Es nevaru atsūkt šķidrumu no plaušām."
"Es sapratu, ka es vairs nevaru potēt vēl vienu šprici, jo, nu, es nevaru uz sevi uzņemties... Tās ir ļoti stipras zāles, un tie ir opiāti, no kuriem principā, ja tu viņus pārdozē, apstājas elpošana," skaidro Santa. "Bija skaidrs, ka mājās netiksim galā. Tajā laikā uz paliatīvās aprūpes nodaļu Gaiļezerā mums priekšā bija 88 cilvēku rindā, kurā mēs pierakstījāmies, kad tikko tika uzstādīta diagnoze – tātad novembrī. Un janvāra beigās mums priekšā ir 88 cilvēki. Bet mums vajag tagad. Mums vajag šodien!"
Tas, ko vajag, būtu vēl divas šādas nodaļas – pa 25 gultām katrā. Bet valsts politika ir metusi šai problēmai līkumu. Latvijā pieredzējušākais paliatīvās aprūpes ārsts Vilnis Sosārs atzīst – viņš neatceras, ka kāds politiķis būtu jautājis – ko vajag, lai uzlabotu paliatīvo aprūpi?
"Ja viņi šo jautājumu man uzdotu – es būtu neizsakāmi priecīgs. Es varētu, man liekas, no prieka palēkties ļoti augstu! Tas mani priecētu. Jo mēs gaidījām arī, kad atvērām nodaļu šeit, martā – no pavisam augstiem plauktiem bija solīts, ka atnāks. Bet beigās nācās atvest rudu kaķi, kurš izstaigāja šeit pa nodaļu ļoti uzmanīgi, ziņkārīgi, tad apsēdās vienā mīkstā krēslā un pieņēma apmeklētājus," ar ironiju balsī stāsta Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs (Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca).
"Bez frāzēm par to, ka ir skaidrs, ka ministrija arī ļoti labi apzinās nepieciešamību plašākām paliatīvās aprūpes iespējām, - ir ļoti konkrētas sarunas ar Rīgas domi. Jo šeit jābūt, manuprāt, partnerim arī pašvaldībai – par paliatīvo un arī aprūpes gultu attīstību Rīgā. Tas būtu viens ļoti konkrēts risinājums," norāda veselības ministre Ilze Viņķele (''Attīstībai/Par!'').
Sarunām ar Rīgas domi rezultāts esot gaidāms līdz šī gada beigām. Bet, kamēr nekas nemainās, izmisumā nonākušo glābiņš parasti ir neatliekamā palīdzība jeb “ātrie”.
"Savukārt – ko dara ātrā palīdzība? Uzzinot diagnozi, uzzinot, ka pacientam ir onkoloģija, viņš ir neārstējams, labākajā gadījumā izdara injekciju, atsāpina un aizbrauc projām. Es ļoti bieži aizdomājos – vai tā nav tāda valsts naudas izšķērdēšana ātrās palīdzības izdevumiem? Tajā pašā laikā tiek kavēts varbūt izbraukums kaut kur citur. Bet – vai šos līdzekļus tad drīzāk nevarētu ieguldīt tieši paliatīvajā aprūpē?" spriež virsmāsa Inga Grīniņa (aprūpes centrs “Cilvēks”).
Bet pagaidām daktera Sosāra ieteikums – ar ''ātrajiem'' pacientus tomēr vest uz slimnīcām, kur tos vismaz uz laiku var uzņemt citās nodaļās.
