Aptuveni pirms 80 gadiem Papē bijis vairāk nekā 100 mājsaimniecību un ap 500 iedzīvotāju. Galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība un zvejniecība. Tolaik ciemā bijusi skola, ticis uzcelts bērnudārzs - pirmais Latvijas laukos. Padomju gados līdztekus visai rosīgajai saimnieciskajai dzīvei bija jārēķinās ar Padomju Armijas un robežsargu klātbūtni, piemēram, dodoties zvejā.
Bijusī Papes ciema iedzīvotāja Anna Maksakova atcerējās, ka vajadzēja prasīt atļauju, pieteikties un tad, ja bija migla, nelaida, un, ja priekšnieks gulēja, nebija piecēlies, tad atkal nevarēja.
“Diezgan stingri bija. Kad izgāja no jūras, tad atbrauca un paņēma zivis priekš karaspēka daļas, pārējās varēja ņemt,” stāstīja Maksakova.
Bijušais Papes ciema iedzīvotājs Jānis Rūcis atcerējās, ka viņa laikā skolā bija aptuveni 12 bērni, un visas četras klases bija vienā telpā.
Pirmatnējās dabas spēks un sūrā piekrastes ikdienas dzīve rūdījusi cilvēku raksturus, saglabājot bagātu viņu iekšējo pasauli. Pirmajā papenieku saietā raisījās atmiņas un šķiļas valodas. Folkloristam Vidvudam Medenim savulaik izdevies pierakstīt blociņu ar vecāsmātes Katrīnas dziedāto dziesmu vārdiem:
Brīkš, brākš, kas tur nāk?
Zemes vējš izsaplētis,
Es jums saku – pļiku, pļaku
Nākat manās kāziņās,
Vieni paši nenākat, bērnus līdzi neņemat,
Suņi, poģi danci veda – ķilu, ķelu rallallā.
“Būtībā man Pape ir leģenda. Un kas var būt dzīvāks par leģendu, to, kas tavā fantāzijā un romantikā strādā,” atzina Vidvuds Medenis.
Lielā vētra sešdesmito gadu nogalē un vēlāk arī valsts politika par centralizāciju papeniekus piespieda atstāt savas mājas un doties labākas dzīves meklējumos. Daudzi savus īpašumus laika gaitā pārdevuši lietuviešiem. Šobrīd Papes ciemā dzīvo vien nepilns desmits vietējo iedzīvotāju. Papenieki uzskata, ka kopīgs saiets neļauj aizmirst savas dzimtas saknes, arī kaimiņus un skolas biedrus.
