«Par alternatīvu» pārstāvis Graudiņš: Jāpanāk, ka zagt no valsts nav izdevīgi tāpēc, ka var nošaut

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

• Lauksaimniecība ir jāatbrīvo no jebkāda veida nodokļiem; arī algas.
• Mēs pagaidām esam ES dalībvalsts.
• Nebija nekādu problēmu ar bilingvālās izglītības modeli.
• Lietas, kas ir saistītas ar korupciju, tiek izskatītas paātrinātā kārtībā, pēc īpašas procedūras, bez apelācijām.
• Kā Rietumu civilizācijas militārais veidojums ir iespējams tikai NATO.
• Mēs nevaram teikt, ka mūsu pensiju sistēma ir godīga.
• Gala rezultātā – vienu daļu, tieši tā, arī nošaut.
• Viņi ir gatavi nopirkt mūsu saražoto cukuru desmit gadus uz priekšu.

Svarīgi, lai laukos dzīvotu cilvēki

Jūsu apvienības programmā minēts, ka būs jauna ekonomikas politika, jauna rūpniecības ražotņu izveide un investoru ieguldījumi rūpniecībā tiks atbrīvoti no jebkādiem nodokļiem pirmo piecu gadu periodā. Tiešām nekādi nodokļi nebūs jāmaksā?

Kā pierāda konkrētā reālā vēsturiskā prakse pa pēdējiem 30 gadiem, sākotnēji ražojošā rūpniecība Latvijā tika iznīcināta dažādu apsvērumu pēc. Pēc tam skaļi un ļoti grandiozi tika definēts, ka mēs esam tuvāk nekā Šveice un ka Latvija būs tranzīta un banku lielvalsts.

Šodien redzam, ka mums nav nedz apstrādājošās rūpniecības, mums ir iznīcināta cukurrūpniecība, kas vēsturiski ir bijusi ļoti spēcīga nozare Latvijā, faktiski ir iznīcināta zvejrūpniecība rūpnieciskā formātā, kas arī ir vēsturiski bijusi mūsu nozare.

Es par jūsu programmu un ieguldījumiem gribētu dzirdēt.

Un mums šodien nav arī banku nozares un arī nebūs, un nav tranzīta. Tāpēc ir jāsaprot viena lieta, ka mēs varam eksistēt – ne attīstīties, bet eksistēt – ja kaut ko ražojam. Lai mēs kaut ko ražotu, ir jāpiesaista investori un nauda.

Tāpēc mūsu programmā ir paredzēts, ka tie investori, kas iegulda rūpnieciskajā ražošanā, šie ieguldījumi…  neiet runa par algu nodokļiem personālam vai darbaspēkam, bet par investīciju ieguldījumiem kā tādiem, no ekonomiskā viedokļa, no fiskālā viedokļa viņi tiek atbrīvoti no jebkādiem nodokļiem.

Vai esat pamanījuši, ka no šī gada sākuma jau ir 0% likme reinvestētajai peļņai?

Tātad šis mehānisms it kā ir. Faktiski šis mehānisms nedarbojas. Rādītājs ir nevis tas, kādā veidā šobrīd esošā valdība vai koalīcija ir to nodefinējusi, bet kāds ir rezultāts. Vai šodien esošā koalīcija, kas ir pie varas, man var uzrādīt kaut kādus skaitļus vai statistiskus ciparus, kas apliecinātu to, ka mūsu valstī, izmainot šo likumdošanu, ir krietni vai vispār palielinājusies investīciju ieguldīšana.

Tas jau tikai ir sācies no 2018.gada. Ja jūs nāksiet pie varas, diez vai jūs arī varēsiet deviņu mēnešu laikā parādīt vērā ņemamus rezultātus.

Redziet, ekonomisko reformu, vai vienalga kā to definēt, lai īstenotu, nevar izņemt no konteksta vienu teikumu. Ir jāsaprot visa pārējā programma, ko mēs piedāvājam ekonomiskajā sfērā.

Tātad tā ir, pirmkārt, fiskālās likumdošanas reforma, kas ir nodokļi. Es jums kā ekonomists varu pateikt – nodokļiem ir jābūt zemiem, bet pie lielas kapitāla aprites. Tā ir aksioma. To jums pateiks jebkurš 2.kursa students.

Nākamais – būtiska sfēra, kas ir pilnīgi konkrēti ir saistīta ar visu pārējo šo ekonomikas programmu, tā ir lauksaimniecība, jo šodien lauksaimniecība kā tāda Latvijā ir faktiski uz iznīkšanas robežas. Jūs mierīgi varat iekāpt autobusā un aizbraukt Ērgļu virzienā 60 kilometrus un jūs redzēsiet, kas mums notiek ar lauksaimnieciskām zemēm. Tas pats ir arī, ja jūs brauksiet Saldus virzienā, tas pats, ja brauksiet Valkas virzienā. Tāpēc lauksaimniecība ir vispār jāatbrīvo no jebkāda veida nodokļiem, arī algas nodokļiem.

Kas maksās par lauksaimniecībā strādājošajiem sociālās iemaksas, lai viņiem būtu pensijas?

To visu var izdarīt, pārkārtojot fiskālo likumdošanu, pārkārtojot vispār pensiju fondu likumdošanu un pat ekonomisko loģiku kā tādu un pārvirzot naudas plūsmas valsts iekšienē no vienas nozares attiecīgi uz otru nozari, vai radot apstākļus, kad kaut kādā konkrētā nozarē vai teritorijā, kuras mums pieņemts saukt par regresīvām un tā tālāk, tiek radīti visi nepieciešamie priekšnosacījumi, pirmkārt, lai cilvēki vispār tur paliktu dzīvot.

Es vēlreiz saku – tiem, kas kaut ko gudri spriež, lai viņi iekāpj savās mašīnās un pabrauc 100 kilometrus ārpus Rīgas. Viņi redzēs aizsistas mājas, aizsistus logus un aizaugušu lauksaimniecības zemi.

Tāpēc, ka cilvēku tur fiziski vairāk nav. Tātad pirmais aspekts ir kāds – saglabāt cilvēkus fiziski, lai viņi būtu laukos.

Jo, kur ir šī būtība ar laukiem un kāpēc es to uzskatu kā ļoti svarīgu – tāpēc, ka, pirmkārt, es pats esmu nācis no laukiem.

Un visi mēs, arī jūs, kas man uzdodat jautājumus, un arī cilvēks, kas sēž pie operatora pults, kā minimums četrās paaudzēs – mēs visi esam bijuši zemnieki, mēs visi esam iznākuši ārā no kūtīm, jo latvieši pilsētās sāka dzīvot tikai 19.gadsimta beigās. Tāpēc visa mūsu vēsturiskā mentalitāte ir saistīta ar laukiem.

Tad mums visiem vajag braukt atpakaļ uz laukiem?

Mums nevajag braukt atpakaļ uz laukiem, bet vajag saglabāt situāciju, ka cilvēki, kuri dzīvo laukos, šodien piedzimst laukos, lai viņi tur paliktu dzīvot. Un principā darbotos šis trīs paaudžu princips, kuru savā laikā, starp citu, uzsvēra Kārlis Ulmanis un uz kura pamata pēc 1934.gada Latvija attīstījās sešos gados tā, kā nekad vairāk mūsu valsts vēsturē.

Valsts parāds jānoraksta

Jums programmā rakstīts, ka ir svarīgi pieprasīt no Eiropas Savienības (ES) Latvijas Republikas ārējā parāda norakstīšanu. Taču mēs jau ES neko neesam parādā.

Absolūti precīzi. Tātad, kāpēc šeit ir uzrādīta ES,  uz šo brīdi mēs pagaidām esam ES dalībvalsts. Tātad mūsu soļi, kas ir saistīti ar ārpolitiku, tai skaitā ar ekonomisko ārpolitiku, ir jāsaskaņo ar Eiropas vadošajām institūcijām. Šeit īstenībā viss ir ļoti vienkārši, jo analogu priekšlikumu šobrīd ES institūcijām jau ir izteikusi Itālijā pie varas esošā valdības koalīcija.

Mēs neesam vienīgie. Es domāju, ka tas tikai turpināsies. Jo, pirmkārt, mums ir jāsaprot sekojoša lieta – atkal no ekonomiskā viedokļa un no monetārā viedokļa, ka tā nauda, ko esam saņēmuši, kas ir aptuveni 11 miljardi pēdējo desmit gadu laikā, – kur šī nauda ir palikusi un kādā veidā iztērēta, visdrīzāk ir jāskaidro jau tiesībsargājošām institūcijām, cik leģitīma ir bijusi varas rīcība, konkrēti izejot no tā, kāda ir bijusi tautai nepieciešamība pēc šīs naudas. Tas arī ir definējams jautājums.

Tad jūs kā ekonomists uzskatāt, ka mums nevajadzēja ņemt šo aizdevumu tajā brīdī, kad IKP samazinājās par 25%, nevajadzēja maksāt pensijas, algas?

No jūsu puses ir absolūti nepareizi definēts jautājums pēc būtības.

Pirmkārt, mums ir ļoti skaidri un precīzi jāsaprot un konsekventi pie tā jāturas, ka tad, kad kritās mūsu iekšzemes kopprodukts par vienu ceturto daļu, un pēc tam, kad mēs paņēmām šos aizdevumus - vai varbūt, lai izlīstu ārā no šīs bedres, kurā mēs bijām, - ir jāsaprot, ka tā bija ekonomiska diversija, kuru veica Skandināvijas bankas uz vispārējā pasaules ekonomiskās krīzes fona attiecībā pret Latvijas Republiku un viņas tautu. Valdis Dombrovskis to visu izdarīja, tāpēc viņš šodien arī sēž Eiropas Komisijā un tas viss tika nosaukts par veiksmes stāstu.

Vienlaicīgi, ne es – Graudiņš - to saku, bet to ir definējuši Skandināvijas politiķi, tai skaitā arī Skandināvijas banku aprindu pārstāvji, ka viņi bija gatavi norakstīt krīzes laikā minimums astoņus miljardus eiro no Latvijai izsniegtās naudas, kas šeit tika iepludināta iekšā caur Skandināvijas bankām piederošo sektoru mūsu finanšu sistēmā. Mēs to neizdarījām.

Skandināvijā darbojas Skandināvijas pensiju fondi, kas Latvijas ekonomikā un Latvijas finanšu apritē ņem ļoti aktīvu dalību kā starpnieki, izmantojot skandināvu bankas. Faktiski uz mūsu pensionāru rēķina, aizņemoties no tā saucamajiem starptautiskajiem donoriem, nofinansējām Skandināvijas pensiju fondus. Tas ir pirmais aspekts – amorāls no politikas viedokļa. Otrs aspekts ir tas – ja mēs paskatīsimies, kādā veidā vispār tiek ražota nauda un kā to dara Eiropas Centrālā banka, kas ir eiro emitents un monetārās politikas stūrakmens, tad patiesībā šī nauda vienkārši tiek ražota ar vairāku kompjūteru klaviatūru nospiešanu…

Kāpēc tad mēs prasām norakstīt tos parādus ES?

Tāpēc, ka mēs esam ES dalībvalsts. Mēs suverēni diemžēl faktiski lemt nevaram neko, vēl jo vairāk saistībā ar starptautiskajiem aizdevumiem. Jo mēs esam nelasot un ar drausmīgām kļūdām, pat ar tulkošanas kļūdām, parakstījuši Lisabonas vienošanos. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, aptuveni 80% mūsu valsts likumdošanas, kas skaitās kā Latvijas likumdošana, kura it kā tiek ražota Jēkaba ielā jeb precīzāk – Saeimā, patiesībā ir regulas un direktīvas, kuras mēs saņemam no ES.

Tāpēc risināt šos jautājumus bez ES, tas būtu vienkārši populistisks gājiens no vienas puses.

Neatbildēt par savām saistībām - tas gan nav populistiski.

Tas absolūti nav populistisks gājiens, jo analogi pasaules vēsturē – kad valstis pieprasa norakstīt ārējos parādus vai defoltē šo ārējos parādus, ir bijuši vairāk nekā vajag.

Un neviena no šīm valstīm pēc tam nav kļuvusi par kaut kādu spitālīgo visu pārējo valstu kopumā. Vienkārši ir jāizanalizē no jauna vēsturiskā situācija – kāpēc mēs nonācām tajā situācijā, kas toreiz bija, kādi bija priekšnosacījumi un kādas no tā iestājās sekas.

Mūsu partiju apvienība ir definējusi, ka Latvijas tautas intereses, tas ir – manas un arī jūsu, ir augstāk par jebko, tajā skaitā par jebkādām Skandināvu banku interesēm un par jebkādām ES interesēm. Tāpēc mēs esam paredzējuši, ka gadījumā, ja nevaram panākt to, ka mūsu tautas intereses ir augstāk par visu un mums katru gadu ir jāņem viens miljards, kas ir aptuveni valsts budžeta astotā daļa, papildus kā starptautiskais aizņēmums, lai vispār varētu noturēt valsti tā saucamā fiskālā un budžeta likuma rāmjos, tad ir jautājums par to – vai mums vispār ir vajadzīga šī ES? Un arī šeit mēs neesam nekādi oriģināli čaļi, kas ir parādījušies un izštukojuši kaut ko ļoti oriģinālu. To jau ir izdarījusi Apvienotā Karaliste, to taisās darīt Francija, Beļģija, Itālija un tā tālāk. Un es neuzskatu, ka angļi ir dumjāki par mums.

Nedrīkst aizskart privātās augstskolas

Šobrīd Saeima ir pieņēmusi Augstskolu likuma grozījumus, kur paredzēts, ka tiek samazināts apmācību apmērs svešvalodās, vairāk tas attiecas uz krievu valodu. Kā jūs uzskatāt, vai šis likums būtu jāmaina?

Kopumā to nevarētu definēt kā likumu, lai gan prezidents ir izsludinājis, tātad tas ir stājies spēkā. To var apstrīdēt tikai Satversmes tiesā vai tālāk visās procedūrās, kas paredzētas, tai skaitā arī ES līmenī.

Bet tas ir vienkārši izteikts populistisks gājiens pirms vēlēšanām, kad atsevišķām partijām, kuras sāk strauji zaudēt atbalstu tautā, pirmkārt, „Vienotībai”, bija nepieciešams parādīt, ka viņi ir vēl nacionālāki nekā Nacionālā apvienība.

Tāpēc [grozījumi] tika dzīti cauri, es viņus vienkārši nosaukšu par murgiem.

Tad jāmaina būtu?

Ir viennozīmīgi jāmaina, un uzskats par izglītību ir sekojošs. Pirmkārt, nebija nekādu problēmu ar bilingvālās izglītības modeli. Tas sevi pierādīja kā dzīvotspējīgs. Otrkārt, ir konvencija par minoritāšu tiesībām Eiropā, kuru Latvija ir parakstījusi, bet atsevišķus pantus joprojām nav ratificējusi. Tajā konvencijā ir skaidri un gaiši uzrakstīts, kā kam ir jābūt civilizētā pasaulē.

Viedoklis, ko darīt šodien – pirmkārt, likums ir jāmaina, otrkārt, ja ir runa par vidējās izglītības iestādēm, tad personīgi es uzskatu, ka tur bez jebkādām problēmām var palikt tās bilingvālās izglītības forma un metodes, kas bija spēkā līdz šī likuma pieņemšanai.

Savukārt augstskolās ir ļoti nopietna lieta. Valsts augstskolās varam teorētiski pieņemt, ka mācības notiek valsts valodā. Es personīgi neiebilstu. Bet ir jāsaprot ekonomiskā lieta. Paņemsim konkrēti valsts augstskolu - Stradiņa universitāti, kurā, manuprāt, ir vislielākais ārvalstu studentu skaits, tātad, viņi mācās ne jau latviešu valodā. Starp citu, šīs izmaiņas skar ne tikai krievu valodu, tās reāli skar arī apmācības angļu valodā.

Jebkurā normālā valstī izglītības eksports ir tas, par ko cīnās politiķi, lai tikai piesaistītu studentus no ārvalstīm. Mēs nez kāpēc to visu gribam atraidīt.

Valsts augstskolās, no ekonomiskā viedokļa, ir jābūt apmācībām gan krievu, gan angļu, gan valsts valodā. Tā nav problēma.

Bet ja ņemam politisko viedokli – ok, viss ir valsts valodā. Privātajās augstskolās, kas praktiski ir privāts bizness... Ko nozīmē privāts bizness – to, ka šīs augstskolas piesaista studentus no ārvalstīm, kuri atbrauc uz Latviju, šeit tērē savu naudu, maksā par mācībām, par dzīvošanu, par ēšanu un visu pārējo. Tātad viņi mums reāli ražo pievienoto vērtību.

Bet šobrīd privātajās augstskolās, kur ir mācības krievu valodā, pārsvarā tomēr mācās vietējie jaunieši.

Vēl vienu reizi pie šī jautājuma apstājos, jo tas ir ļoti būtisks. Es uzskatu, ka valstij nav tiesības - un es domāju, ka to jums apstiprinās jebkurš normāls cilvēks, tai skaitā to jau ir apstiprinājuši arī vadošo Latvijas universitāšu rektori un mācībspēki – iejaukties privāto augstskolu darbībā un reglamentēt, kādā valodā ir jāapmāca šajās privātajās augstskolās studenti, tajā skaitā arī vietējie studenti.

Ja es esmu vietējais students – Einārs Graudiņš, kāpēc es nevaru privātajā augstskolā mācīties angļu valodā? Mums jau bija absolūtākie kuriozi, kas neiet nekādos rāmjos, skatoties no pasaules praktiskas. Ja nemaldos, vienā augstskolā nevarēja apstiprināt rektoru tikai tāpēc, ka viņš nezināja latviešu valodu, bet zināja perfekti angļu valodu.

Kā jūs domājat, vai bērnudārzos joprojām būtu jāsaglabājas dalījumam krievu un latviešu grupiņās? Vai tomēr arī šeit jau būtu jāsāk maziem bērniem mācīt latviešu valodu?

Es varu paskaidrot vienu ļoti elementāru lietu. Tā ir vispārpieņemta Eiropas prakse. Droši vien partija, kuru vada Tatjana Ždanoka, tagad teiks, ka Graudiņš runā pilnīgās muļķības, savukārt, partija, kuru vada Raivis Dzintars, teiks, ka Graudiņš ir latviešu tautas nodevējs. Taču ir realitāte, kura jāredz skaidri un jāsaprot bez emocijām un bez jebkāda veida aizspriedumiem, tajā skaitā bez jebkādiem tautiskiem, nacionāliem vai etniskiem.

Pirmkārt, ja maza bērna ģimenes valoda ir krievu valoda, kādā veidā jūs stādāties priekšā, ka jūs viņu divu trīs gadu vecumā bērnudārzā uzreiz iebāžat iekšā mācīties vai pat dzīvot latviskā vidē? Tā nav integrācija, tā ir asimilācija. Tas pilnībā, un to jums pateiks jebkurš normāls pedagogs, lauž bērna psihi. Tāpēc, dabiski, ka ir bērnudārzos jābūt krievvalodīgajām grupām, kurās iet krievvalodīgie bērni. Bet es neredzu neko kriminālu un neko šausmīgu, ja jau bērnudārza līmenī viņam palīdz apgūt valsts valodu. Kāpēc gan ne? Bet pamatā bērnudārzā ir jābūt tai valodai, kas ir ģimenes valoda, citādi sanāk vienkārši bērna psihes laušana. 

Drošības iestādes jāapvieno

Vai būtu jāstiprina Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB)?

Šeit ir jāsaprot, kāpēc tas birojs tika radīts. Birojs tika radīts mākslīgi, pateicoties mūsu aizokeāna kolēģiem, jo savādāk Latvija nekur nebūtu uzņemta, ieskaitot NATO. Tāpēc, ja paskatāmies, kāds ir korupcijas līmenis – tad mēs mierīgi varam stāvēt vienā rindā kopā ar Nigēriju, Uzbekiju, tāda veida valstīm. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, korupcijas rezultātā Latvija zaudē, pēc maniem aprēķiniem, ik gadu aptuveni divus miljardus eiro. Tā ir astronomiska summa valstij. Aptuveni viens miljards tiek nozagts, saņemot tā saucamos „atsitienus” no valsts un pašvaldību iepirkumiem. Un aptuveni vienu miljardu mūsu budžets nesaņem no tā saucamajām pievienotās vērtības karuseļa shēmām.

Bet ir cipari, kas ir vēl lielāki, piemēram, pēc pirmā Latvijas ārlietu ministra Jāņa Jurkāna aprēķiniem, - un es neuzskatu, ka viņš ir dumjš cilvēks, - viņš nosauca summu pieci miljardi gadā. Ir jāsaprot, ko mēs zaudējam caur korupciju. Tas ir no vienas puses.

No otras puses, mums Latvijā ir aptuveni 13 iestādes, kurām ir tiesības nodarboties ar operatīvo darbību. Tātad, citiem vārdiem sakot – izsekot, noklausīties, pilnā apmērā vai daļēji, un viss pārējais. Es uzskatu, ka uz pusotra miljona reāli Latvijā dzīvojošu cilvēku tas būtu par daudz.

Tāpēc es uzskatu, ka viena daļa specdienestu būtu jāapvieno, tas viss būtu jārestrukturē, jāizdara tā, lai būtu lielāka efektivitāte ar mazākiem izdevumiem.

Bet būtība nav šāda veida reformās kā tādās. Būtība ir rezultātā. Ir jāpanāk rezultāts, kad zagt no valsts vai no pašvaldības budžeta ir vienkārši cilvēkam neizdevīgi. Un neizdevīgi viena iemesla dēļ – tāpēc, ka viņu vienkārši var nošaut. Šāds variants tiek sekmīgi pielietots, piemēram, Ķīnas Tautas Republikā.

Ir jau arī tiesu kļūdas. Cilvēku tā uzreiz ņemt un nošaut…

Es vēlreiz lēnām izskaidrošu šī jautājuma būtību. Faktiski korupcijas dēļ mūsu valsts atrodas tur, kur šodien atrodamies. Faktiski korupcijas tiešās sekas ir iedzīvotāju depopulācija un milzīga emigrācija no mūsu valsts uz ārvalstīm. Un šī emigrācija ir uz neatgriešanos.

Un tad vēl jūs gribat visus nošaut…

Ne visus nošaut. Bet viennozīmīgi no jauna ieviest nāves sodu par koruptīviem noziegumiem. Turklāt ne tikai par koruptīviem, bet tajā skaitā arī par pedofiliju. Bet tās lietas, kas ir saistītas ar korupciju, mūsuprāt, tiek izskatītas paātrinātā kārtībā, pēc īpašas procedūras, bez apelācijām.

Tad jūs neuzskatāt, ka KNAB būtu jāstiprina?

Nē. Viņš ir jāapvieno ar citām valsts drošības un tiesībsargājošajām struktūrām un ir jāpastiprina šādas jaunizveidotas struktūras darbība, tiesības un iespējas, tajā skaitā arī finansiāli. Viennozīmīgi struktūra, kura cīnās ar korupciju, mūsu valstī ir jāpastiprina. Pie kam viņai ir jādod uz zināmu laiku īpašas un ārkārtējas pilnvaras.

Tas ir tā, kā bija NKVD Krievijā?

Es sapratu jūsu provakatīvo un ar humora pieskaņu jautājumu. Nē, ne tā. Es nosaukšu citu variantu – tā kā Singapūrā to darīja, tā kā to darīja Dienvidkorejā un tā kā to dara Ķīnas Tautas republikā.

Obligāto dienestu – nevajag

Patlaban saasinās savstarpējās attiecības starp ASV prezidentu un ES. Tāpēc arvien biežāk izskan jautājums – vai Eiropas nevajadzētu veidot savu armiju. Kāda ir jūsu attieksme?

Šis jautājums ir dziļi analizēts mūsu partiju apvienībā. Vēl jo vairāk – es pēc vienas no savām izglītībām esmu virsnieks, esmu dienējis Latvijas armijā, esmu dienējis Padomju Savienības armijā. Man ir pabeigta augstākā kara skola. Tāpēc es šīs lietas varu apspriest profesionāli.

Pirmkārt, attiecībā par Trampu un viņa pretrunām ar Eiropu. Mēs bijām vienīgā no partijām Latvijā, kas viennozīmīgi, kopš pirmās vēlēšanu dienas ASV, iestājās un deklarēja to, ka šajās vēlēšanās ir jāuzvar Donaldam Trampam. Es to klāstīju visās intervijās, medijos, faktiski ik dienu jau līdz vēlēšanām.

Es šobrīd ne par Trampu jautāju. Es par – Eiropas armiju.

Tas viss ir savstarpēji saistīts. Tas, ko dara Tramps – mēs uzskatām, ka viņš dara pilnīgi pareizi. Īstenībā nekādu stratēģisku pretrunu starp ASV un ES nav. Un kā Rietumu civilizācijas militārais veidojums, mūsuprāt, ir iespējams tikai NATO. Tādā izpratnē, kādā tas ir šodien, kur dominējošo lomu spēlē ASV, kuras šo organizāciju finansē vairāk nekā par pusi. Tāpēc runa par kaut kādu Eiropas armiju, manuprāt, ir pilnīgi absurda un praksē arī neīstenojama.

Jūsuprāt, vai  vajadzētu palielināt iemaksas NATO līdz 4%?

Ja skatāmies pēc loģikas - kas Latvijā nodrošina mieru un drošību, tad būtu jāpalielina. Ja skatāmies, cik jau esam ieguldījuši un kādā formā, tad es domāju, ka šo skaitli, kas ir jau virs 2%, nevajadzētu palielināt. Un tas ir viena ļoti svarīga iemesla dēļ, nezinu kāpēc par to īpaši nerunā,  tāpēc, ka pati Latvijas teritorija, kas ir ES ārējā robeža, Šengenas zonas ārējā robeža, eiro zonas ārējā robeža un NATO ārējā robeža attiecībā, ir pret vienu citu valsti – Krievijas Federāciju. Un šajā ģeopolitiskā spēlē par to, ka esam šī ārējā robeža un esam ES un NATO dalībvalsts, mums vajadzētu teikt lielu paldies un mums piemaksāt. Saprotiet loģiku?

Vai atbalstāt, ka Latvijā vajadzētu atjaunot obligāto militāro dienestu, vai arī pietiek ar profesionālu armiju?

Atkārtošos – kā cilvēks, kas ir dienējis divu valstu armijās, es esmu redzējis, kā strādā vai dien gan profesionālais, gan obligātais iesaukums, kāds tas ir bijis. Es kategoriski - kā virsnieks ar augstāko militāro izglītību - esmu pret jebkādu obligāto dienestu jebkādā valstī jebkādā formā. Jo, pirmkārt, šodien pie mūsdienu tehnikas, tehnoloģijas un visas pārējās attīstības cilvēku nav iespējams uz to laiku, uz kuru viņš tiek iesaukts pildīt obligāto dienestu, apmācīt.

Otrkārt, obligātais dienests zināmais jaunatnes daļai, un tur nav jābūt politiskiem uzskatiem, tikpat labi var būt reliģiozi, tomēr ir represīva piespiedu metode. Es neuzskatu, ka cilvēki, kas represīvas metodes rezultātā paņem rokās ieroci, ir labākais valstij.

Visur ir jābūt profesionāļiem, arī tajā skaitā attiecībā pret Latviju. Esmu kategoriski pret to, ka šeit tiek atjaunots obligātais militārais dienests, jo tas atrauj jauniešus no mācībām augstskolās, tas ir ekonomiski ļoti neizdevīgs un – armija ir pārāk nopietna, lai viņu uzticētu profāniem, nevis profesionāļiem.

Pensiju kapitāls jāpārvalda valstij

Jums programmā minēts, ka minimālā vecuma pensija ir, sākot no 450 eiro mēnesī, un ik gadu ir paredzēta indeksācija. Kā jūs kopuma vērtējat pašreizējo pensiju sistēmu, vai tā būtu jāmaina?

Ar pensiju sistēmu tā lieta ir tāda – visiem liekas, ka tas ir kaut kur tālu un pat nesajūtami, līdz tam brīdim, kamēr tas neskar mūsu vecākus vai kaut kādā brīdī neskar mūs pašus. Tā kā es pa galvaspilsētu, kurā dzīvoju, pārvietojos ar sabiedrisko transportu, es redzu šos cilvēkus katru dienu. Šodien mums ir situācija tāda, ka pensija valstī nav sasaistīta ar minimālo algu, un savukārt minimālā alga nav sasaistīta ar iztikas minimumu.

Kamēr šīs trīs lietas netiks savstarpēji sasaistītas kopā, izejot kaut vai no statistiskā varianta un padzenot tam apakša fiskālo bāzi, mēs nevaram teikt, ka mūsu pensiju sistēma ir godīga. Šodien tā ir izteikti negodīga, jo, ja cilvēks nostrādājot visu mūžu un maksājot nodokļus, un nav starpība kādās valstīs viņš ir dzīvojis… Ir jāsaprot ļoti parasta lieta, ka par valsts ētiku un morāli spriež pēc divām lietām – kā valsts attiecas pret bērniem un kā valsts attiecas pret pensionāriem.

Ko jūs gribat mainīt?

Mēs gribam izdarīt vienkāršu lietu – sasaistīt pensiju ar minimālo algu, minimālo algu ar iztikas minimumu. Un es varu apzvērēt un apliecināt – lai šos trīs ekonomiskos lielumus sasaistītu kopā un pensionārs varētu saņemt konkrēti 450 eiro mēnesī… Kāpēc šāda summa? Mēs to ņēmām, analizējot pensiju līmeni, kāds ir Spānijā un vēl citās Dienvideiropas valstīs, un pie mūsu, no vienas puses, melnās ekonomikas, kas ir divi miljardi gadā, ticiet man - tas ir pietiekami, lai mūsu pensionāriem tiešām nebūtu jāmirst badā.

Ko jūs domājat par pašu pensijas sistēmu, šiem trim līmeņiem – vai tie būtu jāatceļ?

Es uzskatu, ka visas šīs trīs līmeņu sistēmas, kaut vai desmit līmeņu un tā tālāk – tās pēc savas būtības nav pareizas. Es vispār neuzskatu, ka nākotne, tagadne vai kā to var nosaukt, ir saistīta ar privātajiem pensiju fondiem.

Es uzskatu, ka visai pensiju sistēmai ir jābūt absolūtā valsts kontrolē un valsts pārziņā. Tas ir viens no valsts pamatuzdevumiem un es pat teiktu pamatfunkcijām – pensiju sistēmas nodrošināšana.

Es neuzskatu, ka pensiju sistēma kaut kādos variantos varētu būt nodota privātuzņēmējiem.

Kategoriski pret darbaspēka ievešanu

Uzņēmēji pēdējā laikā arvien aktīvāk runā par to, ka trūkst darbaspēka. Kāda ir jūsu attieksme pret darbaspēka ievešanu? Lielāki, plašāki imigrācijas vārti ir pieļaujami?

Esmu kategoriski pret jebkādiem imigrācijas vārtiem, lai kādiem lozungiem tie netiktu pasniegti un lai arī ar cik labiem nodomiem viņi netiktu pasniegti, un cik tas viss skaisti netiktu apzīmēts. Mums šeit nav jāieved papildus cilvēki.

Mums ir jāizdara viss, lai tie cilvēki, kuri šeit ir, katru dienu neizlidotu no šejienes uz neatgriešanos. Mums katru gadu aizlido viena Sigulda. Un nevis jābūt sistēmai, kad mūsu cilvēki aizlido, bet citas mentalitātes vai pat rases cilvēki šeit ielido. Es tam esmu kategoriski un viennozīmīgi pret.

Kā jūs apkarosiet ēnu ekonomiku?

Pirmkārt, ir jāsaprot atkal viena ļoti vienkārša lieta, ka tas, kas ir saistīts ar ēnu ekonomiku, mūsu tiesībsargājošās institūcijās, valsts drošības institūcijās, kas ir specdienesti – varat man ticēt, ka šodien, tieši tagad, kad runājam, viņiem ir informācija par visām šīm ēnu ekonomikas izpausmēm, formām, metodēm, darbībām vairāk nekā vajag. Līdz griestiem. Šo lietu sauc par operatīvo informāciju.

Šeit ir nepieciešama tikai un vienīgi politiska griba šo sistēmu salauzt un iznīcināt, jo ēnu ekonomika ir pamats korupcijai. Tāpēc – es vēlreiz atkārtoju – ir nepieciešama politiska griba un sākt tiesnešiem izrakstīt aizturēšanas lēmumus. Vairāk nekas nav vajadzīgs.

Un gala rezultātā - nošaut.

Gala rezultātā – vienu daļu, tieši tā, arī nošaut.

Pašvaldību skaits būtiski jāsamazina

Pāriesim pie ne tik asiņainas lietas – jums programmā ierakstīts, ka ir teritoriālā reforma, ka paliek tikai Rīgas pilsēta un reģioni – Kurzeme, Vidzemes, Latgale, Zemgale. Tad likvidējat 119 pašvaldības un paliek tikai piecas?

Tieši tā, absolūti pareizi ir iztulkots no mūsu programmas. Padomāsim paši loģiski – kas ir Latvija. Un atkal – ne Graudiņš to ir izdomājies, bet ir pietiekami fundamentāli pētījumi, tai skaitā Latvijas Universitātē, par to, cik mums valstī vispār dzīvo cilvēki. Tas skaitlis, kas tiek nosaukts un ar ko operē koalīcijas partijas – 1,9 miljons – ir pilnīgākais murgs. Precīzāk – tie ir meli.

Reāli mūsu valstī šobrīd dzīvo 1,5 miljoni cilvēku. Kas ir 1,5 miljons – tā ir viena Parīzes priekšpilsēta, tas ir viens Maskavas rajons, Šanhajā – pat ne viena iela, bet gan vienas ielas vai nu labā, vai kreisā puse.

Tātad, kā var pārvaldīt teritoriju ar šādu iedzīvotāju skaitu? Mums šobrīd ir vairāk nekā 100 teritoriāli administratīvās vienības, katrā no viņām ir dome, katrā ir deputāti un kas tik vēl tur, velns viņu zina, nav. Tas ir nereāli no ekonomiskā viedokļa un vēl jo vairāk no sociāli politiskā viedokļa.

Tāpēc ir nepieciešama reāla administratīvi teritoriālā reforma, un Latvijā tas ir pilnīgi pietiekoši un ir pilnīgi loģiski, ka mums ir galvaspilsēta – Rīga, tāpēc, ka šeit dzīvo puse no valsts iedzīvotājiem, ja pat ne vairāk, un vēsturiski ir sanācis, ka mums ir – Kurzeme, Zemgale, Latgale un Vidzeme. Četri reģioni.

Šīs pašvaldības arī tiek ievēlētas vēlēšanās, vai arī tur ir kāds cits mehānisms, kā tiek iecelta pārvalde?

Šajās piecās teritoriāli administratīvajās vienības, kas varētu izveidoties reformas rezultātā, ir jābūt attiecīgi pašvaldību vēlēšanām un cilvēki ievēl savus pārstāvjus vietējā varā. Jo, kas var labāk pārvaldīt savu teritoriju? Tie ir tie cilvēki, kas tur dzīvo un kurus pārējie iedzīvotāji ir deleģējuši. Es negribu atgriezties atpakaļ pie Kārļa Ulmaņa varianta, kad faktiski administratīvi teritoriālie vadītāji pēc 1934.gada tika nozīmēti.

Lai gan zināms pluss šajā visā mehānikā ir. Es varu pateikt – kāds. Tā ir ļoti ātra lēmumu izpilde, tā netiek bremzēta ar birokrātisko mehānismu. Bet piecās administratīvi teritoriālajās vienības Latvija ir spējīga uzturēt vietējās pašvaldības, proti, tās var uzturēt pašas sevi. Un šīs pašvaldības būtu spējīgas šo teritoriju pārvaldīt. Tas ir reāli. Un kāpēc tur nevarētu būt brīvas vēlēšanas?

Par lauku attīstību paturpinot – jums partijas programmā ir minēts, ka atjaunosiet cukurrūpniecību. Par kādu naudu un kāpēc tas ir vajadzīgs?

Tas ir vajadzīgs viena parasta iemesla dēļ. Tur tika minēta ne tikai cukurrūpniecība, bet arī zivrūpniecība.

Pilnīgi ne viss mērās tikai naudā un ekonomiskajos klasifikatoros, kā mums to māca liberālās ekonomikas modeļa pārstāvji. Ir jāsaprot, kas ir vēsturiski Latvija, no kurienes mēs nākam un kas mēs esam. Vēsturiski mums ilgstoši ir bijusi ļoti augstā līmenī un kvalitātē attīstīta cukurrūpniecība, īpaši Kurzemē.

Otrais – mums ir bijusi vēsturiski, pasaules līmeņa zivrūpniecība. Tas viss šodien ir zaudēts. Lai atgrieztu atpakaļ, pirmkārt, cilvēkus tajās teritorijās, kas šodien jau ir degradētas, ir jābūt kaut kādiem īpašiem apstākļiem. Tātad īpaši apstākļi ir sākotnēji valsts subsidētas mērķprogrammas konkrētu tautsaimniecības nozaru attīstībai. Tas nav nekas jauns.

Laukos jūs subsidētu un attīstītu tieši cukurrūpniecību un zivrūpniecību?

Zivrūpniecību laukos nevar attīstīt – to var attīstīt piekrastē.

Tātad, jā. Mēs subsidētu vienu nozīmīgu – cukurrūpniecību. Kāpēc tam uzreiz ir jāķeras klāt? Tāpēc, ka cukurrūpniecība savas specifikas dēļ prasa zināmas lauksaimniecības iemaņas. Šie cilvēki, kas māk un saprot, kā to dara, paldies Dievam, vēl ir dzīvi un viena daļa vēl ir uz vietas. Tāpēc mums nebūtu jāveic papildu apmācības.

Un kur mēs to cukuru pārdosim?

Kā mēs pārdevām cukuru līdz tam, kad mēs aizklapējām šīs cukura rūpnīcas…

Bija jau ļoti lieli uzkrājumi, nebija kur likt.

Mūsu partijas vadībai ir notikušas sarunas ar Ķīnas Tautas Republikas vadošajiem politiķiem, kas nāk no Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas. Mums ir bijušas tikšanās, tajā skaitā arī Rīgā ar Ķīnas Komunistiskās partijas locekļiem.

Vai viņi no mums pirks to cukuru?

Viņi ir gatavi nopirkt mūsu saražoto cukuru desmit gadus uz priekšu, visu apjomu, bez jebkādām problēmām. Priekš viņiem tas vispār nav nekas.

Šobrīd laukos vairāk attīstās un ir atbalstītas lielas saimniecības, kas ir spējīgas konkurēt arī ES tirgū. Ko darīt ar mazajiem, vai viņus nevajadzētu pabalstīt vairāk?

Pirmkārt, mums ir jāpaskatās vispār, kam pieder lauksaimnieciski izmantojamā zeme Latvijā un cik no tās pieder vietējiem, mums latviešiem, cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, un cik pieder kaut kādiem citiem mūsu partneriem no citām zemēm.

Tad jūs nacionalizēsiet to ārzemnieku zemi?

Es neizslēdzu iespēju attiecībā par visu, kas skar Latvijas zemi, ka var tikt pielietots nacionalizācijas princips. Tāpēc, ka normālās valstīs savu zemi neizpārdod. Pamēģiniet aizbraukt uz Izraēlu un tur iegādāties zemi kā Latvijas pilsonis, pamēģiniet aizbraukt uz Austrāliju un iegādāties tur zemi un  tā tālāk un joprojām. Es paskatītos, kā jums tas sanāks.

Ir jau lielas zemnieku saimniecības, kas pieder latviešiem. Ko darām?

Šeit darām ļoti elementāru lietu. Lauksaimniecība nav tikai ekonomika un nav tikai tautsaimniecība, tas ir nacionāli etniskais faktors, tas ir mentālais faktors. Tāpēc, pirmkārt, mums ir jāsaprot – kas kam uz šo brīdi valstī pieder no lauksaimniecības zemes, pēc tam ir jāskatās, kas tur tiek ražots, tad ir jāskatās – kur paliek iegūtā peļņa, vai tā tiek reinvestēta šeit uz vietas un tiek veidotas darbavietas, vai tā tiek attiecīgi izvesta ārā. Bet sākums, atslēgas vārds ir – kam pieder zeme.