Danu Narvaišu sadzirdējuši ne tikai viņas skolēni, bet arī pasaules izglītības eksperti. Dana šoziem globālā 8000 skolotāju konkurencē iekļuvusi to 50 sarakstā, kas pretendē uz Pasaules labākā skolotāja titulu.
Interesanti, ka līdz skolotājas profesijai viņa nonākusi netīšām. Vidusskolā mācījusi privātstundas, lai piepelnītos, vēlāk nevalstiskajās organizācijās piedalījusies apmācību organizēšanā jauniešiem, tad kļuva par "Iespējamās misijas" skolotāju. Kad pirms diviem gadiem tika izveidota Cēsu Jaunā sākumskola, Dana kļuva par tās direktori.
Jautāta, kam būtu jābūt citādāk skolā, nekā tas ir šobrīd vairākumā skolu, Dana norāda: "Tā viena lieta ir šāda veida praktiska darbošanās. Mēs iepazīstamies ar mūsu ēdinātājiem. Lai mēs redzam arī to otru pusi, lai ēšana nav tāda bezpersoniska - vienkārši piepildīt vēderu. Lai mēs zinām, kurš to ir gatavojis, no kurienes tas ir nācis, lai pēc tam varam aizbraukt uz tām zemnieku saimniecībām. Mācīt dziļāk, lai bērni vairāk izprot."
Skolai jābūt vairāk sasaistītai ar dzīvi jau no pašām mazākajām klasēm - tā uzskata arī vecāki. Valdai Cēsu jaunajā sākumskolā mācās trīs jaunākie bērni: "Savā ziņā es gribētu, lai tad, kad viņi beidz šo skolu, viņi zina daudz par to, kas notiek ārpus skolas. Lai skola ir daļa no tās dzīves, un lai viņi prot darboties arī tā, kā šobrīd - viņi ierodas reālā restorānā, cep reālus pīrāgus un saprot, kā darbojas lietas."
"Es meklēju jēgu, darot lietas. Protams, ka šodien būs vairāk nogurums, bet tad, kad rīt viņi to visu tirgos un es staigāšu pa tirgu un varēšu laimīgi iepirkties, kad tu redzi tam rezultātu, kā tiem bērniem mirdz acis un cik viņi ir lepni, ka viņi šo ir pagatavojuši, ka tu īstenībā redzi rezultātu. Un tas, kas ir bieži vien pašapmāns, ka skolā rezultātu redzēs tikai tad, kad viņi izaugs lieli, pēc 12 gadiem. Bet īstenībā tu rezultātu vari redzēt visu laiku," uzsver skolotāja Dana.
To, kādas sekas uz jauniešiem atstāj šī brīža tradicionālā izglītības sistēma, Dana novērojusi, iepriekš strādājot kādā vidusskolā: "Viņi domā blokos. Un tā pat īsti nav viņu vaina. Es mācīju ekonomiku, un es vienmēr izaicināju ar kaut kādiem jautājumiem. Piemēram, kurš ir atbildīgs par to, ka jums būs darbs? Un visi vienā balsī - valsts! Man likās - no kurienes tas nāk? Viņi to nav vienkārši ņēmuši un izlasījuši, tas ir kultivēts."
Lauzt šos domāšanas rāmjus no individuāla skolotāja prasa milzīgu enerģiju. Bet valsts mērogā izglītības reformai nav varēts līdz galam saņemties jau daudzus gadus.
"Ja mēs arī ieviestu jauno atalgojuma modeli, tas uzliktu ielāpu uz mazu mirkli, jo tas ir saistīts ar daudzām citām jomām. Pedagogs jau nav viens pats par sevi, tur ir uzreiz jautājums par augstāko izglītību, lai viņš iegūst atbilstošu izglītību. Otrs ir jautājums, cik ir atbilstošas skolas, cik ir gatavas tādus pedagogus ar iniciatīvu uzņemt. Nākamais, protams, ir finansējuma jautājums," pauž Dana. Jautāta, cik liela ir nozīme algai skolotāja darbā, skolotāja pauž: "Protams, atalgojumam ir ļoti liela nozīme. Jebkurā darba vietā. Bet tam būtu jāiet kopā ar kvalitāti, tam būtu jāiet kopā ar rezultātiem. Un man jāsaka tā, ka, redzot, satiekot atsevišķus pedagogus, es tiešām uzskatu, ka viņiem nevajadzētu maksāt vairāk. Savukārt ir liels skaits citu pedagogu, kuri to ir pelnījuši."
