ĪSUMĀ:
- Par institūciju sadarbību bērnu aizsardzībai sāka domāt pēc traģiskiem gadījumiem pirms diviem gadiem.
- Pieņemti noteikumi par iestāžu sadarbību.
- Tagad pētījumā secināts – tikai daļā pašvaldību tie ikdienā tiek ievēroti.
- Dažas pašvaldības pat neizprot, kāpēc iestāžu sadarbība nepieciešama.
- VBTAI: lielais risks ir izpratnes trūkums pašvaldībā, kas var apdraudēt bērnus. Apmēram trešdaļai pašvaldību sadarbība regulāri notika vēl pirms noteikumu ieviešanas.
- Pētījuma autori: Cilvēkiem ir jādod laiks izaugt līdz šim modelim.
- LM: noteikumi nav jāmaina, uz papīra tie ir labi, taču izmaiņas dzīvē notiek lēni.
- LM uzskata, ka par bērnu tiesību aizsardzību jādomā centralizēti.
- Ministrija jau strādā, lai pārņemtu valsts paspārnē bāriņtiesu funkcijas.
- LM un VBTAI skaidros iemeslus, kāpēc atsevišķās pašvaldībās sadarbības grupa nedarbojas.
Sadarbības problēmai starp sociālajiem dienestiem, bāriņtiesu un citām institūcijām pastiprināti pievērsās pirms diviem gadiem. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas pienākumu izpildītāja Valentīna Gorbunova norāda, ka 2017. gada sākums bija kritisks. Togad janvāra sākumā Dobelē miris zīdainis – vecāki bija pārdozējuši narkotikas, arī miruši. Rēzeknē sadega 12 gadus veca meitene, Rīgā ratiņos sadega mazs zīdainītis. Šie gadījumi viens otram sekoja.
„Un tas bija pēdējais signāls, ka kaut kas ir jādara ar šo situāciju par institūciju savstarpējo sadarbību, jo, analizējot šos gadījumus arī, teiksim, no bāriņtiesas un sociālo dienestu skatpunkta, bija skaidrs, ka katrai no institūcijām ir informācija par ne visai labvēlīgu fonu šajās ģimenēs. Bet savstarpējā sadarbība bija bijusi nepietiekama, lai saprastu, kurā brīdī ir tas kritiskais moments, kad ir jārīkojas nekavējoties un nevar vairs gaidīt,” skaidroja Gorbunova.
Toreiz tapa noteikumi pašvaldībām veidot sadarbības grupas. Pētījums par starpinstitūciju sadarbību parāda, ka daudzās pašvaldībās tas ir izpratnes un attieksmes jautājums.
“Es teiktu, ka lielais risks ir izpratnes trūkums par sadarbības nepieciešamību, kaut vai tā būs tikai viena pašvaldība, bet šajā pašvaldībā būs daudzi bērni, kuri var tikt apdraudēti,” norādīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieces pienākumu izpildītāja Valentīna Gorbunova.
„Ir pašvaldības, kuras ir uzskatījušas, ka tas ir no valsts puses uzspiests, tātad izejas nav, tam ir jābūt. Bet ir pašvaldības, kurās joprojām tas diemžēl nav. Dobele, Bauska, kur speciālisti būtu gatavi organizēties un darboties, bet diemžēl viņi nesaņem pietiekamu atbalstu no domes politiķu puses,” stāstīja Gorbunova.
Noteikumu pamatā ir skarba pieredze par bērniem, kas tikuši sisti, badināti vai izvairījušies no skolas apmeklēšanas, bet cilvēki, kam radušās aizdomas, nav informējuši citus dienestus, daudzviet dienesti arī savstarpēji nav apmainījušies ar informāciju.
Pētījums par iestāžu spēju sadarboties parāda, ka joprojām ir pašvaldības, kurās uzskata, ka sadarbība starp iestādēm ir uzspiesta no augšas, un pat neizprot tās nepieciešamību.
Labā ziņa – apmēram trešdaļai pašvaldību sadarbība starp institūcijām bija organizēta un regulāri notika vēl pirms noteikumu ieviešanas. Tā pētījumā secināja Latvijas Tiesnešu mācību centra eksperti.
Savukārt daudzās pašvaldībās jau izstrādāti nolikumi, bet tie vēl nav apstiprināti, skaidro centra pētniece Ilona Kronberga.
“Šim izmaiņām un saprašanai ir jānotiek šo cilvēku, profesionāļu prātos. Dabā jau šie cilvēki strādā, veic un komunicē savā starpā, šeit nav tik viennozīmīgi, tāpēc es atturos dalīt sliktajos, labajos un puslabajos. Cilvēkiem ir jādod laiks izaugt līdz šim modelim,” sacīja Latvijas Tiesnešu mācību centra eksperte Ilona Kronberga.
Kronberga uzsver bērnu labāko interešu principa nozīmi – katrs lēmums jāizvērtē no visām pusēm.
„Piemēram, arī tajā gadījumā, ja bērns tiek izņemts no ģimenes vai tiek pieņemts šāds lēmums, arī tajā brīdī, kad pat ir informācija, ka draud bērna dzīvībai vai veselībai briesmas, šajā brīdī ierodas dienesti, uz vietas viņiem ir jāvar īsajā laika brīdī izvērtēt 360 grādu apjomā šo momentu, ka, piemēram, ir vecāki alkohola reibumā vai kādi citi apstākļi,” skaidroja Kronberga.
Viens no Labklājības ministrijas secinājumiem, iepazīstoties ar pētījumu – izstrādātie noteikumi nav jāmaina, uz papīra tie ir labi, taču izmaiņas dzīvē notiek lēni.
“Tas, ko nevar ierakstīt nevienā normatīvajā aktā – par attieksmes maiņu, - attieksmes maiņa nemaksā neko. Katrs šāds nepareizs lēmums atstāj ietekmi uz bērna likteni,” sacīja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece.
Bet jāmaina bērnu tiesību aizsardzības sistēma, uzsvēra Muižniece. Katrā pašvaldībā ir sava prakse, skaidroja Muižniece. Ministrijā uzskata, ka par bērnu tiesību aizsardzību jādomā centralizēti. Ministrija jau strādā, lai pārņemtu valsts paspārnē bāriņtiesu funkcijas. Tāpat svarīga ir jomā strādājošo attieksme.
„Noteikti ir jāstiprina sociālo dienestu kapacitāte, ieguldoties darbā ar ģimeni līdz maksimumam, lai šis lēmums par bērna izņemšanu no ģimenes ir tiešām radikāls, pēdējais, kad visi resursi ir izsmelti. Bet, lai to visu veiktu, neapšaubāmi ir jābūt ļoti lielam preventīvajam darbam ar ģimeni, lai nenonāktu šādā situācijā. Ir jāapzina konkrētā situācija. Un otrs ir arī, lai būtu nodrošināti šie pakalpojumi, tātad psihologi, narkologi, rehabilitologi, visdažādākās situācijas. Tas viss ir savstarpējs komplekss,” pauda Muižniece.
Kopā ar ministriju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā domās risinājumus un skaidros iemeslus, kāpēc atsevišķās pašvaldībās sadarbības grupa nedarbojas.
Speciālisti norāda, ka pētījums par starpinstitūciju sadarbību noderēšot, arī izstrādājot nākotnes vīziju par jauno bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, kurā reformas skars gan inspekciju, gan bāriņtiesas, gan sociālos dienestus.
