LTV “Panorāma” trešdien vēstīja par ģimeni, kurai Jūrmala piešķīra mājokli ar antisanitārām koplietošanas telpām. Ceturtdien šo māju apmeklējuši Jūrmalas pašvaldības pārstāvji, lai aplūkotu istabu, kuru pašvaldība šajā mājā piedāvāja Apiņu ģimenei. Kā Latvijas Televīzijai iepriekš stāstīja domes Dzīvokļu nodaļas vadītāja Guna Voitkāne – istaba tiešām ir svaigi remontēta. Taču jautājums joprojām paliek par to, kas ir aiz istabas durvīm.
“Es domāju, ka koplietošanas telpas, protams, tās neatbilst [cilvēka cienīgai dzīvei]. Bet te tomēr jāņem vērā koplietošanas telpas, kuras visi kopā lieto un visi kopā atbild par to, kas tur ir!” pauda Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Lediņš (ZZS).
“Šinī ēkā jau 7 reizes ir kanalizācijas sistēma labota un mainīts tualetes pods. Diemžēl tas kontingents ir tāds, kāds tas ir, un ar to ir jārēķinās,” piebilda Lediņš.
Jūrmalas domes Revīzijas un kontroles jautājumu komitejas priekšsēdētāja Anita Adijāne (ZZS) savukārt stāstīja, ka piektdien “ir sasaukta sanāksme pie izpilddirektora, kur mēs šo jautājumu risināsim”.
“Pirmais jautājums, kur mēs šo ģimeni varētu izvietot un kādu atbilstošu dzīvojamo telpu piedāvāt. Un otrs, kā mēs varam remontēt šo māju, koplietošanas telpas,” skaidroja Adijāne.
Jūrmala, protams, nav vienīgā pašvaldība, kur atrodami sliktā stāvoklī esoši pašvaldību un sociālie dzīvokļi. Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS) uzskata, lai gan nereti problēmas ir arī vietvaru darbībā, kopumā tā ir valsts līmeņa problēma.
LPS padomnieks tehnisko problēmu jautājumos Aino Salmiņš stāstīja, ka likumā ir noteikts pašvaldībām pienākums par saviem līdzekļiem savest kārībā šīs mājas, bet pēc tām pašvaldības varēja apkopot datus par remontiem un iesniegt tos atbildīgajai ministrijai – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai vai Ekonomikas ministrijai, un tālāk valdība var vērtēt, vai un cik lielā apmērā šos izdevumus kompensēt.
Diemžēl no 2008.gada tas ir palicis likumā, bet pašvaldības kompensācijas nav saņēmušas. “Valsts kopš 2008.gada mājokļa politikas jautājumos nepilda neko,” sacīja Salmiņš.
Arī likumu šobrīd katra pašvaldība interpretē pēc saviem ieskatiem, turklāt likums atsaucas uz neeksistējošiem Ministru kabineta noteikumiem, kuriem būtu jānosaka higiēnas un būvniecības prasības. Pēc Salmiņa teiktā, tos vajadzēja izstrādāt Ekonomikas ministrijai. Tur skaidroja – šāds uzdevums nav saņemts.
Koplietošanas telpu sanitārās apkopes prasības dzīvojamā mājā ir noteiktas “Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumos”. Tie paredz, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājs nodrošina sanitārās apkopes prasību izpildi dzīvojamā mājā. Tātad sanitāro prasību nodrošināšana gulstas attiecīgi uz pašvaldību, ja tā ir mājas īpašnieks, vai dzīvojamās mājas pārvaldnieku, ja viņam ir uzdots veikt sanitāro kopšanu, skaidroja ministrija.
Tikmēr tiesībsargs Juris Jansons aicina visu atbildību neuzvelt pašvaldībām. Pirms diviem gadiem veikts pētījums atklājis – sliktā stāvoklī esoši pašvaldību mājokļi ir nevis izņēmums, bet masveida parādība, un tātad valstiski risināms jautājums.
“Ja parlamentam bija zināms un mēs 2015.gadā bijām nosūtījuši par diezgan lielu problēmu šajā jomā saistībā ar sociālajiem dzīvokļiem, un nekas nav līdz šim darīts... [..] nav saprātīgi tagad stāstīt, ka, ziniet, kaut kur nav ievērots veselais saprāts. Tad jāsaka tā – tiem, kuri ir atbildīgi, sevišķi parlamenta līmenī, vajadzētu sākt ar sevi,” situāciju komentēja Jansons.
Tiesībsargs uzskata, ka likumos viss skaidri pateikts, bet ir jāpanāk, lai pašvaldībām būtu vienota izpratne par to, kā tie ievērojami un pildāmi.
