"Kas ir būtiski, ka visās pašvaldībās ir vienots viedoklis, reemigrācija ir svarīga, ka savus cilvēkus atgriezt ir būtiski. Jau 80% pašvaldību saka, ka vajag atbalsta pasākumus remigrācijas veicināšanai.
Runa ir tikai par to, kā mēs varam to finansēt un kas būtu tie labākie un efektīvākie instrumenti, lai to varētu izdarīt," pauda pētījuma "Dzīves un darba iespējas reģionos kā veicinošie faktori ārējai un iekšējai remigrācijai" vadošā pētniece Inta Mieriņa.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta direktors Raivis Bremšmits pauda, ka svarīgi ir "atrast to labāko un efektīvāko pielietojumu kaut vai nelielam finansējumam."
Mākslinieces pieredzes stāsts, pārceļoties uz Latgali
Neplānota, bet ļoti veiksmīga atgriešanās. Tā par savu lēmumu pirms diviem gadiem atgriezties no dzīves Vācijā teic latgaliete Elīna Zelča, māksliniece un zīmola "archived alchemy" izveidotāja.
Elīna kopā ar līgavaini, Vācijā sastapto portugāli šobrīd dzīvo Baltinavā, bet blakus Upītes ciema slēgtās skolas telpās atvērusi savu tetovēšanas studiju.
"Man nekad nebija īsti iekšējas sajūtas, ka es gribētu dzīvot Latvijā, kur nu vēl Latgalē, mūsu dziļumos un tukšumā. Bet tas tukšums ir labs, to nepārprotiet. Kaut kādā mērā tas ir tāds senču mantojums, kas laužas uz āru, tiklīdz kļūsti vecāks,"
par atgriešanos stāstīja Elīna.
Elīna kā māksliniece diži savu dzīvi neanalizē, bet vienkārši ļaujas sajūtām. Un, tā kā jaunībā piesaistes dzīvei diezgan maz, tad mēģinājums dzīvot Latgalē izvērties par piedzīvojumu. Protams, ka visu vienkāršāku padarīja tas, ka Baltinavā ir Elīnas dzimtas īpašums, kas ļāva priekšteču ieliktos pamatus, saknes turpināt.
Un tam visam veiksmīgi notikt palīdzēja apkārtējie ļaudis, turpina Elīna: "Mans draugs atbrauca manis dēļ, nu jau viņš ir mans līgavainis, un šobrīd esam te nostabilizējušies. Mēs dzīvojam mežā, nost no ļaudīm, mums apkārt ir lapsas un vilki... līdz ar to viņam iespējas sazināties ir pavisam ierobežotas. Turklāt mēs sazināmies latviski, latgaliski un krieviski, līdz ar to manam draugam nav auglīgas augsnes, kur augt. Manuprāt, tikai laika gaitā mēs sapratīsim, kā viss izvērtīsies. Viņam padodas darbs ar rokām, metinātājs, atslēdznieks, es domāju, ka viņš atradīs savu vīru vidi. Emocionāli gan Latviju viņš uztver dažādi – dabas kontrasti viņam patīk, bet latviskā izpausme viņu mulsina. Laukos viņam ir komunikācijas grūtības, un nevis valodas dēļ, bet tāpēc, ka lauku ļaudis ne vienmēr skatās acīs, rodas sajūta, ka cilvēki par kaut ko ir dusmīgi, neviens viņu neciena. "
Lai apzinātu gan dzīves un darba iespējas reģionos, gan arī to, kāds ir pašvaldību atbalsts, kā arī ļautu saprast, kādi apstākļi veicina, bet kādi kavē remigrantu iekļaušanos darba tirgū vai savas uzņēmējdarbības uzsākšanu, nule kā Latgales plānošanas reģions sadarbībā ar Latvijas Universitāti veicis pētījumu "Dzīves un darba iespējas reģionos kā veicinošie faktori ārējai un iekšējai remigrācijai".
"Sociālie un ekonomiskie apstākļi ir noteicošais faktors tam, vai cilvēks izskatīs iespēju atgriezties. Jau iepriekšējie pētījumi rādīja, ka cilvēki aizbrauc ekonomisku iemeslu dēļ, bet atgriežas emocionālu un subjektīvu faktori vadīti. Lai patiešām atgrieztos, ar emocijām vien nepietiks, svarīgi ir dzīves apstākļi, un te lielu lomu spēlē pašvaldības," skaidroja pētniece Mieriņa.
Zīmīgi, ka, piemēram, 2017. gadā daļa pašvaldību teica, ka viņiem remigrācijas atbalsta pasākumu nav, jo katrs pats atgriezīsies. Šobrīd pašvaldības ir mainījušas retoriku un apzinās, cik svarīgs ir darbs ar remigrantiem. Turklāt šo gadu gaitā ir sakrāti labie piemēri, ko var pārņemt citas pašvaldības.
Protams, ka visi ļoti labi apzinās, ka remigrācija nav burvju nūjiņa, kas atrisinās visas problēmas, bet jāatceras, ka tas ir neliels, bet ļoti būtisks pienesums gan darba tirgum, gan biznesa videi. Remigranti bieži vien nāk ar savām zināšanām, ambīcijām un varēšanas sajūtu, it īpaši reģionos katrs šis cilvēks ir vērtība.
Astrīda Leščinska jau sešus gadus strādā par Latgales plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori un uzsver, ka Elīnas piemērs norāda uz tendenci, ka ārpus Latvijas dzīvojošais nebrauc mājup viens un tad noteikti ir jādomā arī par šādu ģimeņu integrēšanu.
Viens nav cīnītājs, jāstrādā komandā, turklāt jāstrādā tā, lai vietējais iedzīvotājs nejustos malā nostumts, sak, visi labumi tikai remigrantiem. To arī apliecina Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pieredze, kad, uzrunājot ārpus Latvijas dzīvojošos, kopš 2021. gada pirmsinkubācijas un inkubācijas programmai saņemti 87 pieteikumi, no tiem 53 tautiešiem noslēgti pirmsinkubācijas līgumi, bet 7 inkubācijas līgumi.
Dace Vanaga, Latvijas investīciju un attīstības aģentūras Biznesa inkubatoru departamenta direktore skaidroja, ka "sākotnēji tika izveidotas tikai diasporas grupas, bet tad mēs, klausoties atsauksmes, kā tautieši jūtas, sapratām, ka viņiem ir svarīgi būt kopā ar vietējiem. Proti, lai viņi nebūtu diasporas potenciālo uzņēmēju burbulī, bet nonāktu sasaistē ar vietējiem uzņēmējiem, potenciālajiem ideju ģenerētājiem, lai notiktu ideju apmaiņa."
Iespējams, ka ne vienmēr ir vajadzīgas tikai uz potenciālajiem remigrantiem vērstas aktivitātes, drīzāk ir pamudinājums, kā padarīt diasporai pieejamus jau esošus un veiksmīgus notikumus, kas ir domāti Latvijas iedzīvotājiem. Viens no veidiem ir par tiem ziņot diasporai un nodrošināt iespēju tajos piedalīties attālināti.
