ĪSUMĀ:
- Pēc ST lēmuma, ka 64 eiro GMI neatbilst Satversmei, meklē risinājumus.
- LM iepriekš rosināja to celt līdz 99 eiro, bet tam neatrada naudu.
- Ministre: GMI pabalsts – īslaicīgs, tam jābūt samērīgam ar citu sabiedrības grupu interesēm.
- Ministrei bažas - ceļot GMI vēl augstāk, cilvēkiem zudīs motivācija strādāt.
- Tagad GMI varētu celt līdz 109 eiro, cik tam vajadzēs naudas – vēl rēķina.
- Pašvaldības gatavas celt GMI daļu savos budžetos, bet vajadzīgs arī valsts atbalsts.
- LDDK: pabalstu sistēma nepalīdz mazināt nabadzības problēmu valstī.
- LDDK: nabadzības ierobežošanai jāveicina nodarbinātība.
- Pašvaldības: samazinās palīdzības saņēmēju skaits.
- Kopumā Latvijā nabadzības jomā pēdējos gados ievērojams uzlabojums nav noticis.
Petraviča norādīja, ka ministriju saņēma mantojumā ar garantēto minimālo ienākuma jeb GMI līmeni 53 eiro apmērā un minimālo pensiju un sociālo nodrošinājuma pabalstu 64 eiro apmērā.
“Līdz ar to tā bija mana prioritāte numur viens celt minimālās pensijas un sociālo nodrošinājuma pabalstu. Gada laikā ar ilgstošām sarunām ar pašvaldībām GMI pacelt līdz 64 eiro un minimālo pensiju celt līdz 80 eiro,” norādīja ministre.
Protams, ka tas nebija pietiekami. Labklājības ministrijas plāns, kas tika aiznests uz valdību, paredzēja minimālās pensijas un sociālā nodrošinājum pabalstu celt līdz 99 eiro.
“Tam pretim bija vienošanās ar pašvaldībām, ka tās no nākamā gada GMI palielinātu līdz 99 eiro un trūcīgās personas līmeni līdz 198 eiro,” stāstīja ministre.
Konceptuāli šis plāns valdībā tika atbalstīts, bet nauda tam nepietika.
Ministre uzsvēra: ja finansējumu atrastu, tad lieta līdz Satversmes tiesai nemaz nenonāktu.
Ministre: Pabalstam jābūt samērīgam
Petraviča uzsvēra, ka garantētais minimālais ienākums ir pabalsta veids, kuru grūtībās nonākušais cilvēks saņem kā īslaicīgu atbalstu. GMI līmenim, viņasprāt, ir jābūt samērīgam pret citu sabiedrības grupu interesēm.
“Tas nevar būt lielāks kā minimālā pensija, kur cilvēks ir strādājis un nopelnījis sev pensiju, vai arī par sociālā nodrošinājuma pabalstu. Dažkārt situācija ir tāda, ka GMI nav īstermiņa atbalsts, bet ir daļa cilvēku, kas tikai uz to vien dzīvo. Līdz ar to nauda ir “jāsamet” nodokļu maksātājiem, tāpēc GMI ir jābūt arī samērīgam pret minimālo algu,” skaidroja ministre.
Pagājušā gadā GMI saņēma aptuveni 17 000 cilvēku, bet unikālās personas bija aptuveni 10 000.
Ministre pauda bažas, ka, ceļot GMI vēl augstāk, cilvēkiem zudīs motivācija strādāt.
“Tas palielinājums, par ko mums izdevās vienoties iepriekšējās sarunās, kam pašvaldības ne uzreiz piekrita, ir 80 eiro, un tam papildus vajadzēja vienu miljonu eiro. Protams, prasot celt GMI līdz 109 eiro, vēl aprēķini tiek veikti, cik liels finansējums būs nepieciešams,” atzina ministre.
Viņa uzsvēra, ka GMI nav domāts kā ilgstošs pabalsts, un par šiem 109 eiro būtu cilvēkam jāspēj nodrošināt divas pamatvajadzības - apģērbu un ēdienu. Tai pašā laikā personām, kam ir piešķirts GMI, ir aktīvi jāiesaistās Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumos un aktīvi jāmeklē darbs, bet diemžēl ne vienmēr tā notiekot.
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis sacīja, ka pašvaldības ir gatavas no sava budžeta atvēlēt lielāku summu GMI izmaksai un Labklājības ministrijas ierosinājumu atbalstīja jau pirms gada, tomēr vienlaikus saskatīja arī klupšanas akmeņus.
“Ir risks, ka, plānojot budžetu, valsts pusē finansējums nebūs pietiekams, lai šīs idejas realizētu. Un, kā jūs redzat, tas ir apstiprinājies, un līdzekļi budžetā netika ieplānoti. Tas, manuprāt, ir galvenais bremzējošais apstāklis. Par pabalstiem, kas ir pašvaldību pusē un kurus ar saviem saistošajiem noteikumiem katra pašvaldība pieņēma, pašvaldība šīs saistības pilda. Pašvaldības ir gatavas palielināt šo GMI savā pusē,” pauda Kaminskis.
Tomēr atbalsts būtu vajadzīgs arī no valsts, lai, paaugstinot vienu atbalstu, finansējuma pietiktu arī citiem atbalstiem.
Pabalstu sistēma nemazina nabadzību
Tomēr pabalsti vien nav vienīgās zāles, kā var palīdzēt maznodrošinātiem cilvēkiem.
“Šeit tam nenoliedzami ir jāiet roku rokā ar ekonomikas attīstību, ar uzņēmējdarbības attīstību, ar nodokļiem, kādi ir valsts pusē. Tas ir komplekss pasākums, un nedrīkst no konteksta izraut kaut ko vienu, jo tad nebūs, no kā maksāt. Tam ir jābūt nopietnam kompleksam pasākumam,” pauda Kaminskis.
Savukārt Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns uzsver, ka valsts pabalstu sistēma kopumā nav sociāli atbildīga un tā nepalīdz mazināt nabadzības problēmu valstī.
“Valsts pabalsta sistēma nav orientēta uz konkrētu mājsaimniecību jeb sociālo grupu vajadzībām, līdz ar to lielā daļā netrāpa tur, kur ir visvairāk nepieciešams,” sacīja Leiškalns.
Tomēr kopumā nabadzības ierobežošanai, viņaprāt, labākās zāles ir nodarbinātības veicināšana augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības nozarēs. Tas ir reālais iztikas avots.
“Nu vismaz līdz brīdim, kamēr Finanšu ministrijas vai Labklājības ministrijas pagalmā neatklās naftas urbumus, tikmēr mūsu kopīgais iztikas avots būs mūsu padarītais darbs, mūsu radītais kopprodukts,” sacīja Leiškalns.
Svarīgākais ir panākts, lai visi tie, kuri ir darbaspējīgi, tiktu nodrošināti ar darba vietām. Protams, ir sociālas grupas, kas nav darba spējīgas – bērni, personas ar invaliditāti un pensionāri.
Samazinoties palīdzības saņēmēju skaits
Bet kopumā šaubu neesot, ka garantētais minimālais ienākuma līmenis ir jāpaaugstina, un uz to norāda arī Satversmes tiesas atzinums.
“Bet pašvaldības katru gadu stāsta, ka tām nav naudas. Ja mēs paskatāmies uz pašvaldību budžetiem, tad vairākus pēdējos gadus pēc katras pašvaldību kopējais budžets pieauga aptuveni par 100 miljoniem gadā, bet, ja paskatāmies uz sociāliem pabalstiem, ko pašvaldības ir maksājušas, tad maksimumu tie sasniedza 2011. gadā, kad pabalstos izmaksāja 75 miljonus eiro, tad 2016. gadā tie vairs bija tikai 34 miljoni eiro. Tātad šeit jautājums nav par naudas esamību vai neesamību, bet par prioritātēm,” sprieda Leiškalns.
Šim apgalvojumam nepiekrīt Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, norādot, ka izmaksas sociāliem pabalstiem sarūk, jo samazinās personu skaits, kurām ir nepieciešama finansiāla palīdzība.
“Nevis tā vienkārši paskatāmies skaitļos - plus, mīnus. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kam ir nepieciešama palīdzība. Kā arī es zinu, ka atbildīgi strādā sociālie dienesti, izvērtējot nepieciešamības un piešķirot pabalstus,” sacīja Kaminskis.
Taču kopumā Latvijā nabadzības jomā pēdējos gados ievērojams uzlabojums nav noticis.
“Nabadzības riskam pakļauto cilvēku īpatsvars 2019. gadā pēc ''Eurostat'' datiem ir 22,9%, kas īpaši neatšķiras no 2018. gada datiem,” ar jaunākajiem statistikas datiem iepazīstina Latvijas Bankas ekonomiste Ludmila Fadejeva.
Viņa uzsvēra, ka nabadzības mazināšanā pabalstiem un pensijām ir liela loma.
“Ja mēs skatītos uz Eiropas valstīm, pieņemot, ka pabalsti un pensijas neeksistē, tad mēs pēc nabadzības mēriem īpaši neatšķirtos no vidējās Eiropas rezultātiem. Tieši pabalstu un pensiju loma nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā ir tā, kas ir salīdzinoši neliela. Mums ir mazs īpatsvars pabalstiem, kas ir tieši atkarīgi no mājsaimniecību ienākumiem un GMI ir viens no tiem. Vēl viens ir tāda veida pabalsts Latvijā – dzīvokļa pabalsts,” sacīja ekonomiste.
Latvijas Bankas veiktās analīzes rāda, ka sociālie pabalsti, kas ir mērķēti uz trūcīgo mājsaimniecību atbalstu, kas ir arī garantētais minimālais ienākums, ir daudz efektīvāki instrumenti ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvara mazināšanai.
Savukārt citi instrumenti, par kuriem bieži ir diskutēts, piemēram, ienākumu nodokļa samazināšana vai neapliekamā minimuma palielināšana, attiecas tikai uz strādājošajiem un nekādā veidā neuzlabo kopējo nabadzības situāciju Latvijā. Tas nozīmē, ka tālāka neapliekamā minimuma celšana (piemēram, līdz minimālās algas apmēram) ienākumu nevienlīdzību ietekmēs tikai nedaudz, turklāt nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars pat pieaugs. Tas tāpēc, ka aptuveni puse no trūcīgajiem ir nodarbinātie, un lielākā daļa ir vai nu pensionāri, vai bez darba esošie, tā secināts Latvijas Bankas pētījumā.
KONTEKSTS:
Satversmes tiesa 25. jūnijā atzinusi, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma līmenis, kas ir 64 eiro mēnesī, neatbilst Satversmei.
Lietas pieteikumu tiesā iesniedzis tiesībsargs Juris Jansons. Viņš uzskata, ka pabalsts ir pārāk mazs, lai nodrošinātu pārtiku, mājokli un citas pamatvajadzības.
GMI ir pabalsts trūcīgām personām. Personas ienākumiem kopā ar pabalstu ir jāsasniedz šis minimālais ienākumu līmenis.
GMI līmenis vienai personai iepriekš bija 53 eiro mēnesī, bet no šī gada janvāra valdība to palielināja līdz 64 eiro. Tiesībsargs norādīja, ka, lai gan pabalsts palielināts, tas tomēr nenodrošina personām cilvēka cienīgu dzīvi.
