Kauguru pagasta zemnieku saimniecības „Vītoliņi” saimniece Ieva Rutkovska atzīst, ka situācija izveidojusies tāda, ka pienu jau ražo zem pašizmaksas un visvairāk nākas ciest tām saimniecībām, kas ir bijušas vispaklausīgākās, īstenojot Eiropas prasības.
Piena iepirkuma cenu kritums kavē gan kredītmaksājumus, gan laikus norēķināties par pakalpojumiem. Salacgrīvas novada zemnieku saimniecības „Robežnieki" saimniece Ieva Alpa-Eizenberga stāsta, ka nācies arī atlaist strādnieku un skrupulozi rēķināt, ko govīm dot ēst.
„Manā saimniecība katru dienu zaudējam 300 eiro, varam parēķi9nāt, cik mēnesī…Vienu no palīgstrādniekiem atlaidām, pārējiem samazinājām algas…Visus izdevumus esam ierobežojuši līdz pēdējam – traktori stāv izjaukti, rezerves daļas nepērkam…” uzskaita Alpa-Eizenberga. Viņa ir arī Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja, tādēļ var vērtēt arī situāciju kopumā, un secina - viens aspekts gan ir, ka piens vēl gluži grāvī jālej nav...
Zaudējumiem, ko cieš piena ražotāji arī valsts sniegtais atbalsts, kā uzskata zemnieces, īsts risinājums nav bijis: „Ciltsdarba maksājumi tika piešķirti, izmaksāti ārpus kārtas, bet tā nebija īsta kompensācija, nesedza izmaksas.”
To, ka piena ražotāji Krievijas aizlieguma dēļ nonākuši šajā situācijā, Ieva Rutkovska uzskata par netālredzīgu politiku, kura Eiropas Savienībai ir jākompensē, jo nav jau arī vienlīdzīga situācija visām dalībvalstīm. Viņasprāt, lielās politikas „šaha spēlītēs” Baltijas valstis ir kā ķīlnieki, sankcijas uzsākot, nav īsti izprasts, kā aizsargāties.
Piena ražotājas atzīst, ka Eiropas Savienības atbalsts ir nepieciešams, un ja šīs kompensācijas piešķirs un tās būs nepieciešamajā apjomā, bet galvenais, ja tās sāks izmaksāt jau gada nogalē vai nākošā gada sākumā, tad būs rasts risinājums. Bet bažas rada tas, vai šis atbalsts neiestrēgs Eiropas Savienības birokrātijas gaiteņos.
