Nepilni 90 kilometri no Rīgas ir Latvijas – Lietuvas robeža. Sestdienas vakarā Salōčos trīs Baltijas valstu parlamenta spīkeri atklās pieminekli Baltijas ceļam. Latvijas Televīzijas filmēšanas komanda dodas vaicāt, ka pierobežā atceras Baltijas ceļu, ja vispār atceras.
„Mēs bijām uz robežas. Smuki bija, kā tās lidmašīnas skrēja,” atceras pierobežas iedzīvotājs Juris. Arī Irēnai patika, taču tagad pensiju gan gribētos lielāku: „Stāvējām tur, kur autobusa pietura. Ja vēl pensija tagad būtu lielāka...”
„Daudz, daudz cilvēku bija. Mašīnas netika garām. Te bēres notika, un bērinieki nevarēja izbraukt cauri tam pūlim,” stāsta Elēna, kura Baltijas ceļā stāvēja pie mājas. Tagad viņai vecās mājas vietā - jauna. Ir septiņi mazbērni, bet meitai pieder simtiem hektāru zemes ap māju un kafejnīca, kur piestāj tālbraucēji. Tomēr balsī ir skepse par atgūto brīvību: „Agrāk bija labāk. Tagad jaunajiem nav darba. Nav! Tāpēc aizbrauc prom.”
Šarūnam Gustam ir tieši tikpat gadu, cik šim notikumam – 25. Puisis piedzima divas nedēļas pēc Baltijas ceļa un tajā ir piedalījies, esot mammas vēderā: „Mamma stāvēja ar milzu punci, tētis stāvēja. Visi stāvēja. Miljoni taču stāvēja.” Tam, ka dzīve tagad būtu sliktāka nekā toreiz, gan viņš nepiekrīt: „Tad bija labāk? Nekā taču nebija - nauda bija, bet veikali tukši. Tagad ir daudz labāk. Neviens, ko es pazīstu, negrib tos laikus atpakaļ.”
To, ka pa šo šoseju vijās Baltijas ceļš, Lietuvas pusē atgādina vairāki uzraksti uz krucifiksiem un piemiņas zīmes.
Pirmās mājas pāri robežai ir “Jaunliepas”. Saimnieks Ringolds labo kombainu, kas apstājies pašā svarīgākajā brīdī - ražas novākšanā. Sieva Anita lasa vēlās avenes, kuras vedīs uz nakts tirgu. Baltijas ceļā viņi stāvēja tepat, durvju priekšā, un cerēja uz pārmaiņām.
Abi bērni izauguši un aizgājuši uz Rīgu. “Jaunliepās” saimnieko Ringolds ar sievu. Ja vajag kādas detaļas tehnikai, brauc uz Pasvali vai Saločiem – leišos tuvāk un lētāk. Tur pirkto desu gan atdevis sunim. Bet viņa siltumnīcā tomāti un paprika uztur labas kaimiņattiecības ar arbūziem.
