Pēc iepriekšējās teritoriālās reformas, kad 2009. gadā 522 vietējās domes un padomes pārtapa 119 pašvaldībās, attapāmies situācijā, ko par saimniecisku dēvēja, iespējams, tikai tā laika mēri. Proti, pirmkārt, atklājās, ka pašvaldības nemaz nezina, kas tām pieder. Valsts kontroles revidenti ilgus gadus pukojās, ka nevar sagaidīt lietderīgu saimniekošanu, ja vietvara nezina, cik daudz grants karjeros, kokmateriālu mežos vai būvju tai pieder. Otrkārt, daudzas pašvaldības pirms reformas tērējās uz nebēdu, siltinot pēcāk drīz vien slēdzamas skolas, ceļot kultūras namus un baseinus nelielās apdzīvotās vietās. Tam aizņēmās naudu, kas jāatdod bija jau nākotnes novadiem.
Pašlaik Valsts kontrole analizē, kuras jomas saistībā ar pašvaldību darbu revidēt nākotnē.
Un tagad vēl nevar apgalvot, ka visas pašvaldības ar naudu rīkojas ļoti apdomīgi, netērējoties kaut kam liekam vai neradot parādus nākotnes vietvalžiem.
Pēdējā laikā ziņu virsrakstos īpaši izceļas Dundagas novada dome – tā ir pašvaldība Kurzemē pie Kolkas raga, novadā deklarēti ap 3800 iedzīvotāju, pašvaldības budžets – ap pieciem miljoniem eiro. Mediju un uzraugošā ministra uzmanību Dundaga izpelnījusies, jo ilgstoši palikusi bez politiskas vadības. Tādējādi kopš gada sākuma novadu bez lēmējvaras uzraudzības faktiski vada izpilddirektore Janita Vanda Valtere. Pēc reformas Dundaga ietilps lielajā Talsu novadā, kam tad būs jāpārņem tās saistības un jādomā, ko darīt ar iesāktajiem darbiem. Kā redzams domes interneta lapā, pēdējā laikā Dundagas pašvaldība izsolēs tirgo malku un pārdod vairākus nekustamos īpašumus. Bet kam Dundaga tērējusies?
"Tilta atjaunošanai Pils ielā ņema aizņēmumu. Tur ir uz 200 000 eiro. Apmēram 250 000 eiro vasaras estrādes un tirdzniecības zonu atjaunošanai. Piedaloties visās Finanšu komitejās, nav neviena tāda objekta, kas nebūtu atbalstāms. Viss ir vērsts uz attīstību," stāstīja izpilddirektore Valtere.
Izpilddirektores pieminētā finanšu komisija ir šīs teritoriālās reformas jaunums, ko ieviesa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tādā komisijā regulāri tiekas mēri, kuru vadītās pašvaldības tiks apvienotas. Tad nu viņi izspriež, kuri plāni vērtībā virs 50 tūkstošiem eiro pašlaik, pirms reformas, ir īstenojami, bet kam pateikt "nē" kā nelietderīgiem vai tādiem, kas radīs pārlieku slogu nākotnes pašvaldībai. Bez politiskās vadības palikušo Dundagu šajā komisijā pārstāv izpilddirektore. Viņa norādīja, ka apvienotajā komisijā nav saņemts neviens atteikums.
Tādu optimismu ilgstoši nevarēja manīt Ikšķiles novada vadības centienos noasfaltēt dažas centrālās ielas un sakārtot ēku, kurā vienkopus būtu vairāki pakalpojumu sniedzēji. Apvienotajā finanšu komitejā kāju priekšā Ikšķiles iecerēm un vēlmei aizņemties lika Ogres mērs Egils Helmanis no Nacionālās apvienības. Viņu un Ikšķiles mēru Induli Trapiņu no Zaļās partijas saista senākas domstarpības, kas ietekmēja arī Ikšķiles iedzīvotāju nākotni. Ogres novads, kurā pēc reformas ietilps Ikšķile, tās plānus bremzēja līdz pat šā gada februāra beigām.
Par vairākiem savtīgi pieņemtiem lēmumiem pašvaldību lietu ministrija Trapiņu atstādināja no amata. Viņa vietā mēra pienākumus pilda Mariss Martinsons no Latvijas Reģionu apvienības. Un Ogre pēkšņi kļuvusi labvēlīga pret Ikšķili.
"Šonedēļ Finanšu komisijā pēc garām diskusijām tomēr izdevās saskaņojumu saņemt. Un mēs iesniegsim šo projektu valdībā, un tad jau redzēsim, kā mums tālāk virzīsies tā lieta. Skolas ielas 4 centram, kur būs gan ģimenes ārstu prakšu telpas pieciem ģimenes ārstiem un speciālistam, gan bibliotēkai, gan klientu apkalpošanas centram, gan tūrisma informācijas centram. Visiem šiem pakalpojumiem pēc reformas vajadzētu palikt Ikšķiles pilsētā. Provizoriski apmēram 3,2 miljoni šī pārbūve izmaksā," stāstīja Martinsons.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks Madars Lasmanis, kas no pašvaldību lietu ministra partijas pats startēs uz vēlēšanām, atzīst, ka ministrijai nav nācies iejaukties kādu nākotnē apvienojamo pašvaldību domstarpībās.
"Mēs, protams, sekojam līdzi, vai ir kādas iebildes vai komentāri no pašvaldībām. Pašlaik pašvaldības diezgan patstāvīgi tiek galā ar to. Ne no iedzīvotājiem, ne no komersantiem, ne no kādām citām ieinteresētām pusēm sūdzību nav. Protams, ir viena problēmsituācija mums ar Dundagu šobrīd. Bet es domāju, ka, visticamāk, jau līdz pašvaldību vēlēšanām kāds risinājums būs. Šobrīd ir uzdots ievēlēt steidzami mēru. Viņiem nav politiskās vadības, viņi nevar piedalīties šajās komisijās, nevar iesniegt pilnvērtīgi projektus, attīstīt pašvaldības infrastruktūru vai piedalīties jebkādās citās aktivitātēs, kas būtu pieejami Dundagas pašvaldībai," stāstīja Lasmanis.
Ministrija bijusi iesaistīta arī sarunās ar Ikšķili un Ogri, kurām izdevās atrast kopsaucēju. Lasmanis sacīja, ka tīri teorētiski nozīmīgāks ir lielākā novada viedoklis, bet praksē ministrija gaida, ka pašvaldības vienosies savā starpā.
Pašvaldībām sākotnējā ministrijas uzraudzība un pēc likuma pieņemšanas pašu apvienojamo novadu kopīga lemšana par lielākajiem tēriņiem šķiet lieka birokrātija. Tā izriet no Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža Ginta Kaminska teiktā.
"No vienas puses, man jau toreiz izskatījās, ka tā ir faktiski valsts neuzticēšanās saviem iedzīvotājiem vai iedzīvotāju pārstāvjiem, šinī gadījumā likumīgi ievēlētiem domes deputātiem. Un tagad ar zināmu laika nobīdi, kad mēs redzam, kā tas šajā gadā ir strādājis. Tas laikam tomēr ir bijis tāds vēl viens birokrātijas rīks, kurš faktiski nebija vajadzīgs," sacīja Kaminskis.
Šo, pēc Kaminska teiktā, birokrātijas rīku, daļa pašvaldību gan ātri vien pamanījušās apiet. Piemēram, jaunu automašīnu iegādes gadījumos domes pēdējā laikā biežāk ir dalījušas iepirkumus, iepriekš Latvijas Radio atzina Iepirkumu uzraudzības birojs. Tas gan pirmkārt darīts ar domu, lai nebūtu jāizsludina atklāti konkursi, ļaujot pieņemt, ka mašīnu piegādātāji jau noskatīti iepriekš un pašvaldības nevēlas konkurenci. Tomēr tādā veidā var izvairīties arī no tēriņu saskaņošanas ar kaimiņiem.
Pašvaldību savienības vadītājs Kaminskis apgalvo, ka visas pašvaldības arī priekšvēlēšanu gaisotnē ar budžeta naudu ir rīkojušās prātīgi un saimnieciski.
Tomēr plašākas reģionu attīstības politikas trūkums arvien radījis augsni tam, ka katrs novads attīstās savrupi.
Tādējādi secināms, ka rūkoša iedzīvotāju skaita apstākļos pašvaldības nereti arvien domā, ja tā var teikt, viensētnieku līmenī, nepalūkojoties pāri novada sētai, vai tur jau nav iespējami pakalpojumi, ko varētu izmantot vairāku pašvaldību iedzīvotāji.
