Starptautiska, nevalstiska organizācija ''Freedom House'' nesen publicēja ziņojumu, kurā secināja: demokrātiju skaits Centrāleiropā, Austrumeiropā, Centrālāzijā un Kaukāza reģionā ir zemākais 25 gadu ilgajā ziņojuma vēsturē. No 10 valstīm Centrāleiropas grupā demokrātijas indekss pieauga tikai Lietuvai. Septiņām valstīm ir kritums, ieskaitot Latviju, Igauniju, Poliju un Ungāriju. Lai saprastu, kas notiek reģionā Rus.Lsm.lv nolēma vērsties pie Bukovska.
“Es nedomāju, ka mēs šobrīd redzam atgriešanos pie tāda veida autoritārisma, kā mēs redzējām iepriekš, jo idejiski tā pasaule bija daudz savādāka,”
uzreiz uzsver pētnieks. Viņaprāt, cilvēki, tajā skaitā latvieši, ir piedzīvojuši autoritārus režīmus un ļoti labi zina, ko tie nozīmē. “Mēs dzīvojam citos apstākļos, lai [autoritārisms] noteikti neīstenotos”. Viņš apgalvo, ka Eiropas Savienība veido rāmjus, kuri daudzas lietas noliek pa plauktiņiem. Tas neļauj teikt, ka valstis kļūst nedemokrātiskas, it sevišķi Baltijas. “[Vienlaikus] Polijas un īpaši Ungārijas gadījumi ir izaicinošāki. No otras puses, ja mēs skatāmies uz Čehiju un Slovākiju, tā nav. Piemēram, Čehijā nav varas konsolidācijas pazīmju,” piezīmē Bukovskis.
Vienlaikus politologs pievērš uzmanību tam, ka pētījuma metodoloģija neparedz to, ka kāda valsts var būt perfekta un ideāla. “Tomēr tas ir vērtīgs materiāls, un es joprojām to izmantoju. Tas ir labs atgādinājums par to, kas notiek valstīs, kādas ir to centrālās problēmas.” Toties Bukovskim liekas, ka šobrīd mēs piešķiram mazliet par lielu nozīmi pētījuma rezultātiem. “Ja mums pēkšņi būtu kritums no 5,86 līdz 5 (demokrātijas indekss, ko rēķina “Freedom House” — Rus.Lsm.lv), tad mums būtu jāsāk satraukties. Bet es domāju, ka tad mēs nerunātu par krituma iemesliem. Mēs skaidri un gaiši redzētu [tos], jo noteikti būtu žurnālistu slepkavības vai oligarha demonstratīva “jāšana zirga mugurā” parlamentā.”
Lai gan “Freedom House” ziņo, ka kopš 2005. gada vidējais demokrātijas indekss reģionā ir samazinājies katru gadu, politologs uzsver, ka šajā laika periodā tieši Baltijas valstīs trends gājis pretējā virzienā.
“Pirms diviem trim gadiem Latvija un Igaunija ir bijuši [..] vieni no labākajiem rādītājiem, pat apsteidzot Slovēniju vienā brīdī.”
Runājot par šī gada indeksa krituma iemesliem Latvijā, Bukovskis nosauc divus. Pirmkārt, stagnējušas tieslietu sistēmas un maksātnespēju administrācijas reformas, kuras nebija pabeigtas. Otrkārt, situācija finanšu sektorā. “Stagnācija ir labs vārds, ko šādā gadījumā var lietot. Šajā ziņā materiāls ir labs, jo ļauj paskatīties, kā zinātnieki vērtē no malas.” Pievēršoties reģionam, pētnieks atzina, ka dažās valstīs, jo īpaši Polijā un Ungārijā, sabiedrības pieprasīja stingrāku pārvaldības formu. “Vai, precīzāk sakot, “piecelšanos no ceļiem”, it sevišķi tajās valstīs, kas ir bijušas impērijas vai lielas — Ungārija un Polija.”
Šo valstu valdošajām elitēm arī ir nepatika pret supranacionālo institūciju, primāri ES, diktātu, pret jebkādu iejaukšanos no ārpuses.
Sabiedrībā tas ļoti labi var rezonēt, jo iedzīvotāji labi atceras, ka bija Austroungārijas impērija, ka bija Žečpospolita. “Valdošas elites parada ar savu darbošanos, ka viņi atgriežas pie šiem vēsturiskiem elementiem, pie vēsturiskā sentimenta. Viņi parāda to, ka mums nav obligāti jāklausās to, ko mums 25 gadus teikuši, ka mums jāpārveidojas. Mēs esam pārveidojušies, bet ir lietas, kuras mums īsti nedarbojas. Liberālais variants nav tas labākais, mēs gribam tomēr savādāk,” varas domāšanu raksturo Bukovskis.
Atbildot uz jautājumu, vai šāda situācija ir iespējama Latvijā, viņš atbildēja: “Man tomēr gribētos teikt, ka ne. Mūsu atmiņa par oligarhismu vel ir ļoti dzīva, mūsu atmiņa par to, ka tieslietu sistēma [varētu būt] pakārtota [citu] interesēm. Es domāju, ka mēs īsti negribam [to] redzēt.” Pētnieks arī atzīmēja, ka mūsu totalitārisma pieredze daudziem sēž galvās dziļāk, nekā liktos.
Vienlaikus viņš nenoliedz, ka ir tādi cilvēki, kuriem gribas stingru roku, saimnieku.
Bukovskis arī neuzskata, ka Latvijā demokrātijas līmenis būs zemāks nekā pirms iestāšanas Eiropas Savienībā (ES). “Tik ilgi mēs esam ES valsts, un ES pieturas pie saviem likumos atrunātajiem principiem, tik ilgi mūsu centrālie ekonomiskie partneri ir Zviedrija, Vācija, Somija, Lietuva, Igaunija, tik ilgi ASV pieturas pie tā, ka demokrātija ir būtiska lieta un princips, tik ilgi, es domāju mums piedzīvot tik milzīgu kritumu atpakaļ, kas principā nozīmētu korupciju un citas problēmas, nav iespējams.”
Apspriežot, vai ES lēmums pieņemt vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis 2004. gadā, tajā skaitā Poliju, Ungāriju un Latviju, bija pareizs, Bukovskis teica: “Ja atbildējām konceptuāli, tad absolūti jā. Ej nu zini, cik tālu būtu aizgājis Orbāns, ja viņam tomēr nebūtu pretestības no ES puses.” Taču uzreiz viņš uzdeva jautājumu: cik nu tālu viņš aizgāja? “Nu nav atceltas velēšanas, vara nav neatgriezeniski sakonsolidēta,” secina politologs.
Turklāt viņš šaubās, ka mums jāgaida Austrumeiropas vai Centrāleiropas valstu izstāšanās vilnis no Eiropas Savienības.
“Kurš stāties ārā? Polija, kas Covid-19 laikā it sevišķi saprata to, ka viņas ekonomika sagrūs, ja tai nebūs vienotā tirgus? Viņi ļoti labi apzinās, ka viņi ir transporta koridors, un ļoti daudzos jautājumos viņi nevar uzvesties tā, kā viņiem ienāk prātā.” Pie tam valdošas partijas uzturēšanās pie varas ir lielā mērā saistīta ar ekonomikas attīstību, uzsver Bukovskis. “Tanī brīdī, kad tas nedarbosies, kad būs skaidri redzama saistība ar šīs partijas klātesamību pie varas un ekonomisko stagnāciju vai kritumu, tad sabiedrības skatieni būs citādāki”.
Vienlaikus arī ES relatīvi grūti paaugstināt demokrātijas līmenī valstīs. Vēl jo vairāk, savienība pati cīnās ar demokrātijas deficītu. “Vai ES reāli ir iedots instrumentārijs, lai to darītu? Viss, kas bija līdz šim darīts, piemēram, draudēšana ar [ES līguma] 7. pantu, ir tas instrumentārijs, kas ES ir,” atzina Bukovskis. Turklāt Eiroparlamentā arī nav vienbalsīguma. Piemēram, Orbāna partija ir EPP frakcijā.
Runājot par situāciju kopumā, politologs uzsver, ka galvenokārt strīds notiek ne tik daudz par demokrātiju, cik par sistēmas liberālisma pakāpi.
Tomēr, kad ES iniciē septīto pantu pret vienu no bloka dalībniekiem, ne visas valstis vienādi aktīvi piedalās procedūrā. Piemēram, Latvija neuzdod jautājumus par Polijas gadījumu. Pēc Bukovska domām, tas ir skaidrojams ar to, ka Polija ir stratēģiskais partneris. “Ja mums jāiet tiesā liecināt pret savu draugu, vai mēs to darām?” Un lai gan “tiesneši” ir rietumvalstis, piemēram, Vācija vai Francija, kas arī ir mūsu stratēģiskie partneri, politologs atzina, ka ''tu vienkārši nelien pa vidu starp diviem draugiem viņu strīdā''. “Tu izvēlies palikt malā šinī gadījumā, jo iegūt no tā nevari.”
Turklāt Polija ir svarīgs ASV partneris, apgalvo Bukovskis. “ASV ir liela poļu kopiena. Šā brīža Polijas politiskā elite un šā brīža ASV republikāņu administrāciju uzskati vairākos jautājumos ir līdzīgas. Un līdz ar to jautājums par to, ar ko mēs sadarbojamies un ar ko ne.” Politologs apliecināja, ka Latvija, sadarbojoties ar Poliju, pastarpināti sadarbojas ar ASV. “Ja Polija dabūs “Fort Trump”, tad mēs nebūsim pret.”
Runājot par Covid-19 izraisītu krīzi un to ietekmi uz demokrātijas līmeni, Bukovskis pieņēma, ka tagad cilvēki labāk saprot, cik nozīmīga ir pulcēšanas brīvība. Attiecībā uz nākamgada “Freedom House” indeksu viņš teica: “Ja [viņi] tam pieies mehāniski, piemēram, pārvietošanās ir ierobežota, pulcēšanās ir ierobežotas, tad visai pasaulei būs [demokrātijas] kritums. Tad pieaugums būs tikai tām valstīm, kuras nav ieviesušas karantīnu.”
Pie tam politologs uzsver, ka ir cerības uz demokrātijas kāpumu reģionā. “Runājot par uzlabojumiem, mēs varam tos sagaidīt politiska procesa digitālizacijā, [..] varētu būt komunikācijas pārcelšanās uz digitālo vidi.”
