No baznīcas pamatiem ir aizvadīti gruntsūdeņi, kuros baznīca slīka desmitiem gadu, tai ir saremontēts jumts un bojātie griesti, izbūvēta silta grīda, tiek restaurēti logi un baznīcas koka iekārtas.
Baznīcas parkā notiek teritorijas nosusināšana, vēsturiskā ezera atjaunošana, estrādes veidošana un kādreizējās mācītājmuižas sakārtošana, piešķirot tai mūsdienām atbilstošu funkciju.
Paveikto darbu apjoms tik īsā laikā ir gluži neticams. To īstenotāji ir – kā izsakās Andrejs Mediņš – “bijušie alkoholiķi, narkomāni, azartspēlnieki un pašnāvnieki”, kas dzīvo viņa vadītajā Bruknas Kalna svētību kopienā.
Latvijas Radio Andrejs Mediņš pastāstīja, ka šobrīd pasaulē notiekošo uzskata par lielu Dieva dāvanu.
“Es domāju, mēs katrs ļoti labi sapratām, ka mēs grēkojam gan pret sevi, gan viens pret otru, gan pret dabu un pret Dievu.
Es domāju, tā ir liela Dieva mīlestība, kas palīdz šodien cilvēkiem apstāties, lai saprastu, ka problēma nav vīruss, bet mūsu dzīvesveids.
Nesakārtotās attiecības, jukšana prātā, strādāšana tāpēc, lai visu laiku var mest kaut ko ārā un pirkt jaunu. Kad nav vairs ne pieticības, ne cieņas, ne svētuma. Jebkurā gadījumā mēs visi ļoti skaidri apzinājāmies, ka tas, uz ko gāja pasaule, bija kaut kas nenormāls,” pārdomās dalījās Mediņš.
“Es domāju, ka šis ir laiks, kas beidzot fantastiski satuvina kopā cilvēkus, ģimenes. Tā kā es pats strādāju ar atkarībniekiem un bērniem, es redzu, ka bērni nāk no ļoti atsvešinātām ģimenēm. Tur ir tikai nosaukums ''ģimene'', bet tur nav kopā būšanas, tur nav laika viens otram. Un šobrīd tas ir baigi forši, jo beidzot viss kaut kā ir tik dabiski salicies kopā. Mums nav jājūk prātā par vīrusu, bet šis ir laiks, kad mums ir beidzot jāsakārto sevi, jāsaprot, jāiepazīst sevi un jālūdz – Dievs, piedod, uzrādi, kas ir tas, kas Tev manī nepatīk, kas ir tas, ar ko Tu nespēj samierināties manī?”
Priesteris uzskata – cilvēku lielākā problēma šobrīd ir konflikts pašam ar sevi, tāpēc būtu “svētīgi, ja mēs vairāk paskatītos uz sevi spogulī.”
Viņš skaidroja: “Nemiers, trauksme, bailes – viss rodas no tā, ka es ar kaut ko neesmu sevī mierā. Tātad ir jāatpazīst savs ego, jāierauga, cik tas patiesībā ir liels un cik šī iemesla dēļ mēs savā dzīvē esam pazaudējuši daudz cilvēku, mīlestības, laika.
Es vienu varu pateikt pilnīgi droši – vairs nekad nebūs tā, kā bijis līdz šim. Un tas ir brīnišķīgi. Ja tagad te kāds sapņo, ka viss pāries un atkal varēsim dzīvot, kā agrāk, tā nebūs.
Mēs katrs tiekam celti un vesti ārā no šīs savas iekšējās bedres, savas iekšējās tumsas, un šis ir laiks, kad mums katram ir jāmaina sava sirds. Tas būs fantastisks šķīstīšanās process sabiedrībai.
Šis laiks visvairāk uztrauc tos cilvēkus, kuri nekad nav pazinuši pieticību, sirds vienkāršību.”
“Cilvēki ir nobijušies,” uzsvēra Andrejs Mediņš. “Lai gan mēs ļoti labi zinām, ka tik, cik gadā dienu, tik reižu Jēzus Svētajos Rakstos saka – nebaidieties, es esmu ar jums! Bet lielākā ķeza ir tajā, ka patiesībā šodien cilvēkos nav ticības. Mēs jau varam uzskatīt, ka esam ticīgi tikai tāpēc, ka esam kristīti, svētīti un vēl praktizējam kādus kristiešu pienākumus, bet patiesībā – cik tad mums ir liela tā ticība? Cik mēs spējam patiesi uzticēties, veltīt, dāvāt sevi Dievam, saviem līdzcilvēkiem?”
Savukārt, stāstot par Kurmenes baznīcu un tās apkaimi, priesteris atzīmēja: “Dievam ir kāds fantastisks plāns caur Kurmeni, tāpat kā caur Bruknu un Bārbeles zēnu pamatskolu, kas turpina attīstīties. Vēl mūsu neizdzīvotais sapnis ir Kaucmindes meiteņu skola Skaistkalnē.
Bet Kurmenē šobrīd mūsu mērķis ir līdz jūnijam sakārtot parku, ierīkojot celiņus, apgaismes ķermeņus un tiltiņus. Sakārtot visu tā, lai saimniecība var sākt darboties, lai mēs tajā varam ielaist aitas, lamas. Protams, arī baznīca ir pilnībā jāsaved kārtībā, lai tā spētu piesaistīt, ''iesūkt'' sevī cilvēkus. Tas ir pats galvenais.”
Andrejs Mediņš arī atklāja:
“No kurienes man resurss to visu paveikt? Es atbildēšu – ir vienkārši jābūt... uz ceļiem. Man patīk mātes Terēzes teiktie vārdi: “Cilvēks par cilvēku kļūst tikai tajā brīdī, kad viņš ir nometies uz ceļiem.”
Kā jau jūs pamanījāt baznīcā, tur ir uzstādīts sakraments, tāpat tas ir arī Bruknā. Un visu laiku mēs lūdzamies. Lūgšana ir tā, kas man dod drosmi, spēku, cerību un pats galvenais – šo redzējumu, vīziju. Un tāpēc tās lietas, kas notiek, tās jau pašas kļūst kā tāda skaista lūgšana, pielūgsme.”
