Piemēram, Pļavnieku iedzīvotāji ziņojuši par ļaudīm, kas uzrunā garāmgājējus, dalot
bukletus, kuros tiek reklamēti par “dziedinošiem” dēvēti dievkalpojumi. Pasākuma rīkotāji ir apņēmības pilni – runā ar katru garāmgājēju. Tam, kurš diskusijā neiesaistās, iespiež rokās papīra lapiņu. Pienākot brīdim, kad jāsākas dievkalpojumam, ir redzams, ka apmeklētāju piesaiste veicas gaužām slikti. Lielākā daļa cilvēku iet garām.
Kā skaidro viena no sievietēm, kas aicina uz dievkalpojumu, dziedināšanas dievkalpojumā aizlūgs par katru tā dalībnieku, slavēs Dievu un varēs noklausīties arī sprediķi. Uz jautājumu, kas tad tiks dziedināts, skan atbilde – tas, kas sakrājies emocionāli, miesā, dvēselē vai atkarības. Šo dievkalpojumu organizē draudze ar nosaukumu “Kristus pasaulei”.
Pameklējot informāciju internetā, atrodams, ka - jā, šādas draudzes mājaslapa pastāv. Tajā ievietoti raksti par pasākumiem, sprediķiem un daža video atskaite par dievkalpojumiem.
Kā pārliecināties, ka šī vai kāda cita reliģiska organizācija, kas aicina uz saviem dievkalpojumiem, nav pašdarbnieku sekta?
Latvijā pastāv Reliģisko organizāciju reģistrs, kuru uztur Uzņēmumu reģistrs. Mazliet piepūles - un šādu informāciju ir iespējams noskaidrot.
“Pietiktu ar Uzņēmumu reģistra mājaslapu, kurā pašā pirmajā lapā ir sadaļa “Meklētājs”, kurā, ja jūs interesē jebkurš subjekts, ko mēs reģistrējam, komersants vai biedrība, baznīca vai draudze, ja ir nosaukums vai reģistrācijas numurs, pēc tā, to ievadot, var pārliecināties, ka tāds subjekts pie mums ir reģistrēts,” skaidro Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis.
Pārbaudot konkrēto organizāciju, redzams, ka šī organizācija ir reģistrēta, tātad – darbojas legāli.
Kā norāda Karelis, pirms reliģiskas organizācijas reģistrācijas pārbaude notiek divos līmeņos. Pirmkārt, pārbaudi veic uzņēmumu reģistrs, kur formāli paskatās, vai tie dokumenti, kurus paredz likums, ir iesniegti.
Otrkārt, pirms reģistrācijas tiek lūgts viedoklis Tieslietu ministrijai, ko paredz likums, vai vispār būtu pieļaujama šāda draudze, šādi darbības mērķi, vai tā vispār būtu reģistrējama. Vai tā neapdraud sabiedrisko kārtību, valsts iekārtu. Tur ir virkne nosacījumu, kuri tiek pārbaudīti, piesaistot ekspertus.
Tātad, no likuma puses viss ir kārtībā. Bet kā tad ar šīs draudzes darbības metodēm – dziedinošo dievkalpojumu reklāmu, aktivitātēm uz ielas un sekotāju meklēšanu?
“Dažiem cilvēkiem tas varbūt ir ļoti pievilcīgs un vajadzīgs, kāpēc lai es teiktu, nē? Bet no otras puses, ja kāds man prasa, vai tā ir kristietība, es teiktu, ka tas ir ļoti tālu no kristietības. Tā ir izrādīšanās uz šo institūciju. Uz šo institucionālo redzējumu, piedāvājumu. Redziet - kādi mēs esam!” uzskata Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Juris Cālītis.
Šāda – ļoti publiska un šovu atgādinoša - sludināšanas veida piekopēju Latvijā ir daudz, tas aizgūts no Amerikas. Pie mums daudziem tas var arī nepatikt.
“Ja mēs mēs skatāmies uz protestantiem, kuri šeit tradicionāli bija kopš 17. gs., lielākā konfesija, luterāņi, tad viņi atbilst tam, personiskajam, individuālistiskajam latvietim. Viensētas latvietim. Ja mēs skatāmies uz Romas katoļiem, viņi ir tie, kas veido sistēmu, kārtību. Kur izveido likumsakarības un sabiedrību, kura ir noformēta pēc zināmas struktūras. Pareizticīgie atbilst pavisam citam latviešu mentalitātes aspektam. Iztēles vizuālajam, kas mums ir tā kreatīvā stīga. Tas ir tā dīvaini, visas trīs kaut kādā veidā kalpo latviešu identitātei dažādos aspektos,” akcentē Juris Cālītis.
Tas acīmredzot nozīmē, ka mūsdienu latvietim katram pašam būs lemt par to, kas viņam tuvāks - privāta saruna ar Dievu vai atraktīvs šovs.
