Zaudēs arī slimnīca, jo nenotiks plānveida operācijas, par kurām valsts maksā naudu. Taču vislielākās bažas ir par pacientiem, jo to, kā notiks aprūpe, ja smagi slimos aprūpēs vēl mazāk mediķu, ir pat grūti iedomāties.
Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) padome vienojās, ka mediķi mēnesi - no šā gada 1.jūlija līdz 31. jūlijam - nestrādās tā saukto pagarināto normālo darba laiku. Strādājot vien 168 stundas līdzšinējo 240 stundu vietā, Latvijas mediķi šovasar plāno sabiedrībai parādīt, cik maz novērtēts ir viņu darbs. Savukārt Stradiņa slimnīcas māsas no garajām stundām nolēma atteikties jau jūnijā.
“Ja man vajadzēs glābt vienu kundzi, es nevarēšu izglābt tur kādu citu. Jo man ir tikai divas rokas! Kādam būs jādzīvo, kādam... jāmirst! Trūkuma dēļ mēs nevaram pilnvērtīgi strādāt” saka intensīvās terapijas māsa Ilga Ellere.
Viņa ir skarba un tieša. Bet, strādājot intensīvajā terapijā un reanimācijā, savādāk nevar. Šeit lēmumi jāpieņem ātri. No māsas reakcijas atkarīga pilnīgi nevarīgu cilvēku dzīvība.
Viņa stāsta, ka daudzi pacienti pieslēgti pie mākslīgās plaušu ventilācijas sistēmām, pie mākslīgajām nierēm, viņi jāvēro, un tas jādara masām, jo “ārsts skrien vēl uz citām nodaļām”.
Nestrādājot garas stundas, nevarēs nodrošināt arī sešas māsas uz astoņām palātām.
“Ja sabiedrība ir ar mieru, ka kāds no viņu tuviniekiem aiziet tikai tādēļ, ka neatrod naudu personālam, nu, tad tā mums ir jādzīvo,” saka Ellere.
Kur ņemt papildu naudu? Ilga pati atbalsta ideju par apdrošināšanu visiem.
“Daudziem nepatīk doma par apdrošināšanu, bet man patīk. Varbūt tā būtu izeja. Es arī neesmu apdrošināta. Man nav veselības apdrošināšanas,” atzīst Ellere.
Virsmāsa Inguna Leite stāsta, ka reizēm ir sajūta, ka viņas kolēģes “izdegs, nodegs un sabruks”.
“Es brīnos, kā viņas vēl turas! Kā viņas turas? Man jāsaka viņām paldies,” saka Leite.
Nodaļas virsmāsa nedusmojas, ka visas māsas uzrakstījušas iesniegumus par parastu, ne vairs pagarinātu darba laiku.
Bet Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Ģirts Freijs pieļauj, ka nāksies slēgt gultas un pacientus vest uz Gaiļezeru. Viņš norāda, ka nodaļā ir komandas darbs un ārsti atbalsta māsas.
Agnese un Gunita no Insulta vienības stāsta, ka viņu nodaļā māsām savas istabas, sava stūrīša nav, “savu pauzīti taisām virtuvē, kur pacientiem tiek dalītas pusdienas”. Arī īstas pauzes nav, jo jau tagad māsu trūkums liek skriet par divām.
“Šis rīts man sākās ar to, ka otra māsa ir saslimusi, citu vietā vispār nevar dabūt, un es aprūpēju 25 pacientus viena!” stāsta Gunita.
Viņas grib, lai likme ir vismaz pieci eiro stundā.
“Man dēls dzīvo Vācijā un aģitē uz Vāciju. Jo pilsētā, kur viņš dzīvo, taisa vaļā pansionātu. Tieši latviešiem. Un meklē latviešu māsas, ar valodu. Vilinoši! Braukšu vasarā, apskatīšos, varbūt...” saka Agnese.
Tas, ka ar šo protestu nopelnīs vēl mazāk, nebiedē.
“Ja mēs cīnāmies, mēs cīnāmies, ja ejam līdz galam, man tie 100 eiro dzīvi neglābs!” saka māsa.
Jau ziņots, ka Veselības ministrija grasās pakāpeniski – līdz 2020.gadam – atteikties no pagarinātā normālā darba laika un sākt mediķiem maksāt par papildu stundām kā par virsstundām. Lai atteiktos no pagarinātā normālā darba laika, nākamajos trīs gados nepieciešami būtu četri miljoni eiro ik gadu.
Tikmēr Bērnu slimnīcas Bērnu ķirurgu arodbiedrība, Latvijas Ķirurgu asociācija un Rīgas Dzemdību nama ārsti un vecmātes iesnieguši pieteikumu Satversmes tiesā (ST), apstrīdot Ārstniecības likuma normas, kas paredz darbu virs normālā darba laika.
