Oktobra vidū lielu ievērību sociālajā tīklā "Facebook" izpelnījās viņas ieraksts, kurā daktere stāsta par ikdienas darbu, strādājot respiratorā un aizsargtērpā, un masku noliedzējiem saka: "Nav grūti paelpot 15 minūtes maskā, veicot pirkumus veikalā, ir grūti elpot ar Covid-19 pneimoniju. Nevis masku nēsāšana, bet gan Covid-19 pneimonija ierobežo tavu brīvību". Infektoloģijas centrs pašlaik kļuvis tikai par Covid-19 stacionāru, un Inga Krupnova ar kolēģiem pārrauga vissmagāk saslimušos, kuriem ārsti cenšas glābt dzīvību sešās reanimācijas gultās. Redzot, ka smagi slimo pacientu kļūst arvien vairāk, mediķe aicina cilvēkus beidzot aptvert situācijas nopietnību un palīdzēt viens otram.
Kāda pašlaik ir situācija jūsu nodaļā?
Situācija ir diezgan nopietna un sarežģīta. Darbs ir mainīgs, bet visbiežāk mēs esam pilni – visas [sešas LIC] reanimācijas gultas ir aizņemtas ar smagiem pacientiem. Diemžēl pacienti diezgan strauji mirst, neskatoties uz to, ko mēs viņu labā cenšamies darīt, ārstējot šo sarežģīto, vēl līdz galam neizprasto un neizzināto saslimšanu.
Ja reanimācijas gultas gandrīz visu laiku ir pilnas, vai tas nozīmē, ka ir arī “Covid” slimnieki, kuriem tur nepietiek vietas?
Slimnīcā ir atstrādāts protokols, kā rīkojamies, ja mūsu stacionārā ir pilnas gultasvietas. Šobrīd vēl tiekam galā ar to pacientu skaitu, kas kopsummā ieplūst Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet slodze kļūst lielāka, tā palielinās arī “Gaiļezeram” un Tuberkulozes un plaušu slimību centram. Viss iet plašumā.
Kā jūs varētu salīdzināt pašreizējo situāciju ar to, kas bija pavasarī, kad Covid-19 uzliesmoja pirmoreiz?
Pavasarī bija smagi tādēļ, ka ne tikai mums, bet visai pasaulei tas bija kaut kas jauns.
Šeit ir jāatmet kaut kādas sazvērestības, izdomājumi un spekulācijas. Man kā ierindas mediķim tā bija jauna un līdz galam nesaprotama patoloģija. Tā tik neparedzami mainījās savās izpausmēs, ka katru dienu arī mainījās informācija, kā pareizi ārstēt, kā pareizi rīkoties.
Otrs – no pavasara mēs strādājam sev neierastos apstākļos. Mūsu darbu sarežģī tas, ka sevis aizsardzībai esam spiesti valkāt aizsargtērpus ar sejas maskām, respiratoriem. Un ir fiziski grūti ilgstoši atrasties necaurlaidīgos kostīmos, kad tu svīsti un jūti, ka vienā brīdī ģībsi, kad vēl nemāki pareizi elpot respiratorā. Ar laiku tas, protams, iegājās, darbs sāka iet raitāk. Laikam jau arī pavasarī pieņemto ierobežojumu dēļ cilvēku skaits, kas nonāca stacionārā un reanimācijā, nebija liels. Šodien mēs redzam, ka ar katru dienu tiek sasniegts arvien lielāks saslimušo skaits. Jā, mēs varam runāt arī par asimptomātisko vai vieglo gaitu, bet tomēr slimnīcā sāk ienākt smagāki pacienti. Smagāki par tiem, kādi bija pavasarī. Viņi iestājas daudz smagākā stāvoklī un lielākā skaitā, arī reanimācijas nodaļā.
Kāda ir viņu simptomātika?
Parasti tie ir pacienti, kuriem jau ir plaušu karsoņa pazīmes, kas diezgan strauji pasliktinās. Tās var būt pāris dienas līdz tādam pasliktinājumam, kad pacientam no parastās nodaļas jābrauc uz reanimāciju. Pavasarī nelikās, ka iestājas tik daudz šo plaušu karsoņa pacientu.
Kā LIC personāls pašlaik tiek galā, kāda ir noslodze?
Noslodze ir liela. Tas ir darbs, ko darām ikdienā, bet lielākais sarežģījums ir aizsargtērpi, kuros mums jāstrādā, lai domātu arī par savu drošību. Šobrīd strādājam ar tādu personāla skaitu, kāds tas ir ikdienā. Bet, ja būs vajadzīgi papildspēki, lūgsim slimnīcas administrācijai.
Bet globālā problēma ir tāda, ka ir ļoti liels medicīniskā personāla trūkums – ārsti, māsas, māsu palīgi, sanitāri...
Trūkst visur. Ja vajadzēs palīdzību un slimnīcas administrācija nāks pretī, tad – kurš tas būs? Cik to māsu Latvijā ir, vairāk arī nebūs.
Pat ja būs slodzes, nebūs cilvēku, kas tās aizņem, jo Latvijas medicīnā ir cilvēkresursu trūkums. Par to ir runāts jau sen. Mēs varam apmācīt cilvēkus veikt palīgdarbu, bet mēs nevaram mēneša laikā apmācīt cilvēku, kas veiks pilnvērtīgu darbu kā māsa, nerunājot par to, ka mēs nevaram pusgada laikā apmācīt cilvēku, kurš darīs ārsta darbu. Mēs nevarēsim uzreiz dabūt cilvēkus, kas strādās. Tur jau ir tā lielākā problēma.
Ja personāls saslims, tad nebūs, kas sniegs palīdzību. Jā, stacionārā ir saslimušie. Par laimi, viņiem visiem pagaidām ir viegla saslimšanas gaita. Mūsu nodaļā šobrīd visi ir veseli, bet mēs visi zem tā zobena staigājam.
Pavasarī sabiedrībā bija jūtams liels atbalsts mediķiem – uzņēmumi piedāvāja bezmaksas kafiju un pusdienas, iedzīvotāji aplaudēja no balkoniem un aicināja viens otru palikt mājās, lai mediķi var strādāt. Tagad, kad kļuvis skaidrs, ka vīrusa radītā krīze nebūs īslaicīga, ir pieaugusi neiecietība. NMPD vadītāja Liene Cipule nesen teica, ka mediķiem pašlaik ļoti trūkst morālā atbalsta. Vai arī jūs to izjūtat?
Laikam tas ir mūsu mantojums no PSRS laikiem, jo tā nav tikai Latvijā, bet arī citās bijušajās padomju republikās, bet attieksme pret mediķiem ir diezgan noniecinoša. To mēs periodiski izjūtam. Liekas, ka sabiedrībai vainīgie ir divi – valdība un mediķi, uz ko visu var novelt. Uzrakstot savu vēstījumu “Facebook”, saņēmu daudz negāciju, cieņu aizskarošus izteikumus, agresiju.
Saprotu, ka daļa varbūt ir troļļi vai boti, bet aiz dažiem profiliem stāv reāli cilvēki.
Un, ja viņi pasniedz šādu savu agresīvu viedokli visai pasaulei, man paliek bail. Sabiedrība paliek ļoti nelīdzestīga. Šajā brīdī, kad mums vajadzētu būt līdzestīgiem vienam pret otru, vajadzētu saņemties, mēs kļūstam agresīvi. Bet tam nav pamata – tās ir kaut kādu cilvēku fantāzijas, ka viņi, lūk, tagad visu zina, ka tā ir sazvērestība un ka mēs, lūk, esam šīs sazvērestības veicēji. Negācijas sabiedrībā pašlaik ir daudz lielākas, un brīžam liekas, ka tas tiešām ir drausmīgi. Tā nedrīkst.
No savas puses gribētu teikt – var ļoti gudri runāt, kamēr pats esi vesels, kamēr tavi ģimenes locekļi un draugi ir veseli. Tiklīdz kāda veselības problēma pieskaras tev personīgi vai taviem radiniekiem, tā uzreiz mainās sarunas tonis – uzreiz tu gribi sev visu uzmanību un palīdzību! Nāve ir abstrakta līdz tam brīdim, kamēr tu pats ar to nesaskaries.
Šobrīd saskaramies ar diezgan lielu spriedzi no radinieku puses,
jo, ievērojot epidemioloģisko situāciju, mēs nedrīkstam pielaist radiniekus pie pacientiem reanimācijā, ko darām ikdienā, kad nav Covid-19. Mums ir ilgas sarunas ar cilvēkiem, kuri pat nezina, kā mēs izskatāmies. Radiniekiem laiks velkas daudz ilgāk, jo viņi ir neziņā un stresā. Cenšamies, cik mums ir spēka, bet ne vienmēr tas ir tik vienkārši.
Savā “Facebook” ierakstā, ar ko cilvēki dalījušies jau gandrīz sešus tūkstošus reižu, jūs arī rakstāt, ka “neticīgos gribētos uzaicināt uz slimnīcu kā brīvprātīgus palīgus, jo mums tiešām trūkst cilvēku”. Vai aicinājums ir spēkā?
Šobrīd visiem patīk runāt par to, kā ir Zviedrijā. Man ir kolēģi, kuri ir aizbraukuši no Latvijas un strādā Zviedrijas lielākajās klīnikās, un viņi stāsta par savu pieredzi. Diemžēl mēs neesam Zviedrija un nevaram atļauties to, ko var zviedri. Bet, kā teica mana kolēģe, pirmajā vilnī Zviedrijā bija ļoti daudz brīvprātīgo, kuri nāca uz slimnīcu palīgā darīt kurjera darbus, apstrādāt durvju rokturus vai ratus – darīt ar medicīnu nesaistītus darbus, kas, ja tiks paveikti, atvieglos pamatpersonālu.
Ja tiešām cilvēki vēlas nākt palīdzēt – kāpēc ne? Bet ja tā ir tikai tukša runāšana uz papīra... Mēs pa šo laiku neesam redzējuši nevienu, kurš būtu nācis un teicis: es gribu strādāt, es gribu jums palīdzēt!
Ja situācija pie mums kļūs līdzīga kā dažās citās valstīs un būs cilvēki, kas nāks brīvprātīgi palīdzēt, domāju, ka no administrācijas puses būs atbalsts.
Joprojām ir daudzi, kuri uzskata, ka Covid-19 faktiski “tā pati gripa vien ir, tikai ar labāku PR”. Jūs ikdienā strādājat ar pašiem smagākajiem – gan gripas, gan tagad Covid-19 – gadījumiem. Kādas atšķirības redzat?
Pirmkārt, tiem, kuri saka, ka Covid-19 ir “tā pati gripa”, būtu mazliet jāizglītojas – gripas vīrusi ir viena ģimene, bet koronavīrusi – cita. Jā, slimības, ko tie ierosina, var iet līdzīgu gaitu, var izraisīt līdzīgus simptomus. Bet tos var izraisīt vesels klāsts vīrusu un baktēriju. Atšķirība ir tāda, ka gripas gadījumā ir vakcīna. Gripas gadījumā ir zāles, kas vairāk vai mazāk palīdz. Bet šīs Covid-19 infekcijas gadījumā mums šobrīd nav specifiskas terapijas, ko mēs varam izmantot. Tās ir divas dažādas slimības.
Mēs zinām, kā vadīt gripas pacientus, kāda ir slimības gaita, kā tā klīniski var izpausties. Covid-19 infekcijas gadījumā mēs nevaram izkontrolēt šo slimību, jo tā ir diezgan mainīga. Mēs nemākam to ārstēt, jo ārstēšanas nav. Tas mainīgais process neļauj mums nostāties pie konkrētām vadlīnijām: darām A, B un C. Mums joprojām visu laiku mainās terapijas taktikas. Ir lietas, kas ir nostabilizējušās, ir Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas, bet visu laiku mēs redzam kaut kādus knifus, ko nesaprotam, – tā nenotiek pie gripas, tā nenotiek pie kādas bakteriālas infekcijas. Ja gripas pneimonijai mēs vēl varam likt paredzējumus, kā tas izvērtīsies, tad Covid-19 gadījumā viss ir ļoti neparedzami.
Ko jums gribētos, lai cilvēki pašlaik zina un saprot par jūsu darbu?
Ir lietas, par kurām ir vērts runāt, un ir lietas, par ko varbūt jāpaklusē, jo vienalga sabiedrība nesapratīs kaut kādus mūsu stāstus, mūsu pārdzīvojumus. Bet, ja mēs strādājam sabiedrībai, mēs gribam, lai sabiedrība palīdz mums. Mums jāpadomā vienam par otru. Vīruss nekur nepazudīs. Mēs būsim spiesti ar to sadzīvot. Jau domājām, ka vasarā tas pazudīs, bet nepazuda. Tas nozīmē, ka tā tagad būs mūsu ikdiena.
Mēs pieradīsim pie smagākiem darba apstākļiem, varbūt ar laiku būs ārstēšana, būs vakcīna, kas pasargās daudzus.
Šobrīd mēs vēl ļoti daudz par šo vīrusu nezinām, tāpēc nevajag būt agresīviem vienam pret otru. Mēs pildām smagu darbu, bet tikpat smagu darbu pilda arī veikala pārdevēja, bankas darbinieks vai celtnieks. Un es gribētu, lai šie cilvēki ir veseli, jo viņi man palīdz ikdienā. Un es domāju, ka viņiem nekas nebūs pretī, ja es vai mans personāls ir veseli, lai varam palīdzēt viņiem.
Mums vajag solidaritāti neatkarīgi no tā, cik smags darbs mums visiem nebūtu.
Mums jāsāk censties vienam otru saprast.
Jā, daudziem nepatīk valdība, un tā ir katra personīga izvēle – atbalstīt vai neatbalstīt. Bet pasaulē ir daudz zinātnieku, epidemiologu, ārstu, nevar būt sazvērestība uz katra stūra! Nevar visi melot. Daudz kam, ko mēs šodien medicīnā izmantojam, ir jāpateicas panākumiem iepriekšējos gadsimtos. Ja mēs tagad visur meklējam sazvērestības, vai tas nozīmē, ka gribam apstrīdēt visus šos panākumus un sākt visu no gala? Atgriezties akmens laikmetā? Pat ja mēs neuzticamies valdībai, mums ir jāuzticas zinātniekiem un ārstiem. Viņi visi nevar melot!
