Par nepieciešamību veidot šādus atbalsta centrus atbildīgie lēma pēc žurnālistu izpētītā, ka bāriņtiesu kontroles un uzrauga loma pār audžuģimenēm nav savienojama ar ģimeņu motivēšanu un atbalstīšanu.
“Mēs tiešām darīsim visu iespējamo, lai šo pakalpojumu cilvēciskotu un lai tas arī būtu pēc iespējas tuvāk cilvēkiem. Ir jau arī tā, ka šobrīd vairākas uzņemošās ģimenes gaida mācību programmu. Faktiski mēs jau esam iesnieguši [Valsts bērnu tiesību aizsardzības] inspekcijai apstiprināšanai savu programmu,” stāsta SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja.
Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra speciālisti nodarbosies ar uzņemošo ģimeņu meklēšanu un uzrunāšanu, apmācīs audžuģimenes, kā arī sniegs nepieciešamo psiholoģisko atbalstu.
Bauskas novadā patlaban ir astoņas audžuģimenes, novada tuvākā apkārtnē vēl sešas. Bauskas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Anda Smiltiņa-Plūdone atzīst, ka ļoti cer uz centra darbinieku iniciatīvu. Pēc priekšsēdētājas teiktā, bāriņtiesas personāls ir noguris un pārslogots.
“Centrs mums ļoti daudz palīdzēs tieši jaunu ģimeņu meklēšanā. (..) Centra tapšanas laikā neviena ģimene nebija izrādījusi interesi,” stāsta Smiltiņa-Plūdone. Viņa domā, ka ģimenes vērsušās pašā centrā.
Irēna Kalniņa, kurai uzticēts vadīt iestādi un pārraudzīt tās darbiniekus, stāsta, ka centra kolektīvs uzrunā pašvaldības un informē par to, ko centrā varēs saņemt. “Šobrīd mēs arī esam apzinājuši Vecumnieku novadu, Iecavas novadu un Rundāles novadu. Tur pārsvarā gan runā sociālā darbiniece. Šobrīd nevaru pateikt konkrētu skaitu, cik ir apzinātas, bet kādas 20 [ģimenes] varētu būt,” stāsta Kalniņa.
Ārpusģimenes aprūpes centri vienlaikus darbu sāk arī Valmierā un Rīgā. Drīzumā šādi centri durvis vērs arī Kuldīgā, Daugavpilī, Liepājā un Gulbenē.
Ministru kabineta noteikumu izstrādes gaitā visvairāk iebilžu par centru lomu sistēmā bija tieši audžuģimenēm. Audžuģimeņu apvienības “Terēze” līdere Ārija Martukāne arvien norāda, pakalpojumu grozs neesot definēts. Turklāt bažas radot arī tas, ka daļu centru veido SOS ciemati, ne cilvēki, kas praksē bērniem palīdz nonākt ģimenēs.
“Es nezinu, vai, aizsūtot pašvaldībai papīru un pasakot, nu, tagad pieaicināsim tās ģimenes vai informēsim bāriņtiesu, tas viss notiks. Tā ir tāda sadarbība ierēdņu līmenī vai funkcionāru līmenī. Mēs aizsūtām, bet būtībā ir jāiet pašiem. Un vislabākais, kad paši ir piemērs,” saka Martukāne.
Tā kā centru budžets būs atkarīgs no to klientu skaita, “Panorāma” vaicāja arī jaunā centra vadībai, vai klientus izdosies sapulcēt un ilgi pastāvēt. Par to šaubu neesot.
KONTEKSTS:
Jūnijā valdība atbalstīja Labklājības ministrijas izstrādātos noteikumus audžuģimeņu statusa dažādošanai un Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru izveidi. Šajos centros palīdzību sniegs ikvienai ģimenei, kas gatava uzņemt bērnus no bērnunamiem.
Noteikumi par audžuģimenēm jau iepriekš bija plaši diskutēti un pretrunīgi vērtēti, jo iebildumi bija pašvaldībām un citiem partneriem. Specializētajām audžuģimenēm darbs bija jāsāk 1.jūlijā, tomēr vēl augusta sākumā ģimenes vēl nebija izrādījušas interesi par pieteikšanos. Savukārt augusta vidū tika pasniegtas apliecības pirmajiem trim ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem, kas drīzumā sāks darbību Valmierā, Bauskā un Rīgā. Vēlāk apstiprināti vēl divi šādi centri - “Liepāja” un “Dūja” Rīgā.
