Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis uz tikšanos ar LTV atnāca ar biezu mapi. Tajā ir piezīmes un dokumenti no pirmā represēto salidojuma, kas notika 1999. gadā.
Doma, ka visiem represētajiem vajadzētu sanākt kopā, izskanējusi 1999. gada pavasarī represēto apvienības koordinācijas sēdē. Jau pirms tam represētie paši rīkoja likteņbiedru tikšanās, piemēram, kopā sanāca vienā sādžā vai rajona izsūtītie.
“Ierosinājums nāca no tautas. Valde to akceptēja, un tad sāka meklēt vietu, kur tas varētu notikt. Bija tāds ikšķilietis Roberts Jansons no Liepājas. Viņš kā jauneklis tika apcietināts par pretpadomju darbību. Un viņš ir ierosinājis – rīkojam salidojumu Ikšķilē. Ikšķilē ir atsaucīgs namatēvs. Toreiz bija domes priekšsēdētājs Jānis Rudzītis. Es te sameklēju. Tiekas pie Rudzīša kunga kabinetā. Detaļas apspriež, kā to pasākumu izvest. Tas ir bijis pirms salidojuma 30. jūlijā 1999. gadā,” pastāstīja Kaļķis.
Saglabājušās arī pirmā saieta reģistrācijas lapas. Tajās redzams, ka, piemēram, no Liepājas piedalījušies 99 cilvēki. Piedalījušies arī represēto kori. “Patīkami cilvēkiem atkal satikties, atcerēties nebaltās dienas, piedzīvojumus, kavēties atmiņās, kaut gan tās ir nepatīkamas.
Cilvēki alkst satikšanās prieka ar likteņbiedriem,” sacīja represēto apvienības vadītājs.
Salidojuma rīkošanai Ikšķile ir izdevīga arī ģeogrāfiski. Atrodas nosacīti Latvijas centrā, ērti sasniedzama gan ar vilcienu, gan autotransportu. Ikšķiles estrādē ik gadu augustā vai jūlijā sapulcējās ap diviem tūkstošiem cilvēku no visiem Latvijas pagastiem.
“Izsūtītie un viņu bērni. Tagad jau mūsu vecāku vairs nav. Esam palikuši tikai bērni. Esam virs 10 tūkstošiem kopā pa republiku,” pastāstīja Kaļķis.
Ivara Kaļķa ģimeni izsūtīja 1949. gadā uz Omskas apgabalu. Kad izveda, viņam bija 7 gadi, kad atgriezās – 14.
Jau kopš pirmā represēto salidojuma Ikšķilē klāt gandrīz vienmēr bijusi Okupācijas muzeja pētniece Lelde Neimane, lai vāktu liecības un uzklausītu deportēto atmiņas.
“Ar katru gadu šo liecību vērtība pieaug. Jo cilvēki, kas pieredzējuši represijas, aiziet mūžībā.
Mēs paspējām nointervēt vecāko paaudzi, kurai 1941. gada 14. jūnijā bija 35–40 gadi, kad izsūtīja. Viņiem bija apzinātas atmiņas,” pastāstīja Neimane.
Muzeja krājumā šobrīd ir 2413 represēto video liecības. Tās ir 500 stundas. Lai tās noklausītos, vajadzētu pusgadu. Kā stāsta pētniece, liecības ir būtiskas, piemēram, izglītības programmās. Šādi stāstījumi jauniešiem palīdz izprast deportācijas.
“15 tūkstoši vai 43 tūkstoši. Ko tas nozīmē? Bet tiklīdz noklausies kaut vai vienu dzīvesstāstu, (..) tas paver skatu,” norada Neimane.
KONTEKSTS:
Šogad aprit 80 gadi kopš pirmās masu deportācijas, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Viņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Daudzi no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi izsūtītie no bada, slimībām un smaga darba mira vēlāk. Daļa deportēto bērnu izdzīvoja un atgriezās Latvijā, citi palika uz dzīvi Sibīrijā. Atceroties šo noziegumu, 14. jūnijā vienlaikus visā valstī lasa izsūtīto iedzīvotāju vārdus.
Lasījumu no katras pašvaldības straumē sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Ir arī pieejama digitāla karte, kurā ir piemiņas pasākumu videomateriāli, dati un stāsti par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas. Latvijas Televīzijā norisinājās izsūtīto piemiņai veltīts speciālizlaidums.
