"Kļūda domāšanā". Kā to izlabot?
"Es vienmēr domāju, ka cilvēks nemaz tā nevar mainīties. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Cilvēkam var nedaudz mainīties domāšana, jo, ja viņš kļūdās domāšanā, tad attiecīgi viņš izdara noziegumu," tā saka ieslodzītā Jūlija. Viņa nevēlējās atklāt savu īsto vārdu. Sieviete cietumā ir gadu un piecus mēnešus. Jūlija teic, ka nonāca aiz restēm, jo viņai bija "kļūda domāšanā". Savu kļūdu labo, piedaloties dažādās resocializācijas programmās.
"Jāsaprot, ka tev ir dots laiks, lai sakārtotu lietas, ko tu darīji nepareizi," stāsta Jūlija.
Ieslodzītajiem ir divas izvēles, kā izciest sodu aiz restēm: raudzīties pa logu, kā dienu nomaina nakts, vai iesaistīties dažādās attīstības programmās, lai, kā Jūlija saka "izlabotu kļūdu domāšanā". Vien jāpiebilst – lai pretendētu uz pirmstermiņa atbrīvošanu, tiek izvērtēts, kā notiesātais pavada laiku ieslodzījumā.
Resocializācija ir dažādu pasākumu kopums, ko ieslodzītajam sniedz cietums, lai pēc atbrīvošanās persona veiksmīgi iekļautos sabiedrībā un vairs neizdarītu noziegumu.
"Programmas mums ir vairākas," saka Inga Rimkus, Rīgas Centrālcietuma Resocializācijas daļas galvenā inspektore. Resocializācija dalās sociālās rehabilitācijas un uzvedības korekcijas programmās. Rimkus min piemēru katrai no tām.
Viņa stāsta: "Šobrīd programma ir pārstrādāta. To sauc "Dzīves skola 4". "Dzīves skolā" ieslodzītajiem tiek iedotas pamatzināšanas dažādās dzīves jomās, piemēram, komunikācijas prasmes, māca, kā sagatavot CV, kā sevi pasniegt darba intervijās, un tā tālāk. Ir arī stresa mazināšanas, motivācijas programma. Stresa mazināšana būs vairāk attiecināma uz cilvēkiem, kuri veikuši vardarbīgus noziegumus, lai persona iemācītos pārvarēt stresa situācijas. Ja viņš kādreiz bija dusmīgs un deva kādam pa seju, tad tagad varbūt viņš aizies un izlasīs Bībelē kādu nodaļu un sapratīs: "Es spēju arī šādi novadīt savu stresu."''
Jāpiemin, ka daudzi cietumā sāk pievērsties ticībai. Katram ieslodzītajam ir tiesības uz reliģijas brīvību, tāpēc cietumā ir kapelāni, kas ieslodzītajiem organizē dažādus pasākumus – dievkalpojumus, koncertus, demonstrē reliģiska satura filmas, individuāli uzklausa, kristī un arī salaulā.
"Resocializācija sākas ar to, ka mēs vērtējam notiesātā atkārtotā noziedzīgā nodarījuma risku un resocializācijas vajadzības. Pēc šīs procedūras katram notiesātajam tiek sastādīts individuāls resocializācijas plāns, kurā ir tieši tie resocializācijas līdzekļi, kuri palīdzēs cilvēkam pēc atbrīvošanās," skaidro resocializācijas daļas priekšniece Svetlana Trubačova.
Iespēju sevi pilnveidot ir, bet dalība – brīvprātīga
Dalība šajās programmās ir brīvprātīga.
Interese par sevis pilnveidošanu un uztveres mainīšanu nav liela. Vien nepilna piektdaļa ieslodzīto iesaistās programmās.
Pagājušajā gadā tajās iesaistījās vismazāk ieslodzīto – 79, jo kovida pandēmijas ierobežojumu dēļ dažādas programmas tika pārtrauktas. Lūkojot citu gadu iesaisti – tie ir vairāki simti ieslodzīto. Turklāt aptuveni puse no dalībniekiem programmu nemaz nebeidz.
Rimkus par formālu piedalīšanos resocializācijā saka: "Arī tad, ja sākotnēji tas ir ķeksīša pēc, kaut kādā momentā notiek tas klikšķis. Cilvēks sakot – es jau to daru tikai ķeksīša pēc. Tā ir aizsardzība. Īstenībā viņš no tā procesa kaut ko iegūst."
Atrodoties cietumā, ieslodzītie var mācīties gan vispārējā izglītībā, gan pat augstskolās tālmācībā, izmantojot pasta pakalpojumus vai ar atļauju izmantot internetu. Pagājušajā mācību gadā deviņi ieslodzītie iesaistījās augstākās izglītības apguvē un otrajā pusgadā 12 personas turpināja uzsāktās mācības.
Pērn ieslodzītie studēja, piemēram, tieslietas, būvzinības, māszinības, biznesa psiholoģiju, sabiedriskās attiecības, teoloģiju un vēl citas jomas.
Cietumā var apgūt profesiju, piemēram, mācīties par frizieri, šuvēju, elektromontieri, apdares darbu strādnieku, pavāra palīgu un iegūt vēl citas profesijas.
Tāpat vienas no ieslodzīto tiesībām ir būt nodarbinātam. Pagājušajā gadā trešdaļa no notiesātajiem strādāja – vairums pie komersanta, atlikusī daļa saimnieciskajā apkalpē.
Notiesātie, kas izcieš sodu atklātajos cietumos, var iet uz darbu ārpus tā. Pērn vienam notiesātajam vidējais mēneša atalgojums pēc nodokļu nomaksas bija nepilni 80 eiro.
Vēl ieslodzītie piedalās dažādos pasākumos, piemēram, sporta turnīros, koncertos, rīko filmu skatīšanos, ir tematiskie pasākumi un citi. Brīvprātīgie, nevalstiskās organizācijas un valsts vai pašvaldību institūcijas organizē brīvā laika pasākumus.
Ieguvums visai sabiedrībai no drošības aspekta
Jau pāris mēnešus Jānis Liepiņš ir viens no 30 brīvprātīgajiem cietumā. Viņš ir palīdzējis ģimenes dienu pasākumā, kad ieslodzītie satiekas ar saviem tuviniekiem. Liepiņš sieviešu cietumā ik nedēļu vada sporta nodarbības, kā arī organizēja ieslodzīto sporta pasākumu saulgriežos. Iepriekš palīdzējis ieslodzītajiem, stāstot, kā meklēt darbu.
Viņš norāda: "Ieraudzīju, ka ir aicinājums piebiedroties brīvprātīgo komandai. Pieņēmu lēmumu, ka ir kāda zināšanu bagāža dzīves laikā uzkrāta, ar kuru būtu vērtīgi dalīties, kā arī, protams gūt jaunu pieredzi. Man ļoti patīk tā doma, ka es noteikti sev kaimiņos [labāk] vēlētos redzēt cilvēku, kurš atbrīvojies no ieslodzījuma, kas ir saticies ar cilvēkiem no brīvības, kas ir darbojies, apguvis kādu profesiju, mācījies kursos jeb cilvēks, kas ir socializējies, nevis cilvēks, kurš desmit gadus nav redzējis neko no šīs pasaules. Viņš iznāk ārā un ir nobijies un agresīvs."
Liepiņš uzskata, ka resocializācija ir ieguvums visai sabiedrībai, kaut vai tikai no drošības aspekta.
Pirms septiņiem gadiem pētījumā secināts, ka puse ieslodzīto, kas izcietuši visu brīvības atņemšanas termiņu, pēc atbrīvošanās divu gadu laikā atkal nonāca aiz restēm. Savukārt tās personas, kas atstāja cietumu pirms termiņa beigām, – vien 27% atkārtoti nonāca ieslodzījumā.
Norvēģijas veiksmes stāsts – labāka cietumu infrastruktūra un vēl vairāk iespēju
Taču, piemēram, Norvēģijā bijušie ieslodzītie daudz retāk atgriežas cietumā. Tā ir aptuveni piektdaļa. Trubačova no Ieslodzījumu vietu pārvaldes skaidro, ka norvēģu veiksmes atslēga ir labāka cietumu infrastruktūra.
"Ne velti mēs vairākus gadus runājam par to, ka mums ir nepieciešams jauns cietums. Mēs ļoti labi apzināmies, ka mums tas ir nepieciešams, lai, pirmkārt, nodrošinātu darbiniekiem normālu darba vidi, gan arī mūsu klientiem normālu, cieņpilnu vidi, kur viņi uzturas un kur mēs varētu īstenot visus resocializācijas līdzekļus tā, kā tos īsteno ārvalstīs. Otrkārt – sociālais atbalsts ir citādāks Norvēģijā. Arī sabiedrība ir aktīvāka resocializācijas procesā," pauž Trubačova.
Arī Latvijas Radio bija Norvēģijā. Tur Bredtvetas sieviešu cietumā sodu izcieš Nina. Ieslodzījumā viņa ir desmit gadus, priekšā vēl divi. Par savu pārkāpumu sieviete nevēlas runāt. Nina atklāj, ka piedalījusies vairākās resocializācijas programmās.
Sieviete saka: "Zviedrijā, kur es pavadīju pirmos septiņus sava termiņa gadus, bija iespējams piedalīties kognitīvās uzvedības terapijas programmā. Es centos mācīties, kā kontrolēt sevi, sevišķi savus impulsus, jo es esmu nedaudz karstgalvīga. Tāpat Zviedrijā bija uzsvars uz savas veselības stiprināšanu. Bija daudz jogas, meditācijas un arī ikdienas treniņi, kas ļauj veidot ķermeni spēcīgu un veselu. Es to darīju. Zviedrijā es četrus gadus strādāju siltumnīcā, jo cietumam bija četras lielas siltumnīcas. Un es mīlēju strādāt tur ar ziediem, jo tas man ļāva sajusties brīvai. Kopš atgriezos Norvēģijā,
es esmu piedalījusies dažādos profesiju kursos: no dārzkopības līdz smago automašīnu vadīšanai, kā arī suņu trenēšanas kursos. Tas bija ļoti, ļoti jauki – satuvināties ar dzīvu būtni pēc tik ilga laika. Un, protams, cietuma radio. To nedrīkst aizmirst."
Jau desmit gadus norvēģiem ir savs cietuma radio. "RøverRadion" ir iknedēļas programma, ko veido ieslodzītie piecos cietumos. 2017. gadā šī programma kļuva par pirmo cietuma radio visā pasaulē, kas raidīja ārpus cietuma. Šodien šo programmu klausās desmitiem tūkstošu cilvēku visā Norvēģijā.
Šādi radio dažādās formās ir visā pasaulē: ASV, Indijā, Austrālijā, Izraēlā, Lielbritānijā, Polijā un daudz kur citur.
Nina radio darbojas kopš 2019. gada. Viņa ir programmas vadītāja, iesaistās arī satura veidošanā. Raidierakstā runā par cietumā aktuāliem tematiem, ieslodzīto tiesībām, aicina viesus un uzklausa viņu redzējumu. Nina šo uzskata par vienu no nozīmīgākajām resocializācijas programmām, kurā piedalījusies.
Viņa stāsta: "Tas man deva balsi. Tas man deva pašcieņu un pašpārliecību. Un arī spēju redzēt, ka, kaut arī es esmu notiesāta, es neesmu sliktāka būtne par citiem. Manas domas, idejas un viedokļi ir nozīmīgi tikpat ļoti kā citu. To ir viegli aizmirst, kad esi cietumā, jo ir varas dalījums – ir cilvēki uniformās un ir ieslodzītie. Tur nav nekā kopīga. Viņu vārds skaitās, mans vārds ne. Kad tu to jūti gan ķermenī, gan prātā visu laiku gadu no gada, ir viegli iekšēji nomirt. Radio mani no tā izvilka, un par to es vienmēr būšu pateicīga. Ja mēs nedaudz neatvērtu aizkarus, pateicoties medijiem, šajā gadījumā [cietuma] radio… Lietas, kas notiek cietumā, nav redzamas visiem. Viņu tiesības kā ikvienai dzīvai būtnei var nešķist līdzvērtīgas. Tāpēc es domāju, ka cietuma radio ir tik svarīgs."
Cietuma radio ne vien dod iespēju paust viedokli ieslodzītajiem, bet arī stāsta un skaidro par noziedzību un tiesu sistēmu. Nina uzskata, ka tāds radio ir nepieciešams ikvienā valstī, jo tas palīdz aizpildīt plaisu starp ieslodzītajiem un sabiedrību otrpus cietuma sienām.
Latvijā šāda cietuma radio nav, un nekas neliecina par to, ka šāds projekts varētu būt.
Resocializācija nedrīkst beigties līdz ar notiesātā atgriešanos sabiedrībā. Procesam ir jāturpinās, un tajā ir jāiesaistās visai sabiedrībai. Norvēģiem daudz veiksmīgāk izdodas ieslodzītos resocializēt, jo, kā viņi paši atzīst – cietuma sistēma ir tāda, kāda ir sabiedrība. Ja sabiedrība nevēlēsies pieņemt bijušo ieslodzīto, mazināt viņa iespēju atgriezties aiz restēm, būs arvien sarežģītāk.
