Kā noskaidroja Latvijas Radio, jau nākamnedēļ Saeima varētu skatīt ierosinājumu par neatklāto kartīšu publiskošanu.
Likumu par tā saukto „čekas maisu” atklāšanu Saeima pieņēma pērn oktobrī. Likumdevējs licis Latvijas Nacionālajam arhīvam publicēt plašu dokumentu klāstu, ieskaitot VDK aģentūras statistisko un alfabētisko kartotēku. Tie ir kopumā vairāk nekā 20 tūkstoši kartīšu. Taču šogad bijušās zinātniskās izpētes komisijas locekļi, kuri pašlaik apvienojušies biedrībā "Publiskās atmiņas centrs", atklāja – daļa kartīšu palikusi nepubliskota.
"Mana bijusī vietniece Kristīne Jarinovska pētīja prokuratūras uzraudzības lietas. Tas ir fonds arhīvā, kurā ir apmēram 375 uzraudzības lietas. Tur parādījās pēkšņi kartītes, kuras nav atrodamas alfabētiskajā vai statistiskajā kartotēkā. Un tad sāka šo jautājumu risināt tālāk," stāsta komisijas vadītājs Kārlis Kangeris.
Savukārt Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža uzskata – deputātiem bija informācija par visiem LPSR VDK dokumentiem. Taču lielās steigas dēļ pietiekamu uzmanību tam viņi nav veltījuši un likumā nav ietvēruši divas kartīšu grupu nosaukumus. Viena no tām ir papildu kartotēka ar to aģentu vārdiem, kas būtu izmantojami potenciālas krīzes, piemēram, kara gadījumā.
„Šī papildu kartotēka, kas ir bijusi veidota speciāli aģentiem krīzes situācijām un kura ir nedaudz atšķirīga no pārējām ar to, ka tajā ir norādīts, kā ar viņiem [aģentiem] sazināties brīdī, kad iestājas krīzes situācija. Un tās ir 447 kartītes. Salīdzinot ar arhīva rīcībā esošajām statistisko un alfabētisko kartotēku, tie ir papildu 109 vārdi no 447. Pārējie jau šajās kartotēkās ir," norāda Sprūdža.
Otra kartīšu grupa ir iznīcināšanai paredzētās kartītes par 1989. un 1990. gadā izslēgtajiem VDK aģentiem. Saeimas deputāts no „Jaunās Vienotības” Andrejs Judins apgalvo, ka deputāti vienkārši nezināja par šīm divām kartīšu grupām un pētnieki būtu varējuši uz šo neizdarību norādīt deputātiem arī agrāk. Taču tagad galvenais ir nevis meklēt vainīgo, bet gan labot likumu. Grozījumus sagatavojuši pieci koalīcijas partiju pārstāvji, un jau nākamceturtdien Saeima tos varētu nodot parlamenta Cilvēktiesību komisijai.
„Likumprojekts ir vienkāršs un paredz papildināt dažus pantus ar attiecīgās kartotēkas nosaukumu, lai būtu nepārprotami skaidrs, ka arī minētie materiāli ir publicējami un publiski pieejami. Es neredzu pamata ilgi strādāt ar šo likumprojektu, ņemot vērā to saturu un lakoniskumu. Līdz ar to es domāju, ka Saeima arī ātri varēs pabeigt darbu, un tad visiem būs nepārprotami skaidrs, ka šeit nav nekāda noslēpuma un ka sabiedrībai ir tai informācijai jābūt pieejamai," akcentē Judins.
Nacionālās apvienības deputāts Ritvars Jansons, kurš izstrādājis likuma grozījumus, neuzskata, ka būtu jārunā par kļūdas labošanu.
„Bet tas ir loģisks izpētes process, jo atklāsies vēl jauni dokumenti. Un es, piemēram, paredzu, ka varbūt nākotnē tad, kad pētnieki ir novērtējuši, piemēram, Iekšlietu ministrijas LPSR un VDK kopējās pavēles, tad varbūt arī šī dokumentu grupa būtu pelnījusi publikāciju, bet pētnieki nāk un saka, jā, to ir sabiedrībai nepieciešams zināt. Tas ir vērtīgs dokuments, politiķi vienkārši ieliek šo publicēšanu likumā un piešķir attiecīgu naudu. Es pieņemu, ka tas būs nākamajā gadā," saka Janosns.
Pēc Nacionālā arhīva vadītājas vārdiem, iztrūkstošās kartītes jau ir digitalizētas, par tām sagatavos arī zinātniskus komentārus. Publicēt varētu nedēļas laikā no lēmuma pieņemšanas brīža. Judins pieļauj, ka deputāti skatīs likumprojektu steidzamības kārtībā.
