Asistentu meklē trīs gadus
Sandra riteņkrēslā ir kopš 14 gadu vecuma. Viņai ir pirmsskolas pedagoga izglītība, taču pēdējos trīs gadus viņa strādā skolā par skolotāju pagarinātājā grupā, kā arī par lietvedes palīdzi. “Tas ir mans sirdsdarbs, un es arī piedāvāju privātstundas,” saka Sandra.
Sandra ir finansiāli neatkarīga un ar saviem ienākumiem spēj palīdzēt mammai samaksāt komunālos maksājumus. Taču galvenais klupšanas akmens Sandras ikdienā ir izkļūšana no dzīvokļa. Tas atrodas daudzdzīvokļu ēkas otrajā stāvā, bet pati ēka nav pielāgota riteņkrēslam.
“Es baidos no vasaras atvaļinājumiem, jo ir skaists laiks, kas jāpavada četrās sienās. Tas ir traki,” saka Sandra.
Izkļūt no mājas, nokļūt darbā un atgriezties atpakaļ pašlaik Sandrai palīdz mamma un mammas brālis. Taču, gadiem ejot, viņiem palīdzēt kļūst arvien grūtāk. Tāpēc Sandra meklē asistentu. Neveiksmīgi meklē jau trīs gadus. “Ja cilvēku var atvest, pats grūtākais ir trepes. Un, protams, arī finansiālā puse. Ir jābūt ar ļoti stipru nervu sistēmu, kas var palīdzēt ne tikai fiziski, bet arī garīgi un emocionāli,” saka Sandra.
Ne vairāk par minimālo algu
Cilvēkiem ar invaliditāti asistenta pakalpojumus apmaksā valsts. Strādājošiem tiek apmaksāts asistenta pakalpojums līdz 40 stundām nedēļā.
Šogad asistenta pakalpojumus izmantojuši nepilni desmit tūkstoši personu ar īpašām vajadzībām. No valsts budžeta šim nolūkam šogad atvēlēti 15 miljoni eiro, bet nākamajā gadā ieplānoti 16 miljoni eiro.
Lai gan kopējais finansējuma apmērs var šķist liels, faktiski viens asistents par pilnu slodzi mēnesī nevar nopelnīt vairāk par minimālo algu – 430 eiro pirms nodokļu nomaksas.
“Atalgojums ir noteikts šādas profesijas līmenim, kas ir arī citās iestādēs,” norāda Labklājības ministrija Sociālās iekļaušanas politikas departamenta vecākā eksperte Daina Grabe.
Asistentu meklē pats
Statistikas par to, cik daudziem cilvēkiem ar invaliditāti pašlaik trūkst asistentu, nav ne Labklājības ministrijai, ne organizācijai “Sustento”. Tās valdes priekšsēdētāja Gunta Anča nosaka – to var tikai nojaust no iedzīvotāju zvaniem: “Patiesībā nav neviena, kas uzņēmies šo koordinatora lomu, līdz ar to nekas nenotiek.
Katrs cilvēks izmisīgi saviem spēkiem mēģina asistentu atrast. Citam paveicas, citam nē.”
Gunta Anča min, ka esošā sistēma ir sarežģīta un tai ir daudz nepilnību. Piemēram, saskaņā ar noteikumiem, asistentu var izmantot tikai kā pavadoni, bet viņa pienākumos neietilpst, piemēram, palīdzēt novilkt mēteli.
“Man ir draudzene arī ratiņkrēslā, kura ieņem augstu amatu, un viņai vajag asistentu aiziet pusdienās, jo viņa pati ar to netiek galā un līdz ar to viņa paliek neēdusi. It kā praktiska, vienkārša lieta, ko šobrīd likumdošanas ietvaros nav iespējams izdarīt,” stāsta “Sustento” vadītāja.
To, ka sistēma nav ērta, atzīst arī Labklājības ministrijā: “Šobrīd varētu teikt, ka sistēma ir nedraudzīga gan pakalpojuma saņēmējam – personai ar invaliditāti, gan asistentam, jo katru mēnesi cilvēkiem jāatskaitās, kur viņi bijuši, pierādot to ar dokumentiem.”
Lai atvieglotu pakalpojuma saņemšanu, pašlaik ministrijā strādājot darba grupa. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi nākamgad. Pakalpojumu turpmāk varētu piešķirt uz gadu.
Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūrā nākamgad sākšot piedāvāt asistentu kursus. Izvērtēšot arī atalgojuma paaugstināšanu.
Sandra gan domā, ka tie, kas nav saskārušies ar pārvietošanās grūtībām, nespēj izprast to, cik svarīgi ir saņemt šo pakalpojumu: “Mēs nekad nevaram zināt, kas ar mums notiks, jo es bērnībā arī staigāju. Es ratiņkrēslā esmu no 14 gadu vecuma.”
“Tas nav labi, ja tev jāatrisina ceļš uz darbu ar tik milzīgām pūlēm,” saka Anča.
Labklājības ministrijā gan bilst, ka arī pašvaldībām ir tiesības piemaksāt asistentiem – cilvēki drīkst lūgt pašvaldībām piemaksāt par asistenta pakalpojuma izmantošanu. Cik daudzas pašvaldības to dara, šādu datu ministrijas rīcībā gan nav.
