"Sargāj’ savu tēvu zemi" ir 60 minūšu dokumentāls stāsts par Valsts robežsardzi, kas drīzumā arī atzīmēs simtgadi. Ir liels prieks, ka ar režisori Daci Slavinsku izvēlējāmies stāstīt par robežsargiem, jo filmu par viņiem tikpat kā nav. Vienlaikus LTV filmēšanas grupai tas bija ļoti liels izaicinājums - kā lai robežsardzes darbu un 100 gadu vēsturi, kas ir ļoti bagāta ar notikumiem un sazarotu struktūru, parāda tik niecīgā laika sprīdī kā viena stunda!? Kā lai stundā satilpina bagātīgo safilmēto videomateriālu? Spriedām, ka patiesībā būtu vajadzīgas divas sērijas - viena par robežsardzes vēsturi, otra par tagadni, par laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Daļa materiālu, kas palika aiz kadra, tiks publicēti sabiedrisko mediju portālā LSM.lv. Daļa liecības nonāks LTV video arhīvā, lai izmantotu vēlāk.
Par robežsardzes sākuma gadiem sabiedrība neko daudz nezina. Nav arī kino arhīva. Muzejos un arhīvos ir tikai fotogrāfijas. Dace izlēma, ka vēsturisko notikumu atainošanai foto pārvērtīsim īstenībā. Ainas no robežsargu ikdienas un sadzīves ir precīzi atveidotas, izspēlētas un nofilmētas. Vērojot, kā videoinženieris montāžā apstrādā senās fotogrāfijas un sapludina ar nofilmēto “dzīvo bildi”, bija sajūta - jā, ir laikmeta elpa!
Filmēšana notika Latgalē. Kaplavas pagastā izdevās atrast autentiskas mājas un vidi - namus bez plastikāta logu rāmjiem un televīzijas antenām. Krāslavas mazajās ielās, kuras vēl daļēji saglabājušas pirmskara šarmu, tapa epizodes ar zirgu patruļām. Puišiem, kuri iejutās robežsargu lomās, speciāli pašuva formastērpus. Jo izrādījās, ka līdz mūsdienām ir saglabājies tikai viens pilns pirmskara robežsargu formastērpa komplekts. Tas glabājas robežsardzes koledžā Rēzeknē. No Zaķusalas uz Latgali izbrauca pamatīga “vienība” - divi busiņi ar radošo komandu un kravas furgons. Tas bija piekrauts ar mēbelēm, kostīmiem, dekorācijām, rekvizītiem, gaismošanas aparatūru, ģeneratoru, galdniecības instrumentiem. Bāzes vietā pievienojās puiši no biedrības ”Latviešu karavīrs” Normunda Jēruma vadībā, kas palīdzēja ar padomiem, antīkiem ieročiem un karavīru formastērpiem. Biedrība nodarbojas ar vēsturisko notikumu rekonstrukciju. Viņi šāva un krita, tēloja robežsargus un pretiniekus. Par bāzes vietu izraudzījāmies Kaplavas saimniecību “Klajumi“, kuru nodēvējām par vietējo Holivudu. Izpalīdzīgie saimnieki Ilze Stabulniece un Viktors Piļščikovs gādāja, lai filmētājiem nekā netrūkst. Viņi un viņu zirgi piedalījās arī filmēšanā.
Kastītēs ūsas, bārdas un uzacis. Plastiski uzlīmējumi. Parūkas. Pūderi un ēnas. Apbrīnojami, kāds spēks ir grimam! LTV grima un stila meistare Kristīne Linde līdz nepazīšanai spēj pārvērst jebkuru! Ja kadram vajag skaistu robežsarga sievu - lūdzu! Ja mužiku no pirmskara gadiem - būs! Nepieciešams vezumnieks vai ierēdnis? Lūdzu! Kad māksliniece Andra Hince bija saģērbusi statistus un Kristīne nogrimējusi, klātesošie palika gluži vai bez valodas. “Viesturs? Andris? Vau.. Oooo.. Jāāā..” tā bija pirmā reakcija uz pārvērtībām.
Vai zināt, kādi izskatījās pirmie robežsargu novērošanas torņi? Lai varētu pārraudzīt tuvāko apkārtni, robežsargi kāpa .. garākajās eglēs! Kopš Latvijas Kara muzejā ieraudzījām fotogrāfiju ar robežsargu milzīgas egles spicē, neatstāja doma, ka šādai ainai ir jābūt filmā! Taču nodoma īstenošana prasīja tik daudz! Lai atrastu atbilstošu koku, filmas veidotāji izbraukāja krustu šķērsu daudzas vietas. Ideālo, savrupi augošo egli ar vecu koka māju līdzās izdevās atrast Kaplavā, gleznainā vietā - Daugavas lokos. Pārrunās (un ne bez piedzīvojumiem) izdevās saņemt mājas saimnieku atļauju. Vēl bija jāatrod, kurš būtu ar mieru uzkāpt vairāk nekā 30 metru garajā eglē! Un ne tikai uzkāpt līdz galotnei, bet arī vicināt plīvojošu Latvijas karogu! Robežsarga lomu uzņēmās LTV gaismu meistars Matīss Beķers. Lai viņa kāpiens būtu raitāks, vietējais iedzīvotājs Viktors pirms tam uzrāpās izretināt biezos zarus. Pienāca kārta kāpt Matīsam. Operatori ieslēdza kameras, un, jo puisis augstāk kāpa, jo bažīgāka kļuva filmēšanas grupa. Lai nenokristu, filmas varonis izmantoja drošības ķēdi, ar kuru sprādzējās pie egles stumbra. Valdīja vasaras tveice. Robežsarga formā un cepurē bija nežēlīgi karsts. Lai gan sviedri lija aumaļām, Matīss izskatījās gandarīts par paveikto. Lejā viņu sagaidījām ar skaļām ovācijām un aplausiem!
Robežsardzes vēsture cieši savijas ar visas valsts likteni. Viena no darbietilpīgākajām epizodēm - 1940.gada 15.jūnija notikumi Masļenkos, kad padomju Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) naktī nošāva trīs robežsargus un divus civiliedzīvotājus. Bija jāuzbūvē tā laika Latvijas un PSRS robežstabi. Vietējie ļaudis atvēlēja savus īpašumus, lai varētu nofilmēt, kā tiek nodedzināta robežsargu ēka. Uzreiz teikšu - ēku nenodedzinājām, bet likām lietā kino industrijas viltības un izdomu, specefektus. Epizode, kur čekisti naktī brien pāri Ludzas upei un uzbrūk robežsargiem, patiesībā filmēta .. nelielā piemājas dīķi Kaplavas pagastā! Tonakt daudz “šaudījāmies”. Tā kā netālu ir īstā robeža, spriedām - diez ko par ieroču troksni šajā pusē domā kaimiņvalstī? Lai varētu atrasties un filmēt pierobežā, LTV filmēšanas grupai bija saņemta atļauja no Valsts robežsardzes.
Pēc Latvijas okupācijas padomju režīms uzreiz ķērās pie robežsardzes iznīcināšanas, jo tur dienēja savas zemes patrioti. Epizodi, kā 1940.gada 9.oktobrī apcietināja robežsargus un konvojs viņus aizveda uz neatgriešanos, uzņēmām Indras pamatskolā. Tajās pašās telpās, kur traģiskie notikumi risinājās. Par Dagdas bataljona robežsargu apcietināšanu atgādina piemiņas plāksne pie skolas sienas. Mums, filmas autoriem, par laimi, skola nav piedzīvojusi kardinālu pārbūvi. Aktu zāle un kāpnes ir saglabājušās tādas pašas, kā bija 1940.gadā! Liels paldies Indras pamatskolas kolektīvam, kas atļāva ķīmijas un bioloģijas kabinetu pārvērst pirmskara klasē - ar seniem skolēnu soliem un rakstāmpiederumiem. Lai tiktu pie soliem, izbraukājām vai pusi Latgales! Deficīts! Kur tik nemeklējām - gan pažobelēs, gan muzejos! Gadu desmitos un skolu remontos, pārbūvēs un likvidācijā pazūd arī vēstures liecības. Mēbeles un citu iedzīvi vienkārši izmeta. Reti kur skolas muzejā ir saglābta senāka mēbele. Un, ja ir, tad tikai pateicoties skolotājam, kurš sapratis, ka necilajai lietai ar laiku būs liela pievienotā vērtība.
Filmēšana Indras pamatskolā bija viena no emocionāli smagākajām. Tā teica vairāki komandas dalībnieki. Lasot presē publicētās intervijas ar pirmskara robežsargu bērniem un atmiņas, ievēroju, ka atceres pasākumos Indras skolā viņi raudājuši. Stāstījuši, cik grūti bijis kāpt pa kāpnēm, zinot, ka uz tām pēdējos soļus spēra viņu tēvi, kurus padomju režīms apcietināja un aizveda uz Sibīriju. Kad filmējām pēdējo kadru Indras epizodei, jau bija melna nakts. Skolas pagalmā stāvēja kravas automašīna, kas gaidīja arestētos. Valdīja dziļš klusums. Kad čekisti veda robežsargus lejup pa lielajām kāpnēm, robežsargu ritmisko un smago soļu duna gluži kā veseris šķēla klusumu. “Sajūtas bija baisas,” vēlāk atzina operators Uvis Burjāns.
Filmā izmantotas pirmo robežsargu bērnu un mazbērnu atmiņas par to, kā viņu ģimenes dzīvoja kordonos uz austrumu robežas pirms Otrā pasaules kara un kāds liktenis represētos robežsargus piemeklēja. Uzklausījām vēsturniekus un cilvēkus, kuri aizraujas ar robežsardzes vēstures pētīšanu un godina robežsargu piemiņu. Piemēram, Palmira Lāce katru gadu ved ozollapu vainagus Masļenkos nogalinātajiem robežsargiem. Bet Ausma Vitauska satrieca ar bērnu dienu atmiņām, par kurām viņa bija klusējusi 65 gadus. Arvīds Turlajs izveidojis robežsardzes vēstures istabu. Pirmo robežsargu dēli un mazdēli Lapsas un Abricki stāstīja par to, kā okupācija sagrāva viņu tēvu un vectēvu dzīvi. Un kas saista slaveno pavāru Mārtiņu Rītiņu ar robežsardzi? Un vēl daudzas citas intervijas.
Protams, filmā ir arī mūsdienas, un par dienestu stāsta bijušie un pašreizējie robežsargi. Par to, cik smagi robežsardze atdzima pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Deviņdesmito gadu sākumā nebija naudas, pat lai apģērbtu un pabarotu robežsargus, nemaz nerunājot par tehniku un ieročiem. Lai nokļūtu darbā, robežsargi kājām gāja daudzus kilometrus pat ziemā, jo nebija ne auto, ne benzīna. Robeža tika no jauna iezīmēta un iekārtota, bet tagad uz tās pirmo reizi valsts vēsturē būvē žogu. Latvijas robežsargi brauc misijās uz Eiropas dienvidiem, kur Eiropas Savienības robežai milzīgu izaicinājumu met nelegālā migrācija, kas iet roku rokā ar organizēto noziedzību.
Post Scriptum.
Latvijas robežas garums ir 1836 km. “Zaļā” jeb sauszemes robeža Latvijai ir ar četrām valstīm - Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu. Jūras robeža ar Zviedriju, Lietuvu un Igauniju.
Valsts robežsardzē dien ap 2300 robežsargu. Ir 4 helikopteri, 3 kuģi un 9 kuteri, vairāk nekā 500 automašīnu un citi tehniskie līdzekļi. Latvijas robežu pērn šķērsoja 4,5 miljoni cilvēku un vairāk nekā miljons automašīnu.
Šogad par "zaļās" robežas nelikumīgu šķērsošanu izturēts 171 trešo valstu pilsonis, tostarp 141 vjetnamietis. Notverti arī Irākas, Krievijas, Bangladešas, Baltkrievijas un Tunisijas pilsoņi. Pērn robežsargi aizturēja 104 trešo valstu pilsoņus, arī galvenokārt Vjetnamas pilsoņus.
LTV dokumentālās filmas “Sargāj’ savu tēvu zemi” pirmizrāde 16.novembrī plkst.21.15. Filmas autori: režisore Dace Slavinska, žurnāliste Judīte Čunka, operatori Uvis Burjāns un Armands Rudzītis.