Lietas pieteikumu tiesā iesniedzis tiesībsargs Juris Jansons. Viņš uzskata, ka pabalsts ir pārāk mazs, lai nodrošinātu pārtiku, mājokli un citas pamatvajadzības.
Garantētais minimālais ienākums (GMI) ir pabalsts trūcīgām personām. Personas ienākumiem kopā ar pabalstu ir jāsasniedz šis minimālais ienākumu līmenis.
GMI līmenis vienai personai iepriekš bija 53 eiro mēnesī, bet no šī gada janvāra valdība to palielināja līdz 64 eiro. Tiesībsargs norādīja, ka, lai gan pabalsts palielināts, tas tomēr nenodrošina personām cilvēka cienīgu dzīvi.
Satversmes tiesa secināja, ka arī pēc normas grozījumiem jāturpina tiesvedība, lai pārbaudītu pašreizējā GMI līmeņa atbilstību Satversmē noteiktajam; ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.
Tiesa secināja, ka apstrīdētais GMI līmenis kopā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem nenodrošina to, ka jebkura persona var dzīvot atbilstoši cilvēka cieņai.
Turklāt likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI noteikšanu saistītos jautājumus - nav noteikts, kādiem mērķiem maksā šo pabalstu, un nav arī precīzas aprēķināšanas metodes.
Satversmes tiesa norādīja, ka GMI līmenis noteikts nevis ar kādu metodoloģisko pamatojumu, bet gan saskaņā ar pašvaldību un valdības politisko vienošanos, veidojot valsts budžetu.
ST secināja, ka GMI nav noteikts, pamatojoties uz metodi, kuras mērķis būtu aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.
Sociālo pabalstu politika ir sadrumstalota, un tā bieži vien nesasniedz tos, kam palīdzība vajadzīga. Turklāt Satversmes tiesa secinājusi, ka Ministru kabinets nemaz nav pārliecinājies, vai ar esošajiem pabalstiem cilvēks var apmierināt pamatvajadzības.
“Nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt absolūtai prioritātei. Tas ir drošības jautājums.
Tas ir uzticības valstij jautājums. Tikko kā cilvēka cieņa ir centrālais atskaites punkts Satversmes tiesas nolēmumā, tā uzreiz tie solīši sakārtojas,” uzsvēra Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
Vairākas lietā pieaicinātās personas aicināja garantēto minimālo ienākumu skatīt visas sociālās drošības kontekstā.
“Satversmes tiesa secināja, ka tomēr citi sociālās drošības sistēmas pasākumi nenodrošina to, lai ikviena trūcīga persona dzīvotu tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tiklīdz persona saņem samaksu no sociālās drošības sistēmas, tā tiek skaitīts, kādi ir personas ienākumi. Līdz ar to GMI līmeņa nodrošināšanai paredzētais pabalsts nepienākas,” norādīja tiesnesis Aldis Laviņš.
Tiesa arī secināja, ka pēc 2013. gada visām valdībām ir bijis zināms par problēmām saistībā ar garantētā minimālā ienākuma līmeni. Bet reāli uzlabojumi nav veikti, norādīja tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.
“Mēs esam 2020. gadā. Un ja mums vēl arvien ir jānostaigā tik garš ceļš – jānonāk līdz Satversmes tiesai, kurai ir jāpasaka to, ka ar konceptuāliem risinājumiem, kuriem ir jābūt pašsaprotamiem, lai katra iedzīvotāja cieņa tiktu respektēta, vēl arvien nav viss kārtībā. Nu tā nevar būt. Satversmes tiesa savādāk [lemt] nevarēja,” sacīja Ziemele.
Ja tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma zaudētu spēku uzreiz pēc sprieduma publicēšanas, tad GMI nebūtu noteikts vispār un nevarētu vispār izmaksāt šos pabalstus.
ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku no 2021. gada 1. janvāra, lai dotu Saeimai un valdībai laiku pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.
GMI pabalstu izmaksā pašvaldība, un pašvaldībām ir tiesības maksāt lielāku pabalstu nekā 64 eiro, bet ne lielāku par 128,06 eiro mēnesi, kas ir slieksnis trūcīgas personas statusa noteikšanai.
Latvijas Pašvaldību savienības apkopotā informācija liecina, ka GMI pabalstu 2018. gadā saņēma aptuveni 20 900 personas, kas ir par 4 922 personām mazāk nekā 2017. gadā. Pērn garantēto minimālo ienākumu saņēma vairāk nekā 17 000 Latvijas iedzīvotāju.
Tiesībsargs: Tā ir uzvara sabiedrībai kopumā
Šis spriedums ir uzvara ne tikai birojam, bet arī sabiedrībai kopumā, atzina tiesībsargs Juris Jansons.
“Tā atziņa ir tāda, ka pamattiesības un pamatvajadzības netiek nodrošinātas. Un pamatvajadzības – tas ir ēdiens, mājoklis, veselības aprūpe, apģērbs, obligātā izglītība. Un plus vēl, protams, sestais elements, tā ir kultūra,” uzsvēra Jansons.
Patlaban nav skaidras metodikas, kā aprēķināt, cik vajadzīgs, lai izdzīvotu. 64 eiro ir summa, par ko valdībai izdevies vienoties ar pašvaldībām, un nav skaidri definēts, kādiem mērķiem šī summa paredzēta.
Saskaņā ar tiesas lēmumu, vēl šogad garantētā minimālā ienākuma apmērs saglabāsies pašreizējā 64 eiro apmērā. Taču no nākamā gada valdībai jārod iespēja rast atbilstīgāku risinājumu.
“Daļēji risinājums jau ir darba stadijā. Mums ir idejas un gatavs piedāvājums, kādai būtu jābūt šai metodikai. Nu šajā brīdī atliek rūpīgi lasīt spriedumu, raudzīties, kādi ir noteiktie un ietvertie apsvērumi,” atzina Ministru kabineta pārstāve, Labklājības ministrija Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
Saskaņā ar Celmiņas teikto nākamgad plānots garantēto minimālo ienākumu celt līdz 109 eiro mēnesī, bet, vai tas notiks, vēl atkarīgs no Ministru kabineta lēmuma.
Tikmēr premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) ar preses sekretāra starpniecību Latvijas Televīzijai norādīja, ka Satversmes tiesas spriedums tiks respektēts, bet priekšlikumus par to, kā sistēmu uzlabot, viņš sagaidot no Labklājības ministrijas.
“Cik būtu eiro mēnesī nepieciešams, lai cilvēks varētu ēst gana veselīgi – tie būtu sākot no 96 eiro. Ja mēs runājam par mājokli, tad pēc statistikas datiem vidēji tie ir 150 eiro mēnesī, Rīgā summa ir lielāka. Un valdība nepārskata katru gadu garantētā minimālā ienākuma līmeni, kā tas ir noteikts likumā,” iepriekš norādīja Jansons.
Galvenā problēma esot tā, ka pabalstu apmēri tiek aprēķināti pēc atlikuma principa. Piemēram, ir pašvaldības, kurās dzīvokļa pabalstu nepiešķir vispār, bet citviet tas ir 80 eiro gadā.
Celmiņa gan atzina, ka garantētais minimālā ienākuma līmenis nedrīkst pārāk pietuvināties strādājošo atalgojumam. Tas demotivētu cilvēkus strādāt. Un tā kā Latvija ir valsts ar Eiropas līmenī salīdzinoši zemiem ienākumiem, valdība uzskatīja, ka pabalsts ir samērīgs.
“Starptautiskās organizācijas, piemēram, OECD un Pasaules banka, norāda, ka atbalsts, ko iedzīvotāji saņem naudas izteiksmē, nedrīkst būt pārāk tuvs ienākumiem, ko iespējams gūt no darba tirgus, lai tādējādi nedeformētu motivāciju būt pašam par savas dzīves ienākumu noteicēju,” pauda Celmiņa.
Tiesībsargs uzskata, ka, šādi domājot, var nonākt līdz situācijai, ka valsts negarantē neko, lai motivētu cilvēkus strādāt. Viņaprāt, ir jāizturas ar cieņu pret cilvēkiem, kas ir nonākuši situācijā, kad ir nepieciešams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa sasniegšanai.
Šogad tiesībsargs Satversmes tiesā iesniedzis sešus pieteikumus – tajā skaitā par sociālā nodrošinājuma pabalsta, trūcīguma līmeņa un GMI neatbilstību Satversmei.
