Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis sauc krāsas - tas ir veids, kā varētu iedalīt slepkavības pēc to atklāšanas iespējamības.
KĀ DNS ANALĪZES PALĪDZ IZMEKLĒTĀJU DARBĀ?
DNS analīze ir veids, kas palīdz izmeklētājiem noskaidrot cilvēka klātbūtni notikuma vietā, viņam pašam neapzinoties.
DNS var atrast uz jebkura nozieguma vietā atrasta priekšmeta, kas ir bijis saskarsmē ar cilvēku – izsmēķis, glāze, drēbes, ķemme, ierocis, jebkas cits. Katrā ekspertīzē vidēji ir 4 – 5 šādi priekšmeti, taču var būt gadījumi, kur jāpārbauda pat vairāki desmiti objektu.
DNS ekspertīžu birojs ar dažādām metodēm uz tiem meklē cilvēka bioloģisko materiālu, kur atrast DNS – matus, siekalas, asinis, sviedrus. DNS var iegūt arī no priekšmetiem, kam cilvēks tikai pieskāries.
Kad eksperti bioloģisko materiālu atrod, no tā ar īpašu iekārtu izdala pašu DNS, ko tālāk apstrādā ar ķīmiskiem reaktīviem. Tad DNS pavairo un to analīzē gēnu analizators, kas nosaka cilvēka DNS profilu.
Šis profils katram cilvēkam ir unikāls. DNS analīze, pirmkārt, pasaka cilvēka dzimumu. Pēc tam to ievieto DNS nacionālajā datubāzē un salīdzina ar jau iepriekš noskaidrotajiem profiliem – ja tas jau tur atrodas, var uzzināt cilvēka identitāti vai arī pierādīt, ka šī persona atradusies arī citā nozieguma vietā.
DNS datubāzē šobrīd glabājas vairāk nekā 70 tūkstoši DNS profilu, kas iegūti no nozieguma vietām, iepriekš sodītajiem, arī neatpazītiem līķiem.
Pirms 20 gadiem Valsts policija veica pirmo DNS analīzi. Šobrīd ik gadu Valsts policijas Ekspertīžu birojs veic aptuveni 4000 šādu ekspertīžu.
Viņš atzīst, ka ik gadu dažas lietas iekļūst arī tumšajā sarakstā, tomēr tās esot mazākumā. Ķuzis arī ir pārliecināts, ka arī pilnīgi tumšās slepkavības - agrāk vai vēlāk - tomēr var atklāt.
Piemēram, nupat pēdas sadzītas divām slepkavībām, kas notika 2000. un 2003. gadā.
„Tā kā teikt tā, ka kāda lieta iepriekš jau tiek norakta un viņu vairs nekad neatklās, es tā nekad neesmu teicis, un es zinu, ka dzīve pierāda, ka tas tā nav. Jebkurā lietā jebkas var notikt un var momentā parādīties no pilnīgi tumšas, un tu esi atklājis,” skaidro Ķuzis.
Tomēr Iekšlietu ministrijas Informācijas centra apkopotā statistika rāda, ka kopš 2005. gada oktobra – tātad gandrīz 14 gados – neatklāti jeb tādi, kas vēl ir pirmstiesas procesā, ir 453 kriminālprocesi par slepkavībām. Daļa no šiem kriminālprocesiem nav atklāti jau 10 un vairāk gadus.
Valsts policijas slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas priekšnieks Romāns Jašins atzīst – jo senāka slepkavība, jo sarežģītāk to izmeklēt. Iemesli tam var būt dažādi. Iespējams, nomainījies izmeklētāju sastāvs, mainījusies metodika, kā izmeklēšanu veic. Arī jaunam izmeklētājam atgriezties pie senas slepkavības izmeklēšanas neesot viegli.
„Pārbaudīt to versiju, tehniski tas ir ļoti grūti. Piemēram, par informācijas pieprasīšanu jebkādai iestādei, firmai vai operatoram. Piemēram, lietas materiālos jūs pamanāt - re, kur ir interesants moments – kaut kāda firma vai cilvēks. Ja tas ir 2000. gadā, tas ir pirms 18 vai 19 gadiem, jūs gribat kaut ko paskatīties, kaut ko dziļāk tajā versijā. Un sākat pētīt – firma jau vairs neeksistē, cilvēks miris, telefona informācijas nesaglabājas tik ilgi. Tur ir tā problēma,” skaidro Jašins.
Tādēļ šādās lietās svarīga ir vēsturiskā lietas pierādījumu bāze. Ja nav kvalitatīvi ievākti pierādījumi, detalizēti aprakstīta lieta, cilvēkam, kurš lietu pārņems pēc vairākiem gadiem, nebūs iespējams atrast pavedienus vai pierādīt noziedznieka vainu.
„Ja pat cilvēks atnāk un pasaka, jā es esmu izdarījis vai man ir informācija par faktu, ka to ir izdarījis tāds un tāds, pārbaudīt lietas esamību, ja tas nav lietas materiālos, ir ļoti, ļoti grūti,” stāsta Jašins.
Taču bijušais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, kurš policiju vadīja gan deviņdesmitajos gados, gan no 2006. līdz 2009. gadam, stāsta, ka diemžēl ne vienmēr noziegumu lietas aprakstītas kvalitatīvi.
„Es domāju, ka diez vai situācija ir uzlabojusies, jo negrib rakstīt un, kad es strādāju otrreiz no 2006. līdz 2009. gadam, tās bija šausmas. Kad tu paskaties, ka notikuma vietas apraksts uz puslapiņas un pēc tam apskaties otro reizi un saproti, ka nav riktīgi. Tomēr izdodas atrast izsmēķus un pēc tiem izsmēķiem DNS noskaidrot, un vēlāk arī personas atrast,” atceras Lieljuksis.
Šā brīža Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis gan norāda, ka nozieguma vietas tagad arī filmē un detaļas var pamanīt un noskaidrot arī vēlāk. Agrāk gan tā nebija.
Aldis Lieljuksis arī norāda, ka šobrīd pie esošā policijas darbinieku resursa nav ticams, ka kādam ir laiks iedziļināties un atgriezties pie agrāko slepkavību lietām, jo par prioritāti kļūst nesen veiktās slepkavības.
„Pie tās situācija, ja cilvēkam ir 100 lietas skapī, viņš diez vai domā par to. Tā kā te ir jautājums. Diez vai vispār kāds vairs zinātu, ka vispār kaut kās tāds ir bijis. Iedomājaties, ja šodien viņam ir tekošās lietas, kas ir ļoti sarežģītas un laikietilpīgas. Tad tā pārņemšana arī būs – sējumu saskaitīšana un skapī ielikšana,” uzskata bijušais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis.
Šodien gan nonākt pie senāku slepkavību lietām nereti palīdz arī DNS analīzes un DNS nacionālais reģistrs. Tajā šobrīd ir vairāk nekā 70 tūkstoši DNS profilu, kas izņemti no noziegumu vietām, iepriekš aizturētajiem, arī neatpazītiem līķiem.
DNS datubāze nepārtraukti papildinās.
„Un tādā veidā tiek atklāti dažreiz arī noziegumi, kuri izdarīti pirms vairākiem gadiem. Tad tie nav bijuši atklāti, bet tas bioloģiskais materiāls, kas toreiz tika izņemts, atrodoties datubāzē, viņš kārtējās pārbaudes laikā tiek identificēts, ar nu jau pienākušo jauno DNS profilu. Un tādā veidā mēs varam atklāt arī senākus noziegumus,” stāsta Kriminālistikas pārvaldes priekšnieks Pauls Krūmiņš.
