Rudīte Losāne 20 gadus kalpojusi kā evaņģēliste Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB), bet pēc ordinācijas mācītājas amatā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā ārpus Latvijas (LELBāL), viņa turpmāk LELB baznīcās drīkst kalpot tikai LELB ordinēta mācītāja klātbūtnē.
Kopš 1993. gada, kad par LELB arhibīskapu kļuva Jānis Vanags, mācītāja amatā sievietes vairs netiek ordinētas.
Šobrīd Latvijā evaņģēliski luteriskās konfesijas ietvaros darbojas divas baznīcas ar atšķirīgiem uzskatiem šai jautājumā - arhibīskapa Jāņa Vanaga konservatīvajai pozīcijai sekojošā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca jeb LELB un Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā ārpus Latvijas jeb LELBāL, kas darbojās „dzelzs priekškara” laikā un apvienoja trimdas latviešu draudzes, kuru mācītāji un draudžu locekļi tagad pamazām atgriežas Latvijā vai turpina vienot latviešus citviet pasaulē.
Top filma par sievietēm un Dievu
Baznīcas amati tiek piešķirti saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu, kas pieļauj atšķirīgus noteikumus, nekā esam pieraduši lasīt Darba likumā.
Šī noteikti nav pirmā reize 26 gadu laikā, kad medijos tiek apspriests aizliegums Latvijā ordinēt mācītājas sievietes. Tad varbūt īstenā sarunas tēma varētu būt par to, cik niecīgu sabiedrības reakciju tas līdz šim izsaucis.
Par šo tematu runās arī režisores Kristīnes Briedes topošā filma ar darba nosaukumu „Sieviete un Dievs”.
„Par filmu ir vēl pāragri runāt, esmu vēl tikai pētniecības un attīstības stadijā, protams, esmu šo to jau filmējusi. Runa ir par Latvijas sievietēm teoloģēm, kuras vēlas būt mācītājas luterāņu baznīcā, bet mūsdienu Latvijā to nevar.
Es vēlos dokumentēt, kā šīs sievietes cenšas un iet uz savu mērķi,” stāsta režisore Briede.
Viņas filmas darba materiālā izskan šobrīd aktuālais Rudītes Losānes, bet arī Atmodas gados atpazīstamo mācītāju - Vairas Bitēnas, Sarmītes Fišeres vārdi.
Vaira Bitēna bija viena no tām trim mācītājām, kas tika ordinēta 1975.gadā, skaidri apzinoties, ka viņas dzīve padomijā nebūs vienkārša. Sievietes mācītājas ordinēja arī Jāņa Vanaga priekštecis, arhibīskaps Kārlis Gailītis, Sarmīte Fišere tika ordinēta 1989. gadā.
„Lai es taisītu filmu, man ir jāzina. Tāpēc es arī pētu, man ir jāzina, kas vēsturiski noticis. Mani ļoti interesē šie Atmodas notikumi, kā tas viss pagriezās, kā garīdznieki no šīs fantastiskās kustības “Atdzimšana un atjaunošanās”, kas spēlēja ārkārtīgu lomu šajās, nosauksim tās par Latvijas brīvības cīņām… Kā tas pagriezās pēc tam, kad saskārās šīs divas pasaules. Rietumu pasaule, kurā pa to laiku, kamēr mēs bijām Padomju Savienībā, bija notikušas 60., 70. gadu kultūras revolūcijas, un mēs šeit savukārt bijām aiz „žoga”, iespējams, dzīvojām romantiskos priekšstatos par agrākiem laikiem un teoloģiju tolaik,” stāsta Briede.
Klusēšana “iesaldē” abu baznīcu apvienošanu
Latvijas Radio vērsās arī LELB sekretariātā un lūdza interviju ar arhibīskapu, bet saņēma atteikumu.
Pārlūkojot preses materiālus, noskatoties vairākus Latvijas Televīzijā tapušos raidījumus “Kultūršoks”, var secināt, ka pēdējā reize, kad Jānis Vanags šo tēmu ir komentējis, ir 2016. gadā.
“Arhibīskaps Vanags ir komentējis, ka šis jautājums neattiecas uz cilvēktiesībām. Visās publiskajās intervijās, kas bijušas par šo jautājumu, arī visi intervētāji un sarunbiedri tiek ''atsēdināti'' ar šo teikumu, ka tā ir dziļa teoloģiska diskusija un sarunbiedrs nav kompetents. Tai pašā laikā ir citi teologi, kam ir mistiskās pieredzes vai dziļas teoloģiskās zināšanas, tāda līmeņa diskusijas nenotiek publiski, notiek aiz slēgtām durvīm. Un tieši tāpēc mums – cilvēkiem no malas – ir tiesības šos jautājumus kaut kādā veidā šķetināt no savas puses,” saka Briede.
Kristīne Briede šobrīd studē komunikācijas zinātni un secina, ka stratēģija, ko šobrīd piekopj LELB, jau ir aprakstīta.
Tā ir noklusēšanas politika. Nesniegt intervijas, nepieļaut piekļuvi informācijai, nesniegt skaidras atbildes.
Rudīte Losāne uz savu iesniegumu nav saņēmusi oficiālu atbildi, Sarmīte Fišere kopš 2009. gada atrodas piespiedu atvaļinājumā, abos gadījumos sievietes oficiāli nav nedz atlaistas no darba, nedz arī drīkst kalpot.
Losāne ordinēta 2019. gadā, bet 2018. gadā LELBāL ordinēta Dace Balode, Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes dekāne.
Par spīti abu baznīcu konfrontācijai sieviešu ordinācijas jautājumā, tomēr darbojas kāda institūcija, kas strādā pie Latvijas un trimdas luteriskās baznīcas tuvināšanās.
Dace Balode ir darba grupā, “mēs regulāri satiekamies, vai tā esam nolēmuši, ka regulāri satiksimies. Šī darba grupa ir tāda neliela grupiņa, kas ir izveidota no tās saucamās Sadarbības padomes, kuras vēsture jau stiepjas līdz pat 90. gadiem, kur patiešām no sākuma bija sarunas, ka abas baznīcas varētu kļūt par vienu baznīcu.”
“Laika gaitā vairāki lēmumi jau ir pieņemti un vienošanās notikušas, ir jājautā, cik daudz tas tiek pildīts. [..]
Patiesībā tas saturs, ko mēs šobrīd pārspriežam šai nelielajā grupiņā, to mēs esam apsolījuši, ka mēs par to publiski nerunājam,” atzīst Balode.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, kā šķistu prātīgi un ir jau noticis Lietuvā un Igaunijā, LELB un LELBāl baznīcas varētu atkal apvienoties, taču Latvijā LELBāL tā vietā kļuvusi par patvērumu tiem, kam nav pieņemami LELB konservatīvie uzskati. Noklusēšanas stratēģija ir skārusi arī diskusiju par iespējamo tuvināšanos.
Bet kāpēc LU Teoloģijas fakultātes dekānei, cilvēkam ar akadēmisku ievirzi, bija nepieciešama ordinācija?
“Kopš ordinācijas dienas … Es no sākuma negatavojos pārņemt kādu draudzi, strādāt regulāri. Taču tas, ko es piedzīvoju, cilvēki it kā pamanīja – ā, viņa var vadīt dievkalpojumu, sludināt, un es tiku aicināta uz dažādām draudzēm vadīt dievkalpojumu, ne tikai uz luterāņu draudzēm, bet arī uz citām baznīcām. Un tagad, no Jaunā gada, es arī uzņemšos regulārus pienākumus Rīgas Evaņģēliskajā draudzē,” stāsta Balode.
LELBāL cīnās par oficiālo statusu
Rīgas Evaņģēlisko draudzi izveidoja Vācijā dzīvojošs mācītājs latvietis Klāvs Bērziņš, kā privātpersona noīrējot telpas Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā Rīgas centrā. Pirms Daces Balodes šai draudzē piecus gadus kalpoja vēl viena LELBāL ordinēta mācītāja - Ieva Puriņa.
Viņas pieredze ir ļoti līdzīga Rudītes Losānes pieredzētajam, pēc viņas ordinācijas draudzei tika liegtas LELB piederošās Vecās Ģertrūdes telpas.
Turpinot sapņot par LELB un LELBāL tuvināšanos, pašreizējā nesaprašanās ved pie kuriozām situācijām, kas nekādi nekalpo sabiedrības interesēm. Latvijā baznīcas, jo īpaši luterāņu baznīcas, ir skopi apmeklētas, tai pašā laikā LELBāL dievkalpojumiem tās tiek liegtas.
Valsts nodrošina budžeta vietas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, taču no mācību programmas izņemta pastorālā prakse, kas nepieciešama, lai pēc studijām kļūtu par mācītāju, savukārt LELB mācītāju trūkuma gadījumā pieļauj „ordinēt kalpošanai kandidātus ar zemāku vispārējo un teoloģisko izglītību”.
„Man personīgi ir nostāja, un tāda ir arī LELBāL nostāja, ka ir jābūt teoloģiskajai izglītībai vismaz bakalaura līmenī. Es teiktu, ka mācītājam jābūt ar maģistra grādu,” saka Balode.
Līdzvērtīgas tiesības kā LELB mācītājiem LELBāL mācītājiem gluži nav.
“Lai arī daudzās nostājās šīs baznīcas ir ārkārtīgi līdzīgas, tiesiski, tiešām abas baznīcas šeit, Latvijā, atšķiras. LELBāL šeit nav oficiāla juridiska statusa, esam procesā, lai to veidotu, un ļoti ceram, ka šajā procesā tiks ņemts vērā tas, ka šī nav jauna baznīca, bet ir gan pirmskara luteriskās baznīcas tradīciju turpinātāja, gan arī tā darba turpinātāja, kas noticis trimdā,” skaidro Balode.
Lūgums Tieslietu ministrijai atzīt šo pēctecību, nav tikai Latvijas baznīcas vēstures jautājums. Tā ir cīņa par atzīšanu - līdz pagājušā gada aprīlim Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas likuma priekšā vispār netika uzskatīta par oficiālu organizāciju, tikai pagājušajā gadā Satversmes tiesa atcēla Reliģisko organizāciju likuma noteikumus, ar kuriem tika liegts vienas konfesijas ietvaros pastāvēt vairākām baznīcām.
Šobrīd sarunas notiek, lai LELBāL atzītu par vienu no Latvijas tradicionālajām reliģiskajām organizācijām vai arī principā Reliģisko organizāciju likumā mainītu to definīciju. Tas dotu tiesības arī LELBāL mācītājiem Latvijā, piemēram, reģistrēt civilstāvokļa aktus.
„Ārpus Latvija” šobrīd jau atrodas Latvijā
Tikmēr režisore Kristīne Briede atzīst, ka viņu “interesē konservatīvās pasaules pretstats liberālajiem uzskatiem, man liekas, ka vienmēr šajā sadarbībā vai pretrunās veidojas ļoti interesantas lietas, kas dzen uz priekšu vai degradē mūsu sabiedrību”.
Diskusija ir daļa no pasaulē notiekošajām sadurēm starp konservatīvajiem un liberālajiem uzskatiem. Šo tēmu risina režisors Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē „Baltais helikopters”, uzdodot jautājumu - vai kristietība varētu kļūt par Eiropas atjaunotnes avotu. No šāda skatu punkta tas nav tikai teoloģisks strīds baznīcas iekšienē.
„Tāpat kā sabiedrība ietekmē to, kas notiek baznīcā, arī baznīca, vai šajā gadījumā - baznīcas, iespaido to viedokli, kas veidojas sabiedrībā. Arī par priekšstatiem, kādai lomai jābūt sievietei sabiedrībā. Tas noteikti ir iespaidojis mūs visus,” saka režisore.
Nesen medijos skaļi izskanēja ziņa par sektu Jelgavā, kura savu reliģisko uzskatu dēļ liedza medicīnisko palīdzību dzemdētājai.
Lai arī jautājums par sieviešu ordināciju izskatās pavisam no citas atvilktnes, tas ir par to pašu - ciktāl valsts var ļaut vaļu reliģiskām organizācijām, cik tālu drīkst neiejaukties.
Ir jautājums par sadarbību – ciktāl var ļauties šai ticībai un kur tas sāk skart reālu cilvēku cilvēktiesības.
Līdzšinējais nosaukums – Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas - vairs neraksturo trimdas baznīcas būtību. Robežas ir vaļā, trimdīši atgriežas, cilvēki ceļo, gūst baznīcā gājēja pieredzi ārpasaulē, kurā jau vairāk nekā 80 procenti luterāņu atbalsta sieviešu ordināciju.
„Ārpus Latvija” šobrīd jau atrodas Latvijā, LELBāL paspārnē Latvijā šobrīd darbojas jau septiņas draudzes.
„Valstij ir jābūt tādai, kas spēj nodrošināt brīvību jebkurai reliģiskai izpausmēm. Mēs varam skatīties uz dažādām reliģiskām tradīcijā, un tām ir jājūtas valstī komfortabli,” saka Briede.
Bumba ir Latvijas valsts, Tieslietu ministrijas laukuma pusē. LELBāL jeb trimdas baznīcas atgriešanās Latvijā luterānim garantē viņa cilvēktiesības kopā ar ticību neizvēlēties noteiktu nostāju attieksmē pret sievietēm, gejiem, nepaklausīgajiem.
