Ar "Panorāmu" sazinājās kāda skatītāja, kura divarpus gadus stāv adoptētāju rindā, lai uzņemtu ģimenē bērniņu vecumā līdz piecu gadu vecumam. Baidoties, ka intervija televīzijā varētu kaitēt izredzēm tikt pie bērna, viņa nepiekrīt intervijai kameras priekšā. Taču garā vēstulē apraksta savu pieredzi. Lūk, fragments no sievietes rakstītā:
Tam, ka bērnus mēdz svaidīt no vienas ģimenes uz otru vai institūcijās un atpakaļ, saskārusies arī profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja Ārija Martukāne.
"Zinu ģimeni, kur septiņreiz tika atgriezts bērns bioloģiskajiem vecākiem, un te ir stāsti... Nu cik ilgi, cik ilgi? Kas notiek bērnu, ka viņš tiek atgriezts atpakaļ, atgriezts atpakaļ? Pie tam nenotiekot sociālam darbam, nemotivē," atzina Martukāne.
Likums paredz, ka vecākiem, no kuru ģimenes bērns ir izņemts, gada laikā ir jāspēj laboties. Pēc viena gada bāriņtiesa lemj – atdot bērnu atpakaļ vai sniegt prasību tiesā aizgādības tiesību atņemšanai. Bet ne vienmēr situācija atrisinās gada laikā.
"Var būt situācija, kad gads ir pagājis un vecāki, kā saka profesionāļi, ir pārkāpuši sunim, palikusi aste – tātad ir vēl kaut kāda sadarbība, kas ir jāturpina ar sociālo dienestu, lai līdz galam šo situāciju sakārtotu," teica Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko.
Dažkārt šī tā sauktā pārkāpšana pāri astei jeb neskaidrs bērna juridiskais statuss var būt vairākus gadus. Vecākiem ļauj laboties vienu gadu, ļauj otru gadu, trešo un ilgāk. Tikmēr bērns aug. Savukārt adoptētāju, kas būtu gatavi uzņemt ģimenē jau paaugušu, institūcijās vai ģimenē traumētu bērnu, nav daudz.
Lūk, vēl viens citāts no vēstules:
Rīgas bāriņtiesā noliedz, ka bērna juridiski neskaidro statusu vilcinātu nepamatoti.
"Šis jautājums ir vērtējams kopsakarā ar visu lietu, tāpēc pēc gada, ja nav atjaunotas aizgādības tiesības, tad bāriņtiesa vērtē visus apstākļus. Un tad pasaka, vai mēs pieņemam, ka bērna interesēs vislabākā rīcība būtu atstāt mātei aizgādības tiesības vai tomēr vērsties tiesā," sacīja Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.
Martukāne uzsver – problēmas sakne ir ļoti dziļi, un to nevar atrisināt bāriņtiesa vien. Bērna vislabākajās interesēs ir atgriezties bioloģiskajā ģimenē. Taču tai ir jāpalīdz. Tomēr sociālais darbs ar ģimenēm daudzviet nenotiek, bet tikmēr no gadiem ilgās nenoteiktības cieš bērni.
"Un izņem četrus bērnus tikai tāpēc, ka nav prasmes. Tas ir nepārdomāti, jo tad ir vajadzīgs tomēr - liekam kādu asistentu, strādājam ar šo ģimeni palīdzam, mācām. Jo, vai tad vieglāk ir izņemt un maksāt to lielo naudu audžuģimenē, vai aizbildņa ģimenē, vai tomēr vieglāk ir šai brīdī pieslēgties tai ģimenē un palīdzēt," sprieda Martukāne.
Izpētot statistiku, Martukāne secinājusi, ka ir pārāk maz sociālo darbinieku, kas būtu specializējušies darbam tikai ar ģimenēm.
Viņas ieskatā sociālo darbinieku slodze krietni pārsniedz viņu iespējas darīt šo darbu kvalitatīvi. To parādījis arī Labklājības ministrijas (LM) veiktais pētījums. Savukārt pētījums par vecākiem, kas neprot rūpēties par bērniem, atklāj, ka šie vecāki paši lielākoties ir institūciju bērni – paši uzauguši internātskolās vai bērnunamos
Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" vadītāja norāda LM virzienā, kam būtu jāstimulē valsts līmenī darbs ar bioloģiskajām ģimenēm, nevis jācīnās ar sekām. Ministrijā savukārt norāda uz pašvaldību izpratni par sociālo darbu.
"Viens ir, ka profesionālis saprot šo vajadzību attiecīgā kopienā pašvaldībā. Otrs ir, kā pašvaldību vadība atbalsta šī konkrētā pakalpojuma attīstību," teica LM pārstāve Ilze Skrodele-Dubrovska.
Jāpiebilst, ka nepieciešamību pēc sociālā darba raksturo arī statistika. Ik gadu aizgādības tiesības tiek apturētas 1500 bērnu vecākiem. Pērn aizgādības tiesības apturētas 1378 bērnu vecākiem.
