Kāda 78 gadus veca kundze dalījās ar savu pieredzi, taču viņa vēlējās palikt anonīma, tādēļ viņas vārds ir mainīts.
Vija jau divus gadus dzīvo kādā pansionātā. Pirms tam kundze četrus mēnešus pavadīja patversmē, bet tur nonāca, kad pēc 10 gadus ilgušas vardarbības pret sirmo kundzi kādā vakarā pie viņas kārtējo reizi ieradās mazdēls.
Pa mazdēlam piederošā dzīvokļa durvīm sākumā izmeta Vijas somu ar dažiem dokumentiem un tad kāpņu telpā izlika pašu Viju.
“Un pats aizslēdza durvis, paņēma atslēgas un aizgāja projām. Patversmē es tiku, jo viņš mani izmeta ārā un man nebija kur iet. Un no tā laika es tikai divreiz esmu redzējusi viņu pa diviem gadiem. Un vairāk mums nekāda kontakta nav bijis. Ne meita, ne viņš nekontaktējas ar mani,” stāstīja Vija.
Agresija bijusi ilgstoša, bet īpaši izteikti sākusies, kad kundze pirms vairākiem gadiem sev piederošo dzīvokli pārrakstīja meitai. Viņa bijusi dažādas agresijas veicēja, un mazdēls sākotnēji omi pat it kā aizstāvējis. Tad kļuvis neitrālāks un beigās jau pats sācis uzbrukt. Meita aizbraukusi uz ārzemēm, un par saimnieku dzīvoklī palicis tieši mazdēls.
Par to, ka ome var dzīvot sev reiz piederējušajā īpašumā, prasījis 150 eiro īres maksu. Par to pienākusies viena istaba, bet otra aizslēgta. Vijas istabā ievietota kamera. Tas esot darīts, lai redzētu, ar ko Vija nodarbojas.
Bet no dzīvokļa Viju izmeta reizē, kad prasītajā laikā viņa nav varējusi samaksāt īres maksu, solot to izdarīt pēc dažām dienām.
Šobrīd Vija pansionātā jūtas salīdzinoši labāk, tomēr aizmirsusi vardarbību viņa nav.
Vija atminējās: “Visu laiku mani sita, es slimnīcās nonācu. Man rokas abas divas ir lauztas, gūža – viņi mani no gultas izvilka. Es teicu: „Ivetiņ, nevelc mani no gultas, man gūža..” Nekas tev nevar notikties. Apsaukāšanās. Zobi bija dauzīti. Viss, ko vien varēja darīt. Tie viņas vārdi bija – „ka tu tikai ātrāk nosprāgtu, ka tevi nosistu.”
Vardarbība pret senioriem ir problēma, par kuru ļoti maz runā. Tāda pieredze ir sociālās aprūpes centra „Mežciems” direktorei Sovitai Rudovičai.
"Bieži mēs redzam, ka viņi iekšēji pārdzīvo kaut ko, viņi varbūt ir satraukti pēc kādām vizītēm, piederīgo apciemojumiem. Bieži vien tas ir pēc mazbērnu apciemojuma, pēc bērnu apciemojuma," skaidroja Rudoviča.
Tātad – ģimenes vardarbība mēdz turpināties arī aprūpes iestādē. Un to ir grūti apturēt, jo palīdzēt var tikai tad, ja cilvēks to lūdz vai ļauj.
Direktore stāstīja, ka seniori no radinieku vardarbības cieš arī pansionāta sienās: "Mums ir bijuši tādi gadījumi, kad meitas apciemojums ir katrā ēdienreizē, katrā dienā, kad vecais cilvēks saņem pensiju. Tad izrādījās, ka pat tiek apēsts [pusdienas], pat ziepju gabaliņš tiek paņemts, naudiņa, kas pienākas tam vecajam cilvēkam. Un, protams, kad mēs to pamanījām un redzējām, ka spilvenā tas cilvēks raud, tad jautājām, jo sapratām un nojautām, kas par lietu ir, un tad, jā – ar šī vecā cilvēka atļauju mēs noliedzām šai personai ierasties."
Valsts policijas (VP) dienesta koordinācijas biroja priekšnieka vietniece Iveta Valaine skaidroja – deviņu mēnešu laikā no 360 pieņemtajiem lēmumiem par nošķiršanu 16 gadījumos no pilngadīgiem bērniem ir cietuši vecāki, savukārt 2% gadījumu no pilngadīgiem mazbērniem ir cietuši vecvecāki.
Visbiežāk ciešot sieviete gados no dēla vai mazdēla, tomēr mēdzot būt arī citādi gadījumi, kad, piemēram, varmāka ir mazmeita, bet cietušais ir vectēvs. Bieži vardarbība notiek tieši pensijas dienās – tā var būt iebiedēšana vai, piemēram, fiziska vardarbība.
Tikmēr Rīgas domes Labklājības departamentā teju visās vardarbības situācijās pret senioriem, un ne tikai, novērojuši kopsakarību – alkohols.
Rīgas Sociālā dienesta vadītāja vietniece Marina Fiļipova norādīja: "Tagad, kad mēs saņemam šos ziņojumus no policijas, mēs redzam, ka
no 233 saņemtiem ziņojumiem 86 gadījumos ir bijusi vardarbība pret senioru vai nu no dzīvesbiedru puses vai ģimenes locekļu puses. Un visos gadījumos varmāka ir bijis alkohola reibumā vai citu vielu reibumā un līdz ar to viņš ir bijis fiziski vardarbīgs, pielietojot spēku, gan arī emocionāli vardarbīgs."'
No vardarbības cietušajai kundzei Vijai vaicāts, kādēļ pēc nodarītā mēģinājusi sazināties ar saviem radiniekiem? Viņa atbildēja, ka nekādas attiecības ar viņiem nevēlas. Grib tikai paskatīties acīs un pavaicāt, kādēļ tā rīkojušies pēc tam, kad savai meitai un mazdēlam veltījusi tik daudz laika un palīdzējusi.
Vija ir ticīga un uzskata, ka katrs saņem pēc nopelniem. Tas un arī kauns, un nevēlēšanās sabojāt dzīvi mazdēlam, iespējams, esot bijuši faktori, kas neļāvuši vēl daudz aktīvāk vērsties pret pāridarītājiem likumiskā ceļā.
