Šķelda parasti tiek uztverta kā salīdzinoši zaļš kurināmais. Kā nekā – atjaunojamais energoresurss. Tādēļ siltumapgādes uzņēmumi Latvija to cenšas izmantot arvien vairāk. Taču viss nav tik vienkārši. Šķeldai līdzi var nākt grūti atklājama, bet bīstama problēma.
“Rīgas siltums” reiz jau “apdedzinājies” ar šķeldu.
Pirms diviem gadiem uzņēmuma kurtuvē sadedzinātās šķeldas pelnos tika konstatēts paaugstināts radiācijas līmenis.
Toreiz to pirmie pamanīja uzņēmuma “Getliņi eko” pārstāvji, pārbaudot uz izgāztuvi atvestos pelnus.
“Rīgas siltums” pēc notikušā kopā ar Radiācijas drošības centru veica pārbaudes, bīstamo šķeldu un radioaktīvos pelnus atgrieza atpakaļ piegādātājam. Par laimi notikušais atklāts savlaicīgi, tādēļ ne darbiniekiem, ne apkārtnes iedzīvotājiem kaitējums netika nodarīts. Bīstamā šķeldas kravas, visticamāk, Latvijā ievesta no Baltkrievijas, kur radiācijas klātbūtne koksnē ir ierasta problēma.
Uz Latvijas robežas radiometriskās pārbaudes gan tiek veiktas. Taču problēma slēpjas apstāklī, ka šķeldas kravā radiācijas klātbūtne var būt niecīga, un, iespējams, mēraparāti to pat neuzrāda. Taču pēc sadedzināšanas vienā šādā pelnu konteinerā var koncentrēties pelni no 20 līdz 30 smago mašīnu kravām ar šķeldu.
Attiecīgi arī radiācija šķeldas pelnos ir daudzkārt augstāka nekā koksnē.
Pēc šīs pieredzes “Rīgas siltums” ieviesis jaunus drošības pasākumus un neiepērk šķeldu, kur radiācijas starojums ir lielāks par vienu bekerelu uz kilogramu. Tādēļ visas piegādātās šķeldas kravas vispirms tiek izlaistas caur īpaši jutīgiem detekcijas vārtiem.
“Šie vārti tad ir šobrīd, domājams, vienīgie Baltijā, kas var noteikt šo minimālo šķeldas radiācijas līmeni. To mēs arī kontrolējam šobrīd,” stāsta AS “Rīgas siltums” valdes loceklis Raivis Elliņš.
Bijuši jau vairāki gadījumi, kad šķeldas kravas vārtos neiztur pārbaudi un netiek pieņemtas. Bet cik droši mēs varam būt, ka tās nenokļūst citos Latvijas siltumapgādes uzņēmumos, kas nav ieviesuši tik rūpīgu kontroli?
Radiācijas drošības centrā skaidro, ka valstī noteikts, ka atkritumu poligonos jāpārbauda pelnu daudzums. Bet
to, cik radioaktīvu šķeldu laist kurtuvē, būtībā uzņēmēji izlemj paši.
“Noteikti mazās kurtuves izmanto vairāk Latvijas šķeldu. Tur par [radiācijas] līmeni mazāk jāuztraucas. Savukārt lielajām būtu jāpievērš uzmanība importētajiem materiāliem, iestrādājot līgumā, kāda radiācija ir pieļaujama, iepērkot šo šķeldu,” norāda Radiācijas drošības centra direktore Dace Šatrovska.
Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) jau kopš 2018. gada pieredzes diskutē par nepieciešamību regulēt šo jomu ar likumu. “Tas, ko ministrija darījusi, apzinājām pieredzi Lietuvā, ņemot vērā, ka Lietuva ir arī Baltkrievijas kaimiņvalsts, no kurienes nāk liela daļa šo šķeldas materiālu. Lietuvā šāda norma noteikta – tie ir 30 bekereli uz kilogramu,” stāsta VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
Ministrija arī esot pasūtījusi īpašu pētījumu par radiācijas situāciju citās Latvijas kurtuvēs, kas varētu būt gatavs šī mēneša beigās. Par tālāko rīcību tiks lemts pēc tam.
