SKG pārstāvis Šakars: Vai nu strādā lielajā zemnieku saimniecībā, vai pako brūno koferīti un dodies lidostas virzienā

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

• Tā ir tā sabiedrības pamatšūniņa, kura audzina mūsu jauno pilsoni ģimenē.
• Problēma ir kadastrālās vērtības noteikšana.
• Valsts valoda ir jāpielieto visās mācību iestādēs, kuras tiek finansētas no valsts.
• Varētu KNAB darbību uzlabot pat esošā finansējuma ietvaros.
• Mūs neglābs aizsardzībai ne 2,5 %, ne 5% finansējums.
• Teikt, ka tā ir laba, būtu mazliet pārspīlēti, teikt, ka tā ir slikta – nebūtu pareizi.
• Obligāti darbaspēka importam ir jābūt terminētam.
• Nacionālās intereses ir, lai valsts cīnītos ar nelegālo importu, lai nebūtu nakts tirgus.

Vadlīniju par tikumības normām nebūs

Jūsu 4000 zīmju programmā ir minēts, ka iestājaties par ģimenes vērtībām, un tur ir arī tāds teikums, ka personas tiesības demonstrēt un brīvi paust savus uzskatus ir jāsamēro ar ģimenes tiesībām audzināt savus bērnus tikumības un morāles vērtību gaisotnē. Kas ir šīs tikumības un morāles vērtības, kuras nevar apstrīdēt, un vai šis jūsu rakstītais neattiecas tikai uz „Pride” gājienu?

Mūsu izpratnē tradicionālās ģimenes vērtības - tā ir ģimene, kas ir Latvijas Republikas Satversmes izpratnē laulība vai kopdzīve starp vīrieti un sievieti. Tas ir pamatu pamats gan sabiedrības, gan valsts attīstībai, jo tikai šādā tradicionālā ģimenē tauta sevi papildina ar jauniem pilsoņiem, un tādēļ mēs to arī uzskatām par tradicionālu ģimeni.

Tas, kas būtu nepieņemamais – tās ir publiskās izpausmes, ko redzam caur šiem „Pride” gājieniem.

Tie ir mēģinājumi sabiedrībai uzspiest viedokļus par citādi domājošiem vai citādi orientētiem cilvēkiem un viņu tiesībām brīvi šajā ziņā izpausties.

Ja paskatāmies kaut vai masu medijus, kaut vai „Delfus” vai „TVnet”, vai jebkuru sociālo tīklu – tur ar diezgan augstu intensitāti neatlaidīgi tiek sabiedrībai pilināts, ka pāris – sieviete sieviete vai pāris – vīrietis vīrietis, ir labi. Tiek parādīts, ka tas ir ok, ka tas ir sabiedrībai pieņemami.

Tad vispār nevajag runāt par to?

Runāt par to vajag, bet varbūt nevajag sabiedrībai to uzspiest kā alternatīvu uzvedības modeli un radīt sabiedrībā viedokli, ka tas ir labi un pieņemami.

Kas tās ir par morāles un tikumības vērtībām? Vai tās ir kristīgās normas?

Kādu tikumību un morālu audzināšanu var savam adoptētam bērnam, jo savādāk pie bērniem šie pāri netiek, sniegt divi kopā dzīvojoši vīrieši vai divas kopā dzīvojošas sievietes? Viņas nepārtraukti būs ar šo bērnu sev līdzīgu cilvēku sabiedrībā, un bērns gribot vai negribot izaugs ar tieksmēm un tendencēm, kādas ir šiem nosacīti „vecākiem”.

Vēlreiz – kas ir šīs morāles un tikumības vērtības? Vai jūs izstrādāsiet vadlīnijas, kas ir šīs vērtības, kuras obligāti būs jāievēro?

Vadlīnijas, visticamāk, ka mēs neizstrādāsim. Es nedomāju, ka tur ir nepieciešamas vadlīnijas. Jo ģimene starp vīrieti un sievieti Latvijas Republikas Saeimas izpratnē ir laulība. Visi to zina bez jebkādām vadlīnijām.

Tas ir tas ceļš, un tā ir tā sabiedrības pamatšūniņa, kura audzina mūsu jauno pilsoni ģimenē, kur valda savstarpēja sapratne, mīlestība. Es nedomāju, ka tur vajadzētu vēl papildus kaut kādas vadlīnijas.

Nekustamo īpašumu tirgu daļēji regulēs

Jūsu programmā ir punkts, ka mājoklis ir nepieciešams katram un tas ir līdzeklis, kas var mazināt latviešu aizbraukšanu, un jūs iestājaties par daļēju nekustamā īpašuma tirgus regulēšanu. Kā jūs to tirgu regulēsiet?

4000 zīmju versijā tas vārds – regulējums – ir salīdzinoši īss un ietver ļoti daudz paplašinājumu. Ar nekustamā īpašuma tirgus regulāciju mēs saprotam pirmkārt, ka ir nepieciešama nekustamā īpašuma nodokļa reforma.

Tā šodienas problēma ne tik daudz ir, ka ir jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis, bet problēma ir tā apmērs, samērojamība ar cilvēka ienākumiem. Ja paskatāmies citu valstu pieredzi, arī Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm tā ir stipri dažāda.

Ir valstis, kur vienīgais īpašums netiek aplikts ar īpašuma nodokli, ir valstis, kur tas ir ļoti neliels, simbolisks, un ir valstis, kur tas ir diferencēts atkarībā no darbības veida - vai šo mājokli izmanto dzīvošanai vai komercdarbībai un tā tālāk.

Mūsu gadījumā, manuprāt, problēma ir kadastrālās vērtības noteikšana. Tas arī noved pie reizēm neizprotamiem nodokļa apmēriem.

Tas arī ir novedis pie tā, ka reizēm mēdz šo kadastrālo vērtību mākslīgi padzīt uz augšu, kas gan nav tiešā veidā saistīts ar nekustamā īpašuma nodokli, bet ar nekustamā īpašuma tirgu starpbanku vidē.

Dzīvē tas piemērs ir ļoti vienkāršs – uz vienas ielas dzīvo divi kaimiņi, viena no mājām nav apdzīvota un tā ir izlikta bankas pārdošanā. Protams, nepārdod banka, bet pārdod bankas uzņēmums, kas ir apsaimniekotājkompānija. Kas notiek?

Šis īpašums tiek vairākas reizes pārdots - divas trīs reizes aiziet tā ķēdīte pa apli, un beigās viņš atgriežas pie sākotnējā īpašnieka. Nākošajā gadā, rēķinot kadastrālo vērtību, veicot korekciju, tiem kaimiņiem, kas tur dzīvo, kadastrālā vērtība būs krietni augstāka un nodoklis būs jāmaksā krietni lielāks tikai šī viena spekulatīvā darījuma dēļ. Tas noteikti nav pareizi.

Bet tad ko jūs darīsiet?

Pirmkārt, ir jāpārskata kadastrālās vērtības noteikšanas metodika. Otrkārt, mēs uzskatām, ka ar nekustamā īpašuma nodokli nebūtu apliekams cilvēka vienīgais mājoklis, kur viņš dzīvo.

Te parādās arī jautājums – kas notiek gadījumā, ja cilvēkam jau ir viens nekustamais īpašums, bet viņš, piemēram, manto īpašumu no saviem vecākiem vai vecvecākiem. Tad cilvēkam ir divas iespējas – vai nu atteikties no šī mantojuma un turpināt būt atbrīvotam no nekustamā īpašuma nodokļa, ja vienīgo īpašumu neapliek ar nodokli, jeb pieņemt mantojumu un sākt maksāt lielāku nodokli. Arī šeit ir vajadzīgs kāds konkrēts regulējums, kas runā par šiem mantojuma gadījumiem.

Savukārt, ja nekustamais īpašums tiek izmantots komercdarbībā, tad nodokļa likmei ir jābūt. Ja jūs ar šo īpašumu pelniet, tad ir tikai godīgi, ka jūs arī par to maksājat. Ja jūs vienīgajā īpašumā dzīvojat, tad tam vajadzētu būt kā vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir 0%.

Privātās augstskolas pašas var lemt par valodu

Jūsu programmā minēts, ka vērsīsieties pret izglītības komercializāciju, nodrošināsiet valsts finansētu izglītību valsts valoda. Vai tas nozīmē, ka privātās augstskolas Latvijā vairs nevarēs strādāt?

Nē, tas nozīmē citu jautājuma būtību.

Varbūt sāksim ar to, ka mēs patiešām uzskatām, ka visai no valsts budžeta finansētai izglītībai ir jābūt valsts valodā, kas ir latviešu valoda - līdz vidējai izglītībai ieskaitot.

Lielākā daļa no augstskolām ir privātas augstskolas, ir valsts finansētas programmas augstskolās – tur noteikti izglītības valodas jautājums nav regulējams, jo tur mēs esam tieši ieinteresēti, lai būtu ārvalstu pasniedzēji un tādējādi būtu iespējams celt līmeni augstskolu beidzējiem, lai viņi būtu labāk gatavi un kvalitatīvāki darba tirgum.

Tad jūs atceltu nesen izmainīto Augstskolu likuma normu, kas ierobežo, piemēram, krievu valodas lietošanu apmācībās?

Es negribētu koncentrēties uz krievu, latviešu vai kādu citu valodu. Bet tā robežšķirtne ir – valsts valoda vai ne-valsts valoda.

Vēl viena robežšķirtne ir Eiropas Savienības (ES) valodas un ne-ES valodas.

Jā, tāda ir, bet mums šādu piemēru, kad tas būtu bijis ļoti aktuāli un būtu aktualizējies kādā no augstskolām, līdz šim nav bijis. Un, otrkārt, ja likums nosaka, ka valsts valoda ir latviešu valoda, un šis regulējums ir spēkā līdz vidējai izglītībai ieskaitot, tad augstākās mācību iestādēs šis jautājums ir jāatstāj konkrētas augstskolas ziņā, lai viņi pieņem lēmumu, jo viņi komplektē pasniedzējus, viņi komplektē programmas. Tas ir viņu jautājums.

Vai tad, kad jūs nokļūsiet pie varas, tad jūs mainīsiet šo likumu, kas šobrīd ierobežo ārvalstu valodu lietošanu augstākajās mācību iestādēs?

Tas ir ļoti diskutējams jautājums, un tur ir vajadzīga plašāka sabiedrības diskusija. Es gribētu abstrahēties tieši no krievu valodas, bet runāt par ne-valsts valodu kopumā, jo problēma jau nav krievu, angļu vai franču valodā. Problēma ir – vai mēs šī mācības, programmas pasniedzam tikai valsts valodā jeb arī akceptējam, ka mums ir angļu, franču, spāņu, portugāļu, jebkura ES dalībvalsts valoda vai šī krievu valoda.

Pēc tā, ko jūs man tagad sakāt, es saprotu, ka jūs neesat pret privātajām augstskolām, izglītības eksportu? Bet tā jau ir tā komercializācija, pret ko jūs vērsīsieties.

Tā komercializācija ir jāskata nedaudz savādākā gaismā. Ar komercializāciju mēs domājam to, kas ir līdz vidējai un vidējai speciālajai izglītībai. Ja paskatāmies, kas notiek vidējās specialās izglītības sektorā, tad tur ir ļoti daudz visādu privātu, nelielu kompāniju, kas nodarbojas ar dažādu specialitāšu cilvēku sertifikācijām un tamlīdzīgām lietām.

Šo komercializāciju mēs domājām, ka tā nav īsti vietā. Ja ir vidējā speciālā izglītība, ja tā ir valsts valodā un ja tā ir finansēta no budžeta, tad šī iestāde arī to dara, tad nevajag SIA „Skaistais Jānis”, kas visu sertificē un dala kaut kādas apliecības par atlīdzību.

Mēs jau pieskārāmies valsts valodai. Kā saprotu, tad jūs esat pret divu plūsmu skolām?

Jā, mūsu uzskats ir, ka valsts valoda ir jāpielieto visās mācību iestādēs, kuras ir līdz vidējai izglītībai ieskaitot un tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem.

No kura gada - vai jau sākot no 2019.gada, vai tas ir ļoti krasi jāmaina?

Ļoti krasi to nevaram mainīt arī gribot, jo pastāv objektīvā realitāte, piemēram, kā mācību gads, sagatavotas programmas un tamlīdzīgas lietas. Tur noteikti ir nepieciešams pārejas periods. Īsāks vai garāks – tas ir diskusijas jautājums. Bet tas nebūt nenoliedz un neizslēdz iespēju pastāvēt paralēli arī mācību iestādēm, kas runā dažādu nacionalitāšu valodās. Ja finansējums nenāk no valsts budžeta, tad tikpat labi tā var būt krievu, baltkrievu, ukraiņu, franču… jebkāda skola. Robežšķirtne ir valsts finansējums.

Savukārt, ja valsts finansē izglītību, tad būtu pareizi, ja tā vēlētos saņemt pretī valstij lojālu pilsoni, kurš zina valsts valodu, kurš valsts valodā ir spējīgs komunicēt visos līmeņos.

To nevaram panākt, ja izglītību piedāvājam par valsts budžeta finansējumu, piemēram, ne-valsts valodā.

Jā, mēs esam maza valsts un mums ir vēsturiskā pieredze, ka mums ir divas lielas sabiedrības grupas – latviski runājoši un latviski nerunājoši, kas dalās mazākās tautībās, bet vienalga, ja valsts pati nerūpēsies par savu pilsoņu lojalitāti, tad arī tiem pilsoņiem patiesībā būs vienalga.

Mēs varam sociālajos tīklos uztraukties, cik gribam, ka pārdevēja veikalā „Maxima” runā tikai krievu valodā un latviski vispār nespēj atbildēt. Tas ir tipiskākais piemērs, tās ir izglītības sekas krievu valodā vai dzimtajā valodā un nevis valsts valodā. Ja šis cilvēks būtu mācījies latviešu valodā, viņam priekš darba prasmēm šī valoda būtu pietiekošā līmenī, lai varētu valsts valodā lieliski komunicēt.

Jāmaina KNAB darbības virzieni

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) līdz ar vadības maiņu strādā labi vai tas būtu tomēr vairāk jāstiprina, jādod papildus nauda?

KNAB būtu noteikti jāstiprina, bet tā stiprināšana ir ne tik daudz ar papildu finansējumu, cik mainot KNAB galvenos darbības virzienus. Šobrīd sabiedrībā notiek diezgan aktīva diskusija, ik pa brītiņam arī politiķi par to runā – vai būtu lietderīgi mainīt KNAB pakļautību no Ministru kabineta uz tiešo ģenerālprokurora pakļautību. Patiesībā šī pakļautības maiņa neko nemaina. Vai KNAB formāli atskaitās Ministru prezidentam vai ģenerālprokuroram - no tā viņi nesāk vairāk ķert korumpantus vai radīt kādas citas neērtības noziedzniekiem.  Problēma ir tā, ka KNAB faktiski šobrīd strādā tikai vienā virzienā.

Pēc vadības maiņas viņš strādā labāk, pilnīgi noteikti, bet vienalga tā darbības virziens pamatā ir palicis – kukuļi, kukuļņemšana un kukuļdošana. Tas zināmā mērā ir mīnuss.

KNAB būtu vairāk jāpievēršas tieši tādiem jautājumiem kā varas instrumenta izmantošana dažādu savu mērķu sasniegšanai.

Tipisks piemērs ir šīs plaši izskanējušās oligarhu sarunas. Tas būtu atsevišķs virziens, kur būtu jāstrādā. Patiesībā, ja runājam par kukuļdošanu un kukuļņemšanu, tas ir kriminālprocesa pārkāpums un ar to tikpat labi varētu nodarboties arī policija. Visa likumīgā bāze viņiem ir, lai to darītu.

Jūs sakāt, ka KNAB vairāk naudas nevajag. Taču, ja ir vēlme attīstīt citus virzienus, piemēram, vairāk izmeklēt lietas par tirgošanos ar varu, tāpat KNAB jau paliek arī kukuļdošanas un kukuļņemšanas gadījumi amatpersonu vidū, vai pie esošās kapacitātes to varēs izdarīt?

Ja runājam par KNAB darbiem vai „nedarbiem”, tad es redzu vienu lielu resursu, kā varētu KNAB darbību uzlabot arī jau pat esošā finansējuma ietvaros. Proti, vēl viens galvenais virziens, ar ko KNAB šobrīd nodarbojās – kontrolē partiju finansējumu.

Ja nonākam pie tā visnotaļ loģiskā risinājuma, ka politiskās partijas tomēr būtu jāsāk finansēt no valsts budžeta, tad, pirmkārt, KNAB atkristu šī kontroles funkcija un atbrīvotos pietiekami liels darbinieku skaits, ko varētu izmantot citiem, daudz interesantākiem, sabiedrībai saistošākiem un vajadzīgākiem mērķiem.

Vēl viena lieta, kas būtu KNAB jādara un ko tas īsti šobrīd varbūt neveic – KNAB darbības rādiuss nesniedzas tālāk par ierēdniecību. Tātad, tas ir cilvēku kopums, kas pilda un iesniedz amatpersonu deklarācijas. Ir pietiekoši daudz sabiedrībā zināmi piemēri, kad ierēdnis ir beidzis savu ierēdņa karjeru un ir iesniedzis amatpersonas deklarāciju.

Un tad, kad deklarācija vairs nav jāsniedz, tad pēkšņi nākošajā gadā mums ir – bāc, vēl viens jauns miljonārs! Tad no kurienes un kā? KNAB par to neliekas ne zinis.

KNAB interese pazūd, kad cilvēks aizpilda amatpersonas deklarāciju, atstājot ierēdņa amatu.

Eiropas armiju nevajag

Ņemot vērā ASV prezidenta Trampa un ES valstu dažbrīd saspīlētās attiecības, arvien vairāk tiek runāts par to, ka, iespējams, Eiropai vajadzētu veidot savu armiju. Kāda ir jūsu partijas nostāja?

Mēs arī vērojam un sekojam līdzi tām pēdējām norisēm, kas ir starp ASV un ES - kā tās pašreiz attīstās un veidojās, kā attīstās NATO un ES attiecības. Secinājums ir tāds – ja normāli funkcionē NATO, tad Eiropai kopējā armija īsti nav vajadzīga. Taču, ņemot vērā pēdējā laika norises, par to sāk rasties šaubas – vai tas ir ar 100% garantiju, ka varam uz to pilnībā paļauties.

Tieši tādēļ mūsu viedoklis būtu, ka ES ietvarā būtu jābūt visu valstu bruņoto spēku kādai koordinācijas institūcijai, kas gadījumā, ja NATO vairogs kaut kā nobuksē kādu politisku vai citu iemeslu dēļ, lai mēs neesam pie sasistas siles un tajā brīdī tikai sākam domāt – ak, kungs, ko nu tagad darīsim, jo ir nepatikšanas.

Tieši tāpat ir par šo finansējumu – cik procentus  no IKP varam un mums vajadzētu šajā kopējā NATO finansu maciņā ieguldīt.

Atkal tieši tāpat – ir jāsaprot, ja tiekam atstāti vieni paši kādā krīzes situācijā, tad mūs neglābs aizsardzībai ne 2,5%, ne 5% finansējums. Par to nav šaubu.

Savukārt, ja palielinot budžetu aizsardzībai līdz tiem 2,5% no IKP, mēs saglabājam ASV līdzdalību mūsu aizsardzībā un garantijas šai aizsardzībai, tad uz to noteikti ir jāiet. Jautājums ir – vai tas ir palielinājums vienā piegājienā, vai arī tas ir vairāku gadu jautājums.

Vai pieļaujat, ka Latvija varētu palielināt finansējumu arī līdz 4% no IKP?

Domāju, ka nē. Priekš Latvijas šā brīža situācijas tas nebūtu īsti reāli, jo mums to vajadzību budžetā ir tik ļoti daudz, kas ir daudz svarīgākas. Šajā situācijā ir tas, ko iepriekš minēju – ja palielinām kaut vai līdz 4%, un ja tas ir palielinājums palielinājuma pēc, tas mums neko nepalīdzēs.

Vai Latvijā būtu nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu?

Domāju, ka nē. Mums ir jāattīsta un jāturpina ieguldīt vairāk līdzekļu Zemessardzē. Mums ir profesionāla armija. Tas, kas būtu varbūt lietderīgi, iespējams, ka ir jābūt kādai augstākai mācību iestādei, kur apvienojam gan šo aizsardzības speciālistu apmācību, gan arī iekšlietu struktūrām nepieciešamo – policistu, ugunsdzēsēju, glābēju augstākā līmeņa speciālistu apmācību, jo pēc Policijas akadēmijas likvidācijas šobrīd sagatavo policistu ar vidējo izglītību, bet augstākā līmeņa kadru kļūst arvien mazāk, vecāka gadagājuma cilvēki iet pensijā, un tās problēmas sāk parādīties ļoti specifiskās lietās un vietās, piemēram, sāk trūkt kriminālistikas ekspertu un tamlīdzīgi. Trūkst cilvēku, kam ir dziļas specifiskas zināšanas.

Atgriežoties pie profesionālās armijas jautājuma, tad patriotiskā audzināšana sākās jau no Jaunsardzes, tad ir Zemessardze. Tad no Zemessardzes tie, kas vēlas kļūt par profesionāliem karavīriem, iet uz profesionālo armiju, un, kas grib augt tālāk, dodas jau uz šo augstāko mācību iestādi un apgūst dziļāk kādu konkrētu armijas specialitāti.

Es domāju, ka Latvijas apstākļos ar to ir pilnīgi pietiekoši, jo mums nekad nebūs tik liela armija, lai mēs varētu pilnībā vieni paši sevi aizsargāt.

Mums ir jābūt ar kādu kopā, un tieši tādēļ ļoti svarīgs ir NATO un arī koordinācija ar ES pārējo valstu bruņotajiem spēkiem gadījumā, ja NATO kaut kādā mirklī nobuksē.

Pensiju sistēma ir pilnveidojama

Latvijā vidējā pensija ir virs 300 eiro mēnesī, pieaug to pensionāru skaits, kuri saņem pensiju līdz 100 eiro mēnesī. Turklāt, ņemot vērā, ka ir daudz cilvēku, kuriem oficiāli ir ļoti mazas algas, kuri strādā mikrouzņēmumos, rezultātā nākotnē šiem cilvēkiem būs arī mazas pensijas. Kā jūs uzskatāt, vai Latvijā būtu jāmaina pensiju sistēma, vai arī sistēma pati par sevi ir laba, bet izmaiņām jābūt kaut kur citus?

Mēs uzskatām, ka pensiju sistēma Latvijā tāda, kāda tā ir šobrīd – teikt, ka tā ir laba, būtu mazliet pārspīlēti, bet teikt, ka tā ir slikta – tas nebūtu pareizi. Es drīzāk teiktu, ka pensiju sistēma Latvijā ir pilnveidojama.

Tā vājā vieta pensiju sistēmā sāk parādīties 1.līmenī, kas vistiešākā veidā atkarīgs no demogrāfiskās situācijas. Ļoti daudz darbaspējīgu cilvēku ir izbraukuši, līdz ar to ieņēmumi šajā 1.līmenī sociālajā budžetā tikai sarūk.

Turpmākajos trijos, četros, piecos gados es nebūtu optimistisks, ka šī situācija strauji mainīsies un iestāsies šajā ziņā kāda milzīga augšupeja.

Ir eksperti, kas pieļauj, ka pēc 10-20 gadiem tāda 1.līmeņa vispār nebūs.

Tieši tā. Tādēļ tas, ko mēs piedāvājam - pirmkārt, sociālā budžeta stabilizēšanai ir nepieciešams ilgtspējīgs risinājums. Tas ir ne tikai saistīts ar pensijām un pensiju sistēmu, bet tas ir pamatā saistīts ar uzņēmējdarbības vidi valstī. Citējot Edgaru Liepiņu – te mums ir jārok dziļāk. Un jārok dziļāk tieši tādēļ, ka šī uzņēmējdarbības vide ir tas, kas no savas puses arī veicina cilvēku aizplūšanu.

Cilvēki brauc prom ne jau tikai un vienīgi lielākas algas meklējumos, bet brauc tādēļ, ka Latvijā ar savu darbu mazais un vidējais uzņēmējs ne vienmēr ģimeni var pabarot.

Ja sakārtojam uzņēmējdarbības vidi un radam to labvēlīgu tieši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai varam atbalstīt no valsts visos veidos privāto iniciatīvu. Privātā iniciatīva jebkurai valstij ir pamatu pamats, tas ir kā modinātpulkstenim atspere. Nav šīs privātās iniciatīvas – pulkstenis stāv, tā ir dekorācija.

Vides sakārtošana varētu būt ne viena gada jautājums.

Jā, bet caur vides sakārtošanu mēs nonākam līdz otrai lietai. Tās ir divas paralēlas lietas, kas ir jādara vienlaicīgi. Vides sakārtošana atved pie nākamā soļa – ja esam to sakārtojuši, tad cilvēkiem parādās iespēja šeit strādāt, nopelnīt un segt tēriņus vismaz sev un savai ģimenei, un varbūt vēl radīt kādas divas trīs darbavietas. Tātad automātiski šie cilvēki ir nost no sociālā budžeta, viņi ir nost no bezdarbniekiem. Tas ir viens.

Nākošais – būtiskākais, mēs piedāvājam ieviest līmeni, ko varētu nosaukt par ģimenes solidaritātes pensiju līmeni. Tas būtu, ka 4% no sociālajām iemaksām, ko cilvēks veic, novirza uz viņa vecāku pensiju palielināšanu.

Ko darīt tiem vecajiem cilvēkiem, kuriem bērni gājuši bojā vai bērni ir invalīdi, vai bērni ir aizbraukuši, vai vispār nav bērnu?

Tas ir sociālā budžeta jautājums. Sociālā budžeta pārpalikumu šobrīd nogulda Valsts kasē uz zemiem procentiem, bet to varētu ieguldīt šajā jaunajā pensiju līmenī un līdz ar to līdzvērtīgā veidā finansēt un kompensēt pensiju pieaugumu tiem cilvēkiem, tai kategorijai, kuru jūs minējāt, kuriem nav bērnu.

Jūs esat vieno no tiem retajiem, kuri savā programmā nav minējuši, ka esat gatavi palielināt minimālo pensiju. Kā palīdzēt tiem pensionāriem, kas šobrīd jau ir pensijā? Jums ir idejas, vai paliek tikai indeksācija?

 Indeksācija kā tāda nav ne laba, ne slikta, bet tā ir nepietiekama, jo cenu kāpums ir straujāks nekā indeksācija. Ja runājam par procentiem - kad min, par cik palielināta pensija, tas izklausās vēl cienījami, bet ja runājam konkrētos skaitļos, cik tad tas indeksācijas pielikums ir konkrēti eiro pensionāra maciņā, tad redzam, ka par šiem konkrētiem eiro viņš var vienu lieku reizi, un arī saudzīgi un taupīgi, aiziet uz veikalu nopirkt pārtiku. Indeksācija netiek līdzi cenu kāpumam.

Bet ko jūs piedāvājat darīt?

Pirmkārt, mēs piedāvājam šo solidaritātes pensiju līmeni, jo, ja skatāmies tīri socioloģiski, tad lielākajai daļai pensionāru, kuriem ir šīs nelielās pensijas, ir bērni, viņi nav vientuļi. Vientuļo pensionāru skaits ir ļoti neliels. Ar šo solidaritātes pensiju līmeni mēs jau atrisinām daļu no mazo pensiju problēmas.

Otrkārt, ar šo solidaritātes līmeni mēs automātiski risinām tādu sociālu problēmu kā bērnunama bērni. Šajā gadījumā, ja ģimene adoptē bērnu, pēc adopcijas arī šis bērns nonāk šajā ģimenes solidaritātes pensijas līmenī un arī viņš ir atspaids vecākiem vecumdienās. Līdz ar to paliks kaut kāda daļa, kam nav šo bērnu.

Es saprotu, ka kardināli pensiju sistēmu mainīt, piemēram, atcelt trīs līmeņus, nevajag?

Domāju, ka nē, jo pensiju sistēma kā tāda nav slikta. Manuprāt, problēma vairāk ir tur, ka mazliet klibo izpildījums. Un tas, ko mēs noteikti darītu savādāk – mums ir nevis populistiski jāsola, ka pensija būs minimālā alga, un minimālā alga būs 600 eiro, kas patiesībā ir tukša muldēšana, bet ir jāskatās arī uz budžeta veidošanu pēc savādākiem principiem.

Tā problēma līdz šim bijusi, ka budžets tiek veidots kā ekseļa tabuliņa – izdevumi, ieņēmumi, un, ja izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem, tad fiksi skatāmies, kur varam kādu nodoklīti piecelt klāt, vai kādu nodevu izdomāt, vai vēl kaut ko, lai mēs tiktu tajā vajadzīgajā deficīta procentā iekšā, kāds ir pieļaujams.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ministriju budžetos ir ievērojami naudas līdzekļi, kuri tiek tērēti nelietderīgi, un to vajag izskaust.

Tad mums paradīsies budžetā lieka nauda, ko varēsim novirzīt, iespējams, tajā skaitā arī dažādu sociālo programmu finansēšanai.

Tā ir Latvijas pēdējo 10-15 gadu problēma, ka, runājot par budžeta veidošanu, mums nav valstī definētas stingras un ilgtermiņa prioritātes. Prātīgi un pareizi būtu vispirms sadalīt un definēt prioritātes. Piemēram, infrastruktūra un ceļi ir prioritāte nākošajiem četriem gadiem. Tagad izdarām to vienu darbu, sakārtojam šo vienu nozari, un tad nākošos gadus ir kāda cita prioritāte.

Tagad kārtojam ceļus un tad nākošos gadus palielinām pensijas?

Nevis atstājot pensijas pašās beigās, bet tā problēma ir tajā apstāklī, ka mēs caur valsts budžetu cenšamies finansēt ļoti daudzas lietas un visur ir pa druskai, mazliet, bet nekur tā glāze nav pilna.

Īpašs atbalsts cilvēkiem 50+

Kā risināt darbaspēka trūkuma valstī? Lai arī Latvijā ir bezdarbs, uzņēmēji arvien vairāk sūdzas, ka viņiem trūkst darbinieku. Vai ir jēga ievest darbaspēku no trešajām valstīm?

Te mēs varētu atgriezties solīti atpakaļ pie jautājuma, kas skar pensijas un pensijas vecuma cilvēkus un pirmspensijas vecuma cilvēkus, par kuriem uzskatām cilvēkus, kuriem ir 50+ gadi. Viens no mūsu priekšlikumiem ir, ka būtu lietderīgi cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma samazināt darbaspēka nodokļus un pensijas vecuma cilvēkiem atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja viņi ir strādājošiem pensionāriem.

Ko mēs ar to iegūstam? Mēs šos cilvēkus atgriežam darba tirgū, jo šobrīd pa lielam ir tā, ka tam pensionāram, ja viņam no savas algas ir jāmaksā nodokļi, pensiju viņš saņem daļēji, ne pilnā apmērā. Vienvārdsakot – cipari saka, ka nav izdevīgi strādāt, ir jāizvēlas – vai es eju strādāt un nesaņemu visu pensiju, vai arī esmu pensionārs un nestrādāju.

Tātad, ja šī grupa tiek aktivizēta un aiziet strādāt, tad darbaspēka trūkuma problēma ir atrisināta?

Nē, pilnībā tā nav atrisināta. Tas ir viens no resursiem, kas ļauj šo problēmu risināt, jo nav arī noslēpums, ka cilvēkiem, kas ir pirmspensijas vecumā, atrast darbu darba tirgū ir diezgan grūti, neviens viņus ar atplestām rokām negaida.

Šajā gadījumā, ja viņiem būtu samazināti darbaspēka nodokļi, tad arī uzņēmējiem būtu pilnīgi cita ieinteresētība viņus ņemt darbā. Tur būtu ar vienu šāvienu divi zaķi.

Vai Latvijai izdosies izvairīties no darbaspēka ievešanas?

Domāju, ka nē. Ņemot vērā, ka es pēdējos 35 gadus esmu aktīvi uzņēmējdarbības vidē darbojies – pilnīgi noteikti un kompetenti varu teikt, ka nē.

Taču darbaspēka importam no valsts puses obligāti ir jābūt kontrolētam. To nedrīkst palaist pašplūsmā.

Un valstij no savas puses ir selektīvi jāskatās, kas tās ir par profesijām vai specialitātēm, vai tie ir augsta līmeņa zinātnieki, vai tie ir – mūrnieki, betonētāji vai šoferi.

Obligāti darbaspēka importam ir jābūt terminētam. Tas nozīmē, ka persona iebrauc tikai tad, ja viņai ir konkrēts darba līgums, kas noslēgts uz konkrētu termiņu. Tas nozīmē, ka uzņēmējs par viņu maksās nodokļus, viņš nesēdēs uz kakla sociālajam budžetam pēc kaut kāda īsāka vai garāka laika. Noteikti jāparedz, ja šis darba līgums kaut kādu iemeslu dēļ beidzas, tad viņam valsts ir jāatstāj, un tas pats attiecas arī uz visiem viņa ģimenes locekļiem, kas ir atbraukuši līdzi. Mūsuprāt, šim termiņam nevajadzētu būt garākam par trīs gadiem. Pa šiem trim gadiem mēs redzam, uz kuru pusi tās tendences iet, vai šī darbaspēka problēma kļūst asāka vai arī stāvoklis uzlabojas.

Vai pieļaujat, ka varētu ievest arī laukstrādniekus un melnstrādniekus?

Ja nonākam tik tālu, kā ir dažās angļu zemnieku saimniecības, kad uz lauka stāv raža un nav, kas novāc, tad nav citas izejas. Tad tas ir jādara. Bet te mēs atgriežamies pie iepriekš pieminētā – pie uzņēmējdarbības vides sakārtošanas. Jo ne velti es vairākas reizes pieminēju, ka tas ir visa pamatu pamats, šī privātā iniciatīva un uzņēmējdarbības vide, jo, ja mēs šo jautājumu sakārtojam, tad tas ir viens no pamatnosacījumiem, kā dēļ sāks atgriezties arī no Latvijas aizbraukušie cilvēki, mūsu pašu pilsoņi. Jo nav jau stāsts par algu, stāsts ir arī par vidi, kurā šeit dzīvojam, par valsts iestāžu attieksmi, par nenormālo birokrātiju, ļoti daudz šo birokrātisko slogu ir jāņem nost. Es saucu to par   debirokratizāciju, tā ir vitāli nepieciešama, it īpaši uzņēmējdarbības vidē.

Paturpinot par uzņēmējdarbības vidi – pērn, kā lēš eksperti, atkal ir pieaugusi ēnu ekonomikas daļa. Vai jums ir plāns kā to apkarot?

Plāns ir. Bet es gribētu teikt nedaudz savādāk – nevajag apkarot ēnu ekonomiku, bet, atgriežoties pie iepriekš teiktā, vajag radīt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi. Tāpēc ka daļa no ēnu ekonomikas ir absolūti esošās sistēmas produkts. To es jums kā uzņēmējs varu teikt – tā kā es te sēžu.

Vai jums kā uzņēmējam arī ir nācies maksāt aplokšņu algas?

Aplokšņu algas – nē, mēs visus norēķinus veicam tikai ar bankas starpniecību, esam pat atteikušies no skaidrs naudas avansa norēķiniem darbiniekiem, jo vienkārši grāmatvežiem tā ir ērtāk.

Bet problēma ir ne tik daudz ar aplokšņu algām, jo aplokšņu algas ir sekas esošajai sistēmai, kuras produkts ir šī ēnu ekonomika. Mazie un vidējie uzņēmēji ļoti bieži, lai arī cik lojāli viņi būtu un gribētu nodokļus maksāt, nav spējīgi 100% visus nodokļus laicīgi samaksāt. Un tas, kas notiek – notiek vienkārši cīņa par izdzīvošanu. Vairāk vai mazāk, nepārtraukti tiek veikti dažādi manevri - no vienas kabatas otrā, no rokas mutē, un nepārtraukti visu laiku tiek dzēsti dažādi ugunsgrēki uzņēmumā, kas ir ar kaut kādu finanšu plūsmas pārrāvumiem saistīti.

Tajā pašā laikā, atgriežoties pie uzņēmējdarbības vides, aiziet šāds uzņēmums uz banku un grib pavaicāt par kredītlīniju, kaut viņam ir laba bilance, kaut viņam nav nodokļu parādu, ja neatbilst viņam viens mazs kaut kāds finanšu analītiķu kritērijs, viņam pasaka – nē, mēs jūs nevaram finansēt. Ko viņam darīt? Divi varianti – veram ciet uzņēmumu, sapakojam koferi un lidosta.

Bet kas ir jāapkaro – ir jāapkaro šīs ēnu ekonomikas kriminālā daļa. Tās ir PVN shēmas, tā ir nereģistrētā komercdarbība, tā ir kontrabanda.

Reģionālā reforma nav pašmērķis

Jūsu programmā minēts, ka atbalstīsiet gudru un racionālu Latvijas reģionālo attīstību. Vai tas attiecas arī uz pašvaldībām – gudru un racionālu pašvaldību izveidi? Vai arī uzskatāt, ka 119 pašvaldības Latvijā ir optimāls skaitlis?

Reģionālā reforma noteikti nav pašmērķis. Tā ir tā atbilde par 119 pašvaldībām. Tādas, kādas viņas šobrīd ir – tādas viņas ir. Tā ir esoša situācija, no kuras varam mēģināt atsperties tālākiem soļiem.

Bet kāda ir jūsu pozīcija – vai pie pašreizējā iedzīvotāju skaita un apdzīvotības pašvaldību ir par daudz vai arī tas ir optimāli?

Ir grūti apbildēt uz šo jautājumu, kategorijā par daudz vai par maz skaitliski, jo tas sausais atlikums ir par funkcijām, ko nodrošina vai nespēj nodrošināt konkrēta pašvaldība, kā arī pašvaldības administrācijas segšana un samērīgums ar kopējo pašvaldības budžetu, kas ir vistiešākā veidā saistīts ar iedzīvotāju skaitu. Ja tas iedzīvotāju skaits ir palicis tik neliels, ka budžets pašvaldībai ir tāds, ka viņa ir dotējama līdz ausīm un pāri galvai…

Man šķiet, ka lielākā daļa ir dotējamu pašvaldību.

Jā, lielākā daļa.

Nu ja, es uzskatu, ka šo reģionālo jautājumu kopums, nesauksim to par reformu, attiecībā uz pašvaldībām ir jāvērtē caur šo prizmu – cik konkrētā pašvaldība ir spējīga nodrošināt tās funkcijas, kas viņai deleģētas…

Un ja tiek konstatēts, ka nav spējīga?

Tad ir divas trīs jāliek kopā, kas … Tas ir ļoti atkarīgs no iedzīvotāju skaita un, protams, ir pilnīgi nejēdzīgi mākslīgi turēt pašvaldību ar numuru 119, kurai ir palikuši, piemēram, 150 iedzīvotāji un ir palicis tikai ciems ar nosaukumu.  Taupīgs saimnieks tā nedara.

Paturpinot par lauku attīstību. No vienas puses, vēlamies, lai reģionos būtu cilvēki, kas dzīvo, no otras puses, veidojas arvien lielākas lauksaimniecības saimniecības, kurām svarīgi būt konkurētspējīgām. Kā salikt visu šo kopā, jo konkurētspējīgai saimniecībai nevajag 200 strādnieku?

Mēs nevaram lauku teritorijas atraut no konteksta par visas valsts kopējo attīstību, tieši tādēļ laukos ir ļoti svarīga uzņēmējdarbības vide. Tas pirmkārt attiecas uz infrastruktūru – ceļi, elektrība un visas šīs lietas. Vēsturiski, pēdējos gados valsts ir atbalstījusi lielās zemnieku saimniecības, ir bijis uzsvars uz lielražotājiem ar daudziem simtiem hektāru zemes un tā tālāk.

Domāju, ka valstij ir jāpievērš sava uzmanība un atbalsts arī mazajiem un vidējiem zemniekiem, it īpaši dārzeņaudzētājiem, kas audzē tradicionālās kultūras. Tā ir viena no iespējām, kā varam laukos gan darba vietas, gan mazos uzņēmumus saglabāt, jo šeit ir ļoti daudz saistīto jautājumu.

Turklāt ne tikai runājot par lauksaimniekiem, bet – vai tiešām iedzīvotāji un uzņēmumi ir jāapliek ar OIK maksājumu, kas vienkārši grauj konkurētspēju uzņēmējiem, vai ir jāapliek ar pārvades maksājumiem elektrības rēķins, kas vienkārši grauj konkurētspēju?

Tajā brīdī, kad tika uzņēmumi izveidoti un sadalīti – būsim godīgi, pirms tam uzņēmums strādāja ar peļņu, viņam nebija nekādas naudas plūsmas problēmas, un pēc tam, sadalot viņu vairākos uzņēmumos, pēkšņi radās vēlme pēc papildu līdzekļiem attīstībai. To var stāstīt tiem, kas no uzņēmējdarbības un bilances veidošanas neko nesaprot, ka tur viss ir objektīvi un ka tā ir bijis vajadzīgs.

Tātad tas ir stāsts par konkurētspēju mūsu lauksaimniekiem, pie kam par konkurētspēju ne tikai ārējos tirgos, bet arī iekšējos. Mēs to formulējam vienā teikumā  - Latvijai ir jāaizstāv savu, ne tikai zemnieku, bet vispār savu uzņēmumu un uzņēmēju nacionālās intereses.

Neliela zemnieku saimniecība, individuālais komersants, kas audzē, piemēram, gurķus un tomātus – kur ir viņa nacionālās intereses, kas valstij jāaizsargā? Viņa nacionālās intereses ir, lai valsts cīnītos un ierobežotu nelegālo importu, lai nebūtu tāds nakts tirgus, kur nāk iekšā ne viena vien mašīna pa nakti, kuras 15 minušu laikā izdala preci pa uzpircējiem, kas aiziet pa visiem Latvijas tirgiem. Te nav stāsts tikai par Rīgu. Tā ir vesela organizēta ķēde, kas ar to nodarbojās diendienā.

Vai būtu kaut kādā veidā jāierobežo zemnieku saimniecību lielums?

Domāju, ka nē. Tad mēs zināmā mērā atgriežamies pie sociālisma plānveida ekonomikas, ja sākam kaut ko ierobežot. Tas ir tikpat muļķīgi, kā dzirdētās „pērles” no citu partiju piedāvājumiem, ka mums vajadzētu brīvostas pārņemt valsts pārvaldē vai pārraudzībā, vai visas augstskolas valsts pārraudzībā. Mēs varētu vēl divas stundas par to runāt, kāpēc to nevajag darīt un kur ir problēma.

Bet par lielajām zemnieku saimniecībām - noteikti nevajag ierobežot, jo jebkurš bizness ir labs, ja tas attīstās. Jo viņš ir lielāks, jo viņš ir rentablāks, viņam ir mazāka pašizmaksa, viņš ražo produkciju vairāk. Tas ir labi. Bet – ir jādod iespēja arī mazajiem dzīvot.

Šobrīd mazajam tās iespējas nav. Tas laukos, kas paliek – vai nu ej strādāt lielajā zemnieku saimniecībā jeb īsti tev nav ko darīt, sapako brūno koferīti un dodies lidostas virzienā, un izvēlies lidostu, kas nu kuram tuvāka.