Taču policija stāsta, ka daudzkārt, it īpaši Rīgā, skolas līdz pēdējam cenšas konfliktus noklusēt - bailēs no kaitējuma skolas prestižam. Pētnieki gan neuzskata, ka Latvijas skolēni būtu nepaklausīgāki, kā citur Eiropā. Tiesa, salīdzinošu datu nav. „Skolotājs padodas tāpēc, ka viņš nezina, ko darīt. Viņš vienkārši, nabags, nezina! Viņš ciešas, ciešas... Mēs ikviens varam ciesties, ciesties un vienā brīdī mēs sprāgstam! Un – ja mēs nezinām rīcības variantus - tad paliek policists,” situāciju komentē LU asociētā profesore Linda Daniela.
Viņas teikto apstiprina Valsts policijas Prevencijas nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.
„Ir gadījumi, kad jaunieši savam klasesbiedram piespļauj, piečurā somu, iespundē tualetē, nelaiž ārā vai arī aizdedzina piemēram, džemperi. Pārkāpumu ir daudz un uz tādas cinisma robežas,” viņš saka.
Biežākie skolēnu pārkāpumi – nav mājasdarbu, kavē stundu sākumu, neklausa skolotāja norādījumiem. Lai palīdzētu tikt ar to galā, Latvijas Universitātē (LU) ir tapusi speciāla programma „Atbalsts pozitīvai uzvedībai”
Viena no skolām, kuras labprātīgi piedalījās skolēnu uzvedības uzlabošanai veltītajā programmā, ir Pierīgā esošā Garkalnes vidusskola. Skolotāji stāsta, ka uzlabojumi esot jūtami.
Proti, skolā ieviesta vienota sistēma pārkāpumu izvērtēšanai. Turklāt visi skolotāji uz pārkāpumiem reaģē vienoti. Katrs zina, ko nozīmē „Brīdinājums – 85”. „Tas ir skolas iekšējos noteikumos rakstīts punkts par emocionālo un fizisko vardarbību. Un - lai nebūtu man ilgi jāstāsta, ka tu tur nodarīji pāri Jānītim vai Pēterītim, vai Katrīnai – tad es vienkārši parādu – 85!” stāsta sākumskolas skolotāja Una Tobota.
Ja tas nelīdz, vecākās klasēs pārkāpumus obligāti reģistrē arī e-klases žurnālos, nosūta pašvaldībai, kura tad pieslēdz papildu speciālistus. „Savācoties sešām vienādām piezīmēm e-klasē, parādīsies šis kopīgais ieraksts uz sociālo dienestu (..)
Un, teiksim, ja tava mamma ies tur pabalstu prasīt uz sociālo dienestu vai ko – tas uzreiz būs – bet jūsu bērnam tur ir problēmas. Vai jūs esat ar skolu sadarbojušies? Vai mēģinājuši šīs problēmas novērst?” sistēmas būtību skaidro Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošās vidusskolas direktora vietniece Inese Muižniece.
Šī svira īpaši disciplinējot vecākus. Arī skolotāji sāk pārvērtēt līdzšinējo praksi. „Ja mēs tam bērnam katru reizi, kad viņam grāmata nav apvākota, teiksim – kāpēc tev tā nav apvākota? Un, ja viņš ir no ģimenes, kur viņam nepirks vāciņus – tad mēs viņam sakām, ka tu šeit neesi tāds vēlams! (..) Cik ilgi viņš var labi justies tādā vietā vai skolā, kur viņam katru dienu atgādina – kur tavi vāciņi!” stāsta Daniela.
Līdzīgi par mājasdarbiem – nevis norāt tos, kam nav, bet uzslavēt, kam ir, izcelt to, kas kuram padodas, izrādās ir efektīvāk.
„Ja viņai tur stundas laikā kaut kas nesanāca, nepadevās, viņa krīt zemē, bļauj, taisa histērijas, tad svarīgi atrast to brīdi, lai šo meiteni nevis sabārtu vai ierakstītu piezīmi, bet atrastu tos labos vārdus, lai bērns spētu sevi savaldīt,” komentē speciālās izglītības skolotāja Kristīne Karnīte.
Par šādu labvēlīgu praksi liecina arī daudzviet skolā izvietotie paziņojumi – ar uzsvaru nevis uz aizlieguma, bet pamudinājuma formām.
