Ļoti iespējams, ka valsts ģimnāzijā, kur tiek savākti izcilnieki, skolotājam jāiegulda daudz mazāk darba, nekā viņa kolēģim vidusskolā, kur nav tik talantīgi bērni un viņiem uzdotās vielas izskaidrošanai jāvelta krietni vairāk pūļu.
Rīgas Valsts 1.ģimnāzija – Latvijas prestižākā skola, tā kopš 1989.gada tikai reizi nav bijusi Ata Kronvalda fonda veidotā skolu topa virsotnē, vienu reizi piekāpjoties Rīgas Franču licejam. Arī šī skola un vēl dažas Rīgas un citu lielo pilsētu ģimnāzijas ik gadu iegūst augstu novērtējumu un turas topa augšgalā.
novērtējums 2015.gadā
Skolu reitings veidots, vadoties pēc to audzēkņu sasniegumiem valsts un atklātajās olimpiādēs, kā arī zinātniskajās konferencēs. Pirmā ģimnāzija tradicionāli tuvākos sekotājus apsteidz pat ar divreiz lielāku punktu skaitu.
Atsevišķi nodalītas mazās skolas, kur skolēnu skaits vidusskolā nepārsniedz simtu, skaidro topa veidotāji, ka starp mazāk skolēniem mazāk arī īpaši talantīgo.
“Mūsu reitings parāda, cik lielā mērā skola ir gatava attīstīt skolēna talantus. (..) Vadoties pēc šī te reitinga, vecāki savus talantīgos bērnus mēģina sūtīt uz skolu, kur ir lielākas izredzes, ka talants tiks attīstīts,” norāda Ata Kronvalda fonda dibinātājs Henriks Danusēvičs.
Lai pierakstītu bērnus skolās, kas atrodas pēc iespējas tuvāk topa augšgalam, daudzi vecāki maina deklarēto dzīvesvietu, stāv garās rindās un algo privātskolotājus, lai bērnus sagatavotu iestājpārbaudījumiem. Attiecīgi, šajās skolās lielākoties tiešām nonāk talantīgākie bērni, kas likumsakarīgi gūst labus sasniegumus. Jautājums ir, vai visas vadošās skolas tiešām sniedz tik kvalitatīvu izglītību, kā no tām sagaida, vai labos rezultātus uzrāda, pateicoties talantīgajiem audzēkņiem.
“Kvalitātes jēdzienu vecāki, pedagogi, skolu direktori, skolēni skatās katrs no savas puses,” saka Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktore Kristīne Strūberga.
Izglītības kvalitātes valsts dienests skolas akreditē ik pēc sešiem gadiem, vērtējot septiņas lielas jomas, starp tām arī skolēnu individuālās izaugsmes dinamiku, vadības darbu un mikroklimatu izglītības iestādē. Rezultāti liecina – apmēram trīs ceturtdaļas Latvijas skolu vērtējamas kā labas, tikai nedaudzas – kā problemātiskas vai ar izcilu mācību kvalitāti. Un no tām tikai dažas sakrīt ar skolām reitingu topa augšgalā. Tomēr sarakstu, kas ļautu salīdzināt, kvalitātes dienests neveido un neuzskata, ka tādam būtu jābūt publiski pieejamam.
“Reitingošana vienmēr ir tāds slidens jautājums, un vecāki jau arī skatoties pēc tiem rezultātiem viņi varētu izsvērt, bet ne vienmēr tas ir pareizi. Iedomājieties, ja laukos, uzzinot, ka viņu skola nav labāko skolu vidū, protams, viņi pārdzīvotu, ka bērns neiet šajās skolās,” spriež Strūberga.
Izglītības kvalitātes dienestā uzskata - jārada sistēma, kurā visās skolās piestrādā arī pie īpaši talantīgo bērnu attīstības, nenodalot spējīgākos no pārējiem. Reitingu veidotāji gan norāda – tā nemaz nav, ar vismaz dažiem talantiem sarakstā iekļuvušas divas trešdaļas skolu.
“Nav tādi speciāli līderi, protams, izņemot 1.ģimnāziju, bet tā jau gadu gadiem – tā ir tradīcija, ka tā ir spēcīga skola un skolēni ir trenēti un uzvar dažādās olimpiādēs. (..) Mēs taču redzam, ka ES kopīgā programma ir inovācijas un tehnoloģiju ieviešana, un inovācijas rada tie, kas ir talantīgi, lai kā mēs gribētu, katrs cilvēks nav spējīgs izdomāt kaut ko vai izgudrot, tie ir šie te talanti, un uz tiem ir balstīta mūsu valsts attīstība,” saka Henriks Danusēvičs.
Latvijas Universitātes profesors un starptautiskā OECD izglītības kvalitātes mērījuma vadītājs Latvijā Andris Kangro norāda – šobrīd vienīgais instruments, ar kura palīdzību varētu salīdzināt izglītības kvalitāti dažādās Latvijas skolās, ir centralizētie eksāmeni 12.klases beigās, bet tie nav obligāti visos priekšmetos un turklāt neatspoguļo ainu sākumskolā un pamatskolā.
Lai par situāciju valsts iekšienē spriestu pēc starptautiskajiem pētījumiem, tie īpaši jāpielāgo un ievērojami jāpalielina dalībnieku skaits. Tas ir dārgi un parasti tiek darīts ar mērķi novērtēt jaunas programmas vai kādu reformu kvalitāti. Pie mums tas varētu būt ar mērķi optimizēt skolas, bet šāds pētījums būtu ļoti nepopulārs, spriež profesors.
Vēl mazāku atsaucību, viņaprāt, gūtu centieni salīdzināt pedagogu darbu dažādās skolās, ko jau mēģinājusi starptautiskā izglītības asociācija.
“Tika pētīti matemātikas skolotāju pamatskolā un viņu skolēnu sasniegumi. Reizē skolotāji arī risināja kādus uzdevumus. Nebija daudz dalībvalstu. Un bija šausmīgi lielas diskusijas gadiem, vai tāds pētījums drīkst būt. Un bija daudzas valstis, kuras pateica, ka arodbiedrības noteikti nepiekritīs, ja testēs skolotājus valstīs. (..) Varbūt tiešām šīs grūtās profesijas pārstāvji nav to pelnījuši. Bet līmenis, par to ir jārūpējas un jāceļ,” saka Kangro.
Pilnvērtīga skolu salīdzinājuma, ja tāds taptu, publicēšana, pēc profesora domām, būtu nūja ar diviem galiem. Viņaprāt, iezīmēt perspektīvākās vidējās izglītības ieguves vietas, būtu tikai normāli, bet pamatskolu līmenī tas tikai vēl vairāk veicinātu sociālekonomisko noslāņošanos.
