Tas, ka skolām varētu nebūt līdzekļu mācībām vajadzīgo materiālu vai aprīkojuma iegādei, skolas uztrauca jau aprīlī, kad projekta ieviesēji publicēja galvenos secinājumus, kas radušies pēc sabiedriskās apspriešanas. Un arī tagad Latvijas Radio par to stāsta mājturības skolotāji.
„Tieši tās tehnoloģiskās iekārtas. Tas nozīmē, ka ir jābūt, piemēram, vēl vienai datorklasei katrai skolai. Vēl iekārtas, teiksim, kaut kādi 3D printeri, kas tagad varbūt ir luksus lietas dažās skolās, ka tam vajadzētu būt bezmaz vai katrā. Tas nebūs lēts prieks, viennozīmīgi,” stāsta Dobeles novada Šķibes pamatskolas mājturības skolotāja Zanda Kursīte.
Jelgavas novada mājturības skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Sarmīte Tauriņa zina skolas, kurām ir ļoti labs tehniskais nodrošinājums jau tagad. Skolās ir arī 3D printeris un programmējamas šujmašīnas, kuras vienas cena ir vairāki simti eiro. Tomēr pretēji ir mazajās skolās, kur iekārtas varētu nebūt arī nākotnē.
„Lielajām skolām noteikti, ka būs. Bet mazajās skolās visādi var būt. Tā ir mana subjektīva doma. Un ir mums arī ļoti mazas skolas, kur it ļoti maz bērnu. Un to jau vēl nezina, kas uz priekšdienām būs,” saka Tauriņa.
Bet Balvu profesionālās un vispārizglītojošās vidusskolas mājturības skolotāja Skaidrīte Veina uzskata, ka nedrīkst aizmirst arī darbu ar rokām, praktiskās lietas, kuras jau tagad bērni bieži vien veic tikai mājturības stundās. Viņa ir pārliecināta, ka šīs stundas jāpadara modernākas, tomēr skolas to varēs izdarīt tikai pamīšus.
„Ļoti daudz jāstrādā, lai tā materiālā bāze būtu. Ideālā veidā, protams, mēs nevaram palikt tajā zemajā [līmenī], kā mums ir. Bet uzreiz tas standarts nav izpildāms maksimāli. Tas prasa ļoti lielus ieguldījumus,” uzskata Veina.
Tikmēr jaunā standarta ieviesēju, projekta "Skola 2030" vadītāja Zane Oliņa stāsta, ka jaunais priekšmets no mājturības, kādu pazīstam šobrīd, atšķirsies tikai nedaudz. Bērni joprojām darbosies darbnīcās, virtuvēs, strādās praktiski.
„Bet tas uzsvars veidā, kā tas notiks, ir tas, ka viņi daudz vairāk laika veltīs tam, lai saprastu, kāpēc vispār kaut kas jāgatavo no jauna vai jāpārstrādā, kam to vispār vajag. Palielināsies tā materiālu un tehniku daudzveidība, ar kuriem bērni strādā. Un mums ir, protams, jātiek arī pie mūsdienu tehnoloģijām. Pie programmējamiem darbagaldiem,” uzskata Oliņa.
Viņas kolēģe Madara Kosolapova, kura strādā tieši ar jaunā priekšmeta "Dizains un tehnoloģijas" ieviešanu, stāsta, ka skolas pie rezultāta varēs nonākt arī bez dārgajām iekārtām un to iegāde skolām nebūs obligāta. Ja iekārtu nebūs, skolām būs jāmeklē citi risinājumi.
„Ir ļoti daudz iespēju, kā šo pašu programmēšanas funkciju veikt ar dažādām tehnoloģiskajām lietotnēm, kas ir pieejamas datorkabinetā. Un nav nepieciešams 3D printeris, lai mēs modelētu to, ko vēlamies izgatavot. Ir arī sadarbošanās iespējas, jo ir visādi tehnoloģiskie centri, ir arī universitātes vairākās pilsētās, kur ir iespēja sadarboties, lai mēs fiziski izgatavotu šo konkrēto lietu, ko bērns ir radījis,” klāsta Kosolapova.
Tas nozīmē, ka turpmāk tas, kāda būs mājturības stunda un kā pedagogi nonāks pie rezultātiem, ko jaunais standarts uzliks, būs pašu skolu ziņā. Standarta ieviesēji arī atklāj, ka 2019. gada rudeni jau plānotas mācības 1200 mājturības skolotājiem, kur tos gadu pirms standarta ieviešanas iepazīstinās ar jaunajām metodēm, sasniedzamajiem rezultātiem un mācību programmu.