Likums nosaka – ja diagnoze ir iekļauta valsts apmaksāto pakalpojumu grozā, bet kādu iemeslu dēļ Latvijā palīdzēt nevar, pacients var doties uz ārvalstīm un ārstēties tur. Ar ārstu konsīlija slēdzienu viņam Nacionālajā veselības dienestā (NVD) izsniedz S-2 veidlapu un tā ir kā brīvbiļete uz klīniku citā Eiropas Savienības valstī.
Taču organizācijas “ziedot.lv” pieredze rāda, ka nereti pacients, kam pienākas valsts atbalsts, par S-2 nav pat dzirdējis.
117 000 eiro, kas saziedoti mūziķim Valteram Frīdenbergam, ir viņa drošības spilvens, pošoties uz Šaritē slimnīcu Berlīnē. Zāles, ko iespējams ievadīt Latvijā, nespēj uzvarēt viņa vēža šūnas. To ārsti godīgi atzinuši, tāpēc Valters atrada klīniku, kur ir tieši uz pacientu vērsta ārstēšana, mērķterapija un daudz inovatīvāki medikamenti, par ko Latvija var tikai sapņot.
Taču patiesībā, ja Latvijā Valteram palīdzēt nevar kādu finansiālu vai citu apsvērumu dēļ, viņa ārstiem bija jāsasauc konsīlijs un ar tā slēdzienu jādodas uz Nacionālo veselības dienestu. Tieši tur, izskatot dokumentus, izsniedz S-2 veidlapu. Tā ir valsts garantija rēķina apmaksai citā Eiropas Savienības klīnikā.
“Parasti tiek izvērtētas tās klīnikas, tad tiek kontaktēts un apmaksāts konkrēts rēķins par šo diagnozi, kas Latvijā tiek maksāta, bet mēs nespējam izdarīt,” skaidroja veselības ministre Anda Čakša (Zaļā partija).
Arī par Onkoloģijas centru atbildīgās Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole apliecināja, ka tieši ārstējošam ārstam ir jāpalīdz pacientam atrast citas iespējas.
“Šie gadījumi saistīti ar smagām diagnozēm. Protams, tas ir ārstējošais ārsts, ārsti zina, tiekas ar kolēģiem, kur var nodrošināt [palīdzību],” sacīja Pole.
Organizācijās, kurās vēršas valsts atraidītie pacienti, redz citu ainu.
“Pacients neuzzina, tas mums ir ikdienas darbs. Kad viņš vēršas pie mums, mēs sakām – ejiet pēc S-2, un viņi prasa – kas tas ir? Kā lai pacients to uzzina?” situāciju raksturo “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.
Dimanta uzskata, ka valda milzīga informācijas asimetrija starp to, ko zina pacients un ko par viņa tiesībām zina ierēdņi.
“Valstij par to ir jāmaksā! Bet tas ir dārgi. Un mūsu ierobežotā budžeta apstākļos tiek sargāti valsts budžeta vārti, tā ir netaisnības sajūta,” pauda Dimanta.
Tas, ka mūsu pacienti rautos uz ārzemēm, ir mīts. Dimanta ir pārliecināta, ka cilvēks grib ārstēties savā vidē. Taču jautājums ir arī par piedāvātajām iespējām. Latvija dažu onkoloģisko slimību ārstēšanai izmanto novecojušus medikamentus un metodes.
Austrumu slimnīcā sola vēlreiz atgādināt mediķiem, kādas ir pacientu tiesības.
“Tas ir ārsta jautājums, viņiem to vajadzētu darīt. Varbūt šis ir brīdis, viņiem to atgādināt? Ja tas ir onkoloģiskais pacients un onkoloģija ir valsts programma, bet kaut kādu tehnoloģisku vai citu iemeslu dēļ to nevar izdarīt Latvijā, mēs sasaucam konsīliju un NVD dod S-2 veidlapu,” sacīja Pole.
Pagājušajā gadā Nacionālais veselības dienests ir izsniedzis 202 šādas veidlapas, 2015. gadā – 196 veidlapas, 2014. gadā – 237 veidlapas.
Pamatojoties uz šo veidlapu, citu Eiropas Savienības valstu slimnīcas iesniegušas Latvijai rēķinus par gandrīz 3 miljoniem eiro. Visbiežāk apmaksātas ģenētikas analīzes bērniem, cilmes šūnu donoru meklēšana un transplantēšana, acu operācijas un ārstu konsultācijas.
