ĪSUMĀ:
- Sociālā uzņēmuma statusu līdz šim ieguvuši 27 uzņēmumi.
- Sociālajiem uzņēmumiem ir atvieglojumi, bet arī ierobežojumi.
- Biedrība “Rūpju bērns” plāno atvērt kafejnīcu, kurā strādā cilvēki ar invaliditāti.
- Līdz 2022. gadam sociālo uzņēmumu atbalstam paredzēti 12 miljoni eiro.
- Statusa iegūšana atteikta 7 uzņēmumiem.
- Ja grants nav vajadzīgs, statusam nepiesakās.
- Nākotnē plāno palīdzēt arī ar biznesa plāna izveidi. Biedrība atzīst – bez valsts finansējuma sociālajam uzņēmumam būtu grūti iztikt.
Sociālais uzņēmums – iespējas un ierobežojumi
„Te ir mūsu administrācija un viens no dienas aprūpes centriem „Cerību ligzda”. „Cerību ligzda” ir dibināts 1997. gadā, un pašlaik to apmeklē vairāk nekā 50 jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kas katru dienu no mājām, no grupu dzīvokļiem vai no citām vietām, kur nu kurais dzīvo, dodas uz šejieni, lai iegūtu kādas iemaņas, prasmes, socializētos, pavadītu superīgi laiku galvenokārt ar domu atbrīvot piederīgos, vienlaikus nodrošinot iemaņas un forši pavadīt laiku. Jaunieši, sākot no 18 gadiem uz augšu, pēc skolas. Mēs visi esam jaunieši, līdz jūtamies sirdī jauni,” saka biedrības vadītājs Māris Grāvis.
Šogad biedrība dibināja firmu un ieguva īpašu sociālā uzņēmuma statusu ar vēlmi iegūt finansējumu, lai veidotu Latvijā pirmo kafejnīcu, kurā nodarbināt pārsvarā cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Šādu statusu Latvijā var iegūt vairāk nekā pusgadu, un to līdz šim izdarījušas 27 firmas, kas vēlas uzlabot sabiedrības dzīves kvalitāti.
Īpašais statuss paredz šiem uzņēmumiem priekšrocības, piemēram, nodokļu atlaides, iespēju piesaistīt brīvprātīgos. Šobrīd paredzēta iespēja pretendēt arī uz finansiālo atbalstu.
Taču ir arī ierobežojumi, no kuriem, iespējams, galvenais – visa peļņa jāiegulda sociāli nozīmīga mērķa sasniegšanai vai atpakaļ uzņēmumā. Proti, uzņēmums peļņu nesadala dividendēs.
Mācību virtuve pārtop uzņēmumā
Kā „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns”” nonāca pie lēmuma dibināt sociālo uzņēmumu, ar kādām grūtībām saskārās un cik tālu tikts ar kafejnīcas veidošanu?
„Šeit ir pīšanas studija,” Māris Grāvis izrāda biedrības telpas. Te ir vairākas darbnīcas un iespēja piemeklēt visdažādākās un piemērotākās nodarbes. Viena no šādām darbnīcām – konditorejas interešu pulciņš – pārtapa par sociālo uzņēmumu.
Savukārt pīšanas darbnīcā skolotājas vadībā jaunieši pin dažādus groziņus.
“Sāksim ar to, ka nekā grūta īpaši nav, vajag vienkārši pacietību. Galvenais ir pacietība šajā darbā,” saka Juris, pinot grozu.
Ja cītīgi strādāt katru dienu, tad grozu sapīt aizņemot apmēram nedēļu.
„11 gadus apmeklēju dienas aprūpes centru. No 11 gadiem laikam sešus pinu. Es neskaitu [groziņus], jā, es vienkārši daru savu darbu un daru to ar visu mīlestību, ar visu dvēseli. Piemēram, tagad ir Ziemassvētku tirgus, protams, mūsu groziņi arī tur būs. Izpārdodam visādos tirdziņos,” saka Juris.
Savukārt Valdis norāda uz lielāko grozu, kas stāv uz galda. Tik lielu Valdis izmēģina pīt pirmo reizi: „Šis ir mans pirmais [lielais] grozs. Es gribēju pamēģināt.”
Tālāk ir šūšanas un aušanas darbnīca. Istabā atrodas vairāki cilvēki. Daži kopā sēž ap galdu un izšuj, citi atsevišķi.
Bet kādā nelielā telpā redzams liels melns maiss, kas pilns ar sasmalcinātām papīra strēmelēm.
„Piemēram, Skandināvijā bankās ļoti izplatīts, ka cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem veic papīra iznīcināšanu un sagriešanu, jo tiek uzskatīts, ka viņi ir labākie un piemērotākie šim darbam, jo viņus neinteresē konfidenciāla informācija, skaitļi un citas lietas. Tā rezultātā arī mēs trenējamies paši savai biedrībai – jaunieši iznīcina papīrus un arī vācam no citiem, kas grib, lai mēs iznīcinām papīru,” stāsta Grāvis.
Viņš ved tālāk un parāda arī ēdamtelpu. Katru dienu daži no centra jauniešiem atbildīgi par saimnieciskiem darbiem. Biedrībā ir arī mācību virtuve - “tā ir nodarbību telpa, kas ir pamatā mūsu sociālajai uzņēmējdarbībai”, stāsta Grāvis.
Biedrībā mācību konditoreja darbojas no 1999. gada. Katru dienu te nāk seši līdz astoņi jaunieši.
„Balstoties uz mūsu ilggadējo pieredzi, mēs ilgi domājām, ka būtu nepieciešams veidot arī atklātu šādu konditoreju, kur ne tikai mēs paši, bet arī sabiedrība var nobaudīt mūsu gardumus, un tā rezultātā ir nodibināts SIA „RB cafe”, kas šobrīd piedāvā kafijas paužu apkalpošanu dažādiem uzņēmumiem vai konferencēm, vai sapulcēm,” stāsta Grāvis.
Ar piegādi nodarbojas jau citi kolēģi. Savukārt nākamgad durvis plāno vērt pirmā kafejnīca, „kurā pilnībā nē, bet 90% visu darbu veiks cilvēki ar invaliditāti”, stāsta biedrības vadītājs.
“Kad ienāk vienmēr pie mums iekšā, visi saka: „Pie jums smaržo brīnišķīgi. Tas ir tāds mūsu triks, kā ievilināt cilvēkus. Jauniešiem ļoti patīk dažādu apstākļu dēļ, bet viens no iemesliem ir, ka produkts vai darba rezultāts ir gandrīz uzreiz gatavs un to var nogaršot, nobaudīt, un tas ļoti daudz ko dod,” saka Grāvis.
Visus šos gadus ar jauniešiem biedrībā „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns”” strādā konditorejas interešu pulciņa vadītāja Māra Štāle.
“Smalkmaizītes, pīrādziņi, siera radziņi, rausīši speķa un siera, un plātsmaizes, biezpiena plātsmaizes un ābolu plātsmaizes ar vārīto krēmu, un picas – sortiments mums diezgan plašs. Arī kliņģeri gan sāļie, gan saldie,” stāsta Māra Štāle.
Māra satraucas, ka mūsu sarunas dēļ varētu piedegt cepeškrāsnī ieliktie pīrādziņi. Taču viss ir kārtībā.
Viens no cilvēkiem, kas griež produktus, ir Valters.
„Man patīk šeit strādāt ceptuvē, un man ļoti patīk arī griezt gan gaļu, gan aprikozes, gan visu kaut ko. Arī palīdzu Mārai braukt uz tirgiem, uz visu kaut kurieni braucam. [Visvairāk patīk gatavot] kliņģeri un picas,” atklāj Valters.
Sociālā uzņēmuma statusu izdevās iegūt mēneša laikā
Biedrība bija iesaistīta Sociālā uzņēmuma likuma tapšanā, stāsta Māris Grāvis. Likums stājās spēkā šī gada aprīlī. Drīz pēc tam biedrība papildus dibināja uzņēmumu „RB cafe” un ieguva sociālā uzņēmuma statusu. Sociālais nozīmīgums šim uzņēmumam izpaužas cilvēku ar invaliditāti iekļaušanā darba tirgū.
Sociālā uzņēmuma statusu izdevies iegūt apmēram mēneša laikā.
„Bija jāaizpilda pieteikums un jāiesniedz nepieciešamā informācija, kas apliecina, ka mūsu darbība atbilst sociālā uzņēmuma likumam un mērķim,” stāsta Grāvis.
Bija jādodas arī uz speciālu vērtēšanas komisiju, kur par sevi jāstāsta.
„Mums ir bišķiņ vieglāk nekā varbūt uzņēmumam, kas nāk no malas, ja kādam rastos ideja tā spontāni kļūt sociālam. Tomēr mēs jau 25 gadus kā biedrība strādājam, un lielākoties mūs pazīst, it īpaši sociālajā un labklājības nozarē. Tā rezultātā mēs jau arī ļoti ilgstoši iepriekš esam stāstījuši par savu mērķi, par savu vīziju, par savu redzējumu, ka mēs gribam šo kafejnīcu. Liela daļa zina par mūsu mācību virtuvi,” skaidro Grāvis.
Cilvēkam no malas varētu radīt grūtības ievērot daudzos obligātos birokrātiskus ierobežojumus, uzskata biedrības „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns”” vadītājs Māris Grāvis.
„Jo tikai laba ideja, ja tā neatbilst rāmim, nav sociālais uzņēmums. Tā rezultātā ideja, kas samērojas ar rāmi, ir atbilstoša. Tajā gadījumā ir daudz mazāk šķēršļu un problēmu,” viņš saka.
Līdz 2022. gadam sociālo uzņēmumu atbalstam - 12 miljoni eiro
Pagaidām likuma izpratnē īpašajam statusam reģistrējušies ir salīdzinoši maz uzņēmumu – 27. Divi no tiem jau ir noslēguši līgumus par finansējuma saņemšanu.
Vēl pirms likums stājās spēkā, ministrijā pieteicās 98 uzņēmumi, kuriem tagad arī ir iespēja pretendēt uz finansējumu. Tādā veidā līgumus par kopumā diviem miljoniem eiro noslēguši 24 uzņēmumi.
Kopumā līdz 2022. gadam sociālo uzņēmumu atbalstam paredzēti 12 miljoni eiro.
Tikmēr, kopš strādā likums, statusa iegūšana atteikta 7 uzņēmumiem, piemēram, jo piedāvātais uzņēmuma darbības modelis neatbilst pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem.
Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Liene Reine-Miteva uzskata, ka bieži vien labu ideju autoriem trūkst biznesa zināšanu.
„Šī ir unikāla situācija, kad ir gan likums, regulējums, gan klāt nāk arī finansējums. Tāpēc mēs neredzam attaisnojumus un iemeslus, kāpēc gan nepieaugtu sociālo uzņēmumu skaits Latvijā,” atzīst Reine-Miteva.
Šobrīd biedrības „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns”” uzņēmums iesniedzis pieteikumu un norit sarunas par iespējām saņemt finansējumu, lai vērtu vaļā kafejnīcu.
Finansējums ir galvenais „burkāns”, kas firmas pievilina iegūt sociālā uzņēmuma statusu. To atzīst arī asociācijā.
Šobrīd sociālo uzņēmumu darbības prakse ir ļoti neliela un to nav daudz. Tāpēc izdarīt secinājumus par šo jomu pagaidām grūti. Atbildīgā Labklājības ministrija plāno nākamgad padziļināti pētīt, kā ir veicies, un 2020. gadā varētu virzīt priekšlikumus uzlabojumiem.
Ja grants nav vajadzīgs, statusu ne vienmēr gribēs
Ja grants nav vajadzīgs, tad iegūt sociāli nozīmīga uzņēmuma statusu ne vienmēr vēlēsies. To parāda biedrības „Tuvu” pieredze. Uz labdarības veikalu „Tuvu” devos pērnā gada janvārī, kad Sociālā uzņēmuma likums tikai tapa.
Toreiz biedrības vadītāja Lāsma Cimermane vēl nezināja, vai reģistrēsies kā sociālais uzņēmums.
Viņa cerēja, ka likums viesīs skaidrību: „Būtu skaidrība, ko mēs drīkstam darīt, ko mēs nedrīkstam darīt, kas ir atļauts, kas nav atļauts. Jo šobrīd, man liekas, ir tāda taustīšanās. Mēs kā biedrība, kā nevalstiskā organizācija it kā nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, un arī nav skaidrs varbūt, cik daudz mēs to drīkstam un cik mēs to nedrīkstam. Nav, man liekas, īsti reglamentēta tā darbība. Un tāpēc varbūt ir nedrošība, tāda taustīšanās. Es domāju, ar likuma pieņemšanu būtu skaidrība, kas ir kas. Uz to vairāk tās cerības.”
Uzrunāta tagad, Cimermane stāsta, ka labdarības veikals par uzņēmumu pārtapt neplāno.
Uz finansējumu pretendēt vajadzības nav, savukārt citi ieguvumi no statusa saņemšanas nav tik būtiski, lai dibinātu atsevišķu uzņēmumu.
Tādēļ var secināt, ka Latvijā aizvien saglabāsies biedrības un uzņēmumi, kas darbojas pēc sociālās uzņēmējdarbības principiem, taču statusu neiegūst.
Tikmēr, ja uzņēmums vēlas iegūt grantu, tas prasot zināšanas biznesa plāna sagatavošanā un citos jautājumos, atzīst biedrības „Rīgas pilsētas „Rūpju bērns”” vadītājs Māris Grāvis.
Summa, uz kuru viņu uzņēmums pretendē, esot nedaudz virs 100 000 eiro. Finansējumu tērēs tajā skaitā aprīkojumam.
„Dažādas konditorejas ierīces, lai mēs varētu sekmīgāk strādāt. Mūsu gadījumā tās nepieciešamas ir varbūt drusciņ automatizētākas nekā parastā kafejnīcā vai parastā konditorejā, kur daudzi procesi notiek mūsdienās ar displeja palīdzību, elektronizēti un savādāk. Bet tātad aprīkojums un darba algas jauniešiem,” stāsta Grāvis.
Plāno sniegt palīdzību arī biznesa plāna izveidei
Iesniegtie pieteikumi finansējumam ne vienmēr sagatavoti profesionāli, secinājusi arī Labklājības ministrija. Sociālajiem uzņēmumiem trūkst priekšzināšanu. Tādēļ šobrīd ministrija virza priekšlikumu papildu atbalstam, stāsta projekta „Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vadītājs Juris Cebulis.
„Tie uzņēmumi, kas būs reģistrējušies kā sociālie uzņēmumi, varēs saņemt konsultācijas biznesa plāna sagatavošanā gan finanšu jautājumos, nodokļu jautājumos, paša biznesa plāna, sociālās uzņēmējdarbības jautājumos. Šīs būs konsultācijas sociālajiem uzņēmumiem tieši pirms biznesa plāna iesniegšanas “Altum”,” skaidro Cebulis.
Tāpat šobrīd lielākā daļa sociālo uzņēmumu koncentrējas Rīgā un ap galvaspilsētu.
„Ja mēs skatāmies no šiem 27 uzņēmumiem, tad gandrīz 80% no tiem ir Rīga un Pierīga. Tad reģionos ir 4% -11%. Tas ir ekonomikas spogulis,” atzīst Cebulis.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem aizvien ir informācijas sniegšana par pastāvošajām iespējām. Tāpat, lai arī pašvaldībām ir iespējas atbalstīt savus sociālos uzņēmumus, pagaidām nav zināms, cik raiti tās izmanto šo iespēju.
Šonedēļ cerībā sasniegt pašvaldības Sociālās uzņēmējdarbības asociācija organizē speciālu informatīvu pasākumu.
Tāpat rodas jautājumus: ja pagaidām finansējums ir svarīgākais iemesls iegūt īpašo statusu, kas notiks, kad finansējums beigsies, un vai tad nevajadzēs domāt par papildu atbalstu uzņēmējiem.
Māris Grāvis vērtē, ka iztikt bez līdzfinansējuma darbinieku algām nākotnē varētu palīdzēt noteikumu atvieglošana, piemēram, cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībai.
„Sociālais uzņēmums varētu būt daudz nerentablāks darba produktivitātes un citu apstākļu dēļ. Tā rezultātā pie vienādiem nosacījumiem mums varētu būt grūti eksistēt un darboties. Šobrīd mēs to kompensējam ar grantu. Ceram, ka grants mūs nostabilizēs tādā līmenī, lai mēs varētu paši izdzīvot,” saka Grāvis.
“Bet sākt no nulles būtu ļoti grūti pie esošā nodokļu sloga tieši darba jomā sociālajiem uzņēmumiem,” atzīst Grāvis.
Māris Grāvis stāsta, ka biedrība sākotnēji plāno nodarbināt četrus jauniešus un divus darba vadītājus. Jo labāk uzņēmumam veiksies, jo vairāk cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem varēs nodarbināt.
„Savukārt, ja kādreiz nonāksim līdz tam, ka būsim sasnieguši maksimālo kapacitāti nodarbinātībā un joprojām būs peļņa, tad, es domāju, ka mēs mēģināsim radīt jaunu nišu, jaunu nodarbinātības pakalpojumu, kur atkal citi jaunieši, kuri varbūt nevar nodarboties ar konditoreju, arī strādā. Mums tās iestrādes ir dažādas,” stāsta Grāvis.
