ĪSUMĀ:
- Sociālās aprūpes centra „Teika” darbinieki piedalījās 8 stundu badastreikā, prasot lielākas algas.
- Darbs ir atbildīgs un arī morāli smags, jo jāstrādā ar slimiem bērniem.
- Pilnvērtīgu streiku viņi nevar rīkot, jo jūtas atbildīgi par aprūpējamajiem.
- Algas ir nepietiekamas, un cilvēki spiesti strādāt vairākās vietās, lai pietiktu iztikai.
- Sociālās aprūpes centra „Teika” vadītāja atbalsta streikotājus.
- Darbinieki aprūpes centros vēlas, lai viņus sadzird.
- Centru vadītāji norāda – algas zemas, kadru mainība liela.
Jau no pulksten 8 rītā visā Latvijā piektdien notiek sociālās aprūpes darbinieku pieteikts badastreiks. Protesta akcija paredzēta 8 stundu garumā, un, kā norādīja darbinieku arodbiedrībā, tas būs brīdinājuma streiks. Darbinieki vēlas pievērst uzmanību savam niecīgajam atalgojumam.
Arī Rīgas sociālās aprūpes centra „Teika” darbinieki piedalās streikā.
Aprūpētājas Ināras diennakti garā maiņa beidzās deviņos no rīta, kad viņa iesēdināja bērnus autobusā, kas viņus aizvedīs uz skolu. Ināra ir apņēmības pilna ievērot badastreika nosacījumus mājās.
„Jāstreiko ir, jo darbs atbildīgs, morāliski arī. Visādi slimi bērniņi ir [jāaprūpē],” viņa sacīja.
Ināra uzsver, ka nopietni streikot, nenākot uz darbu, aprūpētāji nevar. „Mēs nevaram to darīt, kā mēs viņus atstāsim, viņi ir jākopj un jābaro,” viņa norādīja.
Ināra par aprūpētāju šeit strādā 25 gadus un ļoti labi saprot šos bērnus ar īpašajām vajadzībām. Viņa strādā ar prieku, ilgojas pēc viņiem, būdama atvaļinājumā, tikai allaž problēma ir bijis zemais atalgojums: „Dzīve ir dārga, naudiņas maz, tāpēc ļoti daudz kolēģu strādā pa diviem darbiņiem”.
Savukārt Valentīna Strazdiņa, kas strādā par aprūpētāju jau 11 gadus, tikko sākusi savu darba maiņu. Valentīna strādā pusaudžu grupā, viņas aprūpē ir 15-17 gadīgi jaunieši. Valentīna arī piedalās badastreikā, jo uzskata, ka algas ir patiešām mazas. Viņa atzīst, ka pati strādā divos darbos - diennakti „Teikā” un diennakti otrā darbavietā.
Sociālās aprūpes centra „Teika” vadītāja Ina Zajončkovska pilnībā atbalsta algu paaugstinājumu sociālā darba speciālistiem un aprūpētājiem, jo viņi ir centra pamatu pamats.
„Bez viņiem mēs iztikt nevaram, tā atbildība ir lielākā tieši viņiem un tā nasta ikdienā. Protams, mēs atbalstām [streiku]. Atalgojumam ir jābūt lielākam, viņš ir pārāk zems,” viņa sacīja.
Smagākais darbs - ar lielākiem bērniem
Vanda ir sociālā aprūpētāja un Zita sociālā audzinātāja. 14 dienas mēnesī pa 12 stundām viņu darbs saistīts ar septiņu, dažkārt astoņu ļoti smagi slimu bērnu aprūpi.
“Manos ikdienas pienākumos ietilpst rūpēties par viņiem – pabarojot, pārģērbjot, vedot ārā, ar viņiem nodarbojoties,” stāstīja Vanda.
Vandas un Zitas grupiņas bērniem ir smagas veselības problēmas. Daudzi no šiem bērniem nekad nestaigās, neiemācīsies paši paēst, neturēs rokās karoti. Veselības problēmu dēļ bērni ar šādām veselības problēmām pēc pilngadības sasniegšanas visbiežāk nonāk pieaugušo aprūpes centrā.
Vanda valsts sociālās aprūpes centrā “Rīga” strādā 16 gadus, ar smagi slimajiem - 3 gadus. Viņu aprūpe no apģērbšanas līdz pabarošanai un nomazgāšanai ir aprūpētāju un audzinātāju rokās.
Zita valsts sociālās aprūpes centra Rīga dažādās filiālēs kopā - 4 gadus. Pļavnieku filiālē - pusgadu.
Viņa atzīst, ka visgrūtāk strādāt ar pieaugušajiem, “viņiem visādas prasības, viņi vairāk mīlestību grib, mēs jau dodam, bet pietrūkst viņiem mammas un tēti”.
Zitai lielākais gandarījums darbā, kad kādu no bērniem paņem audžuģimene. Taču pie smagi slimajiem bērniem potenciālie audžuvecāki brauc reti. Daži bērni aprūpes centrā ievietoti uz vecāku iesniegumu pamata. Aprūpētājiem nereti darbā rodas bezpalīdzības sajūta brīžos, kad bērns jūtas slikti un viņam nevar palīdzēt.
Vanda par badastreiku sacīja – tas nieks. Galvenais, lai kāds sadzird to, ka algas par smago darbu ir niecīgas, bet daudzi kolēģi nāk un iet, reti kurš paliek.
Liela kadru mainība
Aprūpes centru vadītāji norāda – darbiniekus piesaistīt nav viegli, reti, kurš spēj tik smagu darbu izturēt ilgstoši.
Valsts sociālās aprūpes centros ir liela kadru mainība. No kopējā aprūpētāju skaita, piektā daļa aprūpētāju saņem minimālo algu, savukārt daudzu pārējo darbinieku atalgojums ir tikai mazliet lielāks par minimālo. Algas ir aptuveni 450 - 440 eiro uz rokas.
“Rinda nestāv, lai nāktu pieteikties darbā. Ir ļoti dažādas situācijas. Ir, kas ilgstoši strādā, bet jaunatnācēji – viņus ir ļoti grūti noturēt. Nav tas instruments, ar ko viņus noturēt. Ir jābūt zināšanām, lai šo darbu veiktu. Nevar cilvēks no ielas atnākt un veikt šo darbu. Viņš ir jāapmāca,” stāstīja centra “Rīga” filiāles “Pļavnieki” direktore Jana Pulkstene.
Labklājības ministrija sociālās aprūpes centru darbinieku algu palielināšanai nākamā gada budžetā pieprasījusi 6,4 miljonu eiro papildu līdzekļus. Tas ļautu aprūpētāju atalgojumu palielināt par aptuveni 10 procentiem. 2020.gadā pieprasīti papildu 8,1 miljoni eiro, bet 2021.gadā un turpmāk ik gadu 16 miljoni eiro atalgojuma palielināšanai sociālās aprūpes centros.
Iepriekš algu palielināšanai līdzekļu palielinājums atteikts. Viens iemesliem – arī aprūpes centru darbinieki pieder pie valsts pārvaldes. Bet atalgojuma pieaugums valsts pārvaldei nav populārs lēmums.
Pašlaik sociālās aprūpes centros darbinieku skaits ir 1006, no tiem 427 aprūpētāji. No šī gada sākuma līdz augusta beigām nomainījās 184 darbinieki, no tiem 79 aprūpētāji, atbrīvoti 187, no tiem 78 aprūpētāji. Augustā pieņemti 18, atbrīvoti 25 darbinieki.
Aprūpētāju algas atkarīga no kategorijām – tādas ir 3. 436 eiro saņem 64 darbinieki, 440 eiro – 69 darbinieki, 450 – 294 darbinieki.
Plānots, ka astoņu stundu badastreikā varētu piedalīties kopumā 1000 darbinieku no valsts sociālās aprūpes centriem. Arodbiedrība, kas rīko protesta akciju, gatavi arī īstam streikam, ja atalgojums aprūpētājiem no nākamā gada netiks palielināts.
KONTEKSTS:
Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrība (LVIPUFDA) ir norādījusi, ka valsts sociālās aprūpes centru darbinieku atalgojums ilgstoši nav mainījies. Viņi dzīvo nabadzībā un ir spiesti ņemt “ātros kredītus” ikdienas vajadzībām vai operācijām, kuras nesedz apdrošināšana, bet kas nepieciešamas ar darbu saistītu veselības problēmu dēļ.
Labklājības ministrija atzīst, ka pieprasījumus piešķirt līdzekļus aprūpes centru darbinieku atalgojumam rakstījuši vairākkārt, taču parasti apstiprināta tikai neliela daļa no prasītā. Piemēram, 2017.gadā ministrija virzīja vairāk nekā 12 miljonu papildu finansējuma pieprasījumu, bet tika piešķirts tikai viens miljons eiro.
