Visbiežāk resursu centrā “Marta” vēršas ģimenē no partnera vardarbības cietušas sievietes. Stāsta par pazemošanu, kontrolēšanu, draudiem sasist, atņemt bērnus vai izdarīt pašnāvību. Arī par pļaukām, grūstīšanos, žņaugšanu un lūzumiem. Par ekonomisko vardarbību, kad vīram jāatdod visa alga vai bērna kopšanas pabalsts, jo vīrs to noformējis sev, lai gan patiesībā strādā neoficiāli un par bērniem mājās rūpējas sieva.
“Tas ir fantastiski, ka atbalstīts pakalpojums pieaugušo rehabilitācijai, kas cietuši no vardarbības, jau ar 2015.gadu,” norāda „Martas” vadītāja Iluta Lāce. Iepriekš par valsts naudu rehabilitēja tikai cietušos bērnus. Likums ir dzimumneitrāls, tātad attiecas arī uz vīriešiem, bet pagaidām viņi nenāk. “Galvenais nosacījums pakalpojuma saņemšanai: personai ir jābūt pilngadīgai un personai ir jābūt cietušai no vardarbības.
Nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, kriminālprocesi, ne iesniegumi policijā,” stāsta centra pakalpojumu nodaļas vadītāja Irina Mazurika.
Pakalpojums ietver sociālā darbinieka, jurista un psihologa palīdzību, kopumā desmit konsultācijas. Jāvēršas vai nu vietējās pašvaldības sociālajā dienestā, kas novirzīs uz sociālo rehabilitāciju, vai arī uzreiz pie pakalpojuma sniedzēja, piemēram, Rīgā centrā „Marta”. Pērn Latvijā šo pakalpojumu saņēma aptuveni 100 cilvēki, līdz gada beigām skaitlis varētu sasniegt 200.
Programmas startu Labklājības ministrijas pārstāve Ineta Pikše vērtē pozitīvi, taču pagaidām visa pieejamā valsts nauda netiek apgūta: “Tas, kas varbūt negatīvākais, kas šajā gadā parādījās, ka
nav tik liela interese par pakalpojumu, kā mēs bijām plānojuši un kā arī rādīja visas tendences, cik augsts ir vardarbības līmenis Latvijā un cik tomēr cilvēkiem vajadzētu būt ieinteresētiem šo pakalpojumu saņemt.”
Centrs “Marta” norāda uz problēmu – neatkarīgi no tā, vai vēršas sociālajā dienestā vai tieši centrā, - lai saņemtu rehabilitāciju, sociālajam dienestam ir jāiesniedz cietušās personas vārds, uzvārds, personas kods, ziņas, informācija par vardarbību un tās sekām.
Vairāki cietušie to nevēlas, līdz ar to pēc likuma rehabilitācija nepienākas, jo maksā valsts un klientam jābūt identificējamam.
Nevēlas tāpēc, ka, piemēram, valda stereotipi, ka bāriņtiesa sadarbībā ar sociālo dienestu bez pamata mātei atņems bērnus. “Un arī varmāka ļoti bieži ir iebaidījis, ka, piemēram, tev nav nekā, tev nav atsevišķa dzīvokļa, tu nestrādā, tu sēdi mājās ar maziem bērniem, atnāks sociālie un redzēs mani, kuram pieder dzīvoklis un kuram ir algots darbs, un padomā, kuram viņi atstās bērnus,” skaidro Irina Mazurika no centra “Marta”.
Dažkārt sievietes vispār nevēlas atklāt savu identitāti, tikai savu vārdu.
“Vai nu tās ir pazīstamu vīriešu sievas, uzvārds varētu norādīt uz amatpersonu vai sabiedrībā zināmu cilvēku. Vēlas saņemt palīdzību, bet uztraucas par konfidencialitāti,” norāda centra pārstāve.
Pozitīvi gan tas, ka nav stingras piesaistes teritorijai, piemēram, centrā „Marta” vērsušās cietušās no Pierīgas, un pakalpojumu varēja noformēt Rīgas sociālajā dienestā. Līdz ar vietējā pašvaldība neuzzināja cietušās datus, tikai Rīgas sociālais dienests.
Labklājības ministrijas pārstāve Ineta Pikše uzsver, ka nākamgad plānots vērtēt, ko uzlabot rehabilitācijas programmā. Arī prasību par personas datiem varētu izvērtēt.
“Ja mēs redzēsim, ka tā ir problēma, kas cilvēkam traucē saņemt pakalpojumu, tad domāsim citu variantu. Viens variants ir tāds, ko “Martas” centrs piedāvā, ka pakalpojuma sniedzējs turētu to informāciju un tā neaizplūstu uz dienestiem,” saka Pikše.
Sociālajam dienestam nav tiesību trešajām personām izpaust informāciju par klientu, to norāda ministrijā, un arī Rīgas sociālā dienesta pārstāve Marina Fiļipova uzsver, ka sociālie darbinieki paraksta konfidencialitātes deklarāciju par datu neizpaušanu.
Vēl viena nepilnība, uz ko norāda centrs “Marta”, skar administrēšanas izmaksas attiecībā uz klientiem, ko uz centru “Marta” nosūta sociālais dienests. Būtu jābūt pozīcijai – papildu administratīvās izmaksas, ne tikai par atzinumu formēšanu. “Bet principā vēl jau ir telpas, kuras lieto, ūdens, tas mums ir jālīdzfinansē klientiem, kas nāk no sociālā dienesta,” stāsta Irina Mazurika.
Vēl jānorāda, ka Labklājības ministrija no sociālajiem dienestiem sagaidītu, ka dienests, ja identificē, ka cietis bērns, piedāvātu sociālo rehabilitāciju arī vecākam, bet šo resursu sociālie dienesti maz izmanto. Citādi sanāk, ka rehabilitēto bērnu skaits ir vismaz desmit reizes lielāks nekā pieaugušo skaits, kas piesakās.
