Trukšņa amata kolīzijas
Tādēļ par varas darbiem un attiecībām ar iedzīvotājiem Latvijas Radio devās uz Jūrmalu aprunāties ar kultūras socioloģi Dagmāru Beitneri. Viņa ir jūrmalniece apaļus 30 gadus un aizvadītajā vasarā kādā personiskā lietā pati izjutusi varas attieksmi.
Jūrmala šoruden piedzīvoja varas maiņu, padarot to par gada centrālo notikumu. Ceturtdienas, 13. oktobra, pēcpusdienā ārkārtas domes sēdi sasauca Jūrmalas mērs „zaļzemnieks” Gatis Truksnis, lai pārliecinātos, ka dome viņam aizvien uzticas.
Šaubas par to raisīja mēra nesenā aizturēšana un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) sāktais kriminālprocess, kurā Truksni vaino par iesaisti nelikumīgā partiju finansēšanā. Taču uzticības balsojums pārtapa neuzticības izteikšanā, un to, ko pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rosinājuma demisionēt neizdarīja Truksnis pats, viņa vietā paveica deputāti.
Mēra krēsls brīvs gan nebija ilgi – pēc pāris nedēļām 4. novembrī Truksnis kā vienīgais kandidāts atkal kļuva par mēru. Notikušā bilance – par krēsla maiņu Truksnis saņēma 3300 eiro nodokļu maksātāju naudas, pretēji vadības solījumam arvien nav izslēgts no Zaļās partijas, savukārt KNAB izmeklēšanu turpina un apsūdzību uzrādīšanas laiku nemaz neprognozē.
Dzīvojam mežonīgā sabiedrībā
Spilgta un reizē sāpīga lieta – tā par Trukšņa ievēlēšanu atpakaļ saka kultūras socioloģe, jūrmalniece, Jūrmalas Aizsardzības biedrības dalībniece Dagmāra Beitnere.
„Man patiešām aizrāvās elpa, un es sapratu, ka mēs dzīvojam ļoti mežonīgā sabiedrībā, kur ir izskaloti politiskās morāles krasti un to vairs nav,” sacīja Beitnere.
„Mani pārsteidza, ka neviena no partijām, kas balsoja pret viņu vai arī atstāja zāli, neaicināja cilvēkus piketēt. Mēs, liela daļa palikām elšot no dusmām katrs savā mājā. Mums nebija nevienas iespējas politiski apliecināt un pateikt, ko mēs par to domājam. Mani tas sarūgtina. Liekas, ka mūs grib - arī tās politiskās partijas, kas bija pret -, mūs iemidzināt. Tas ir apliecinājums un man to ir sāpīgi teikt, ka Jūrmala ir bandītiska pilsēta. Atgriežas domes vadītājs, kam izteikta neuzticība, lai pabeigtu kaut kādus projektus,” norāda Beitnere.
Viņu šokējusi arī nesenā ziņa par domes plāniem ieguldīt 16 miljonus eiro skolā, kuras apkaimē nemaz neesot skolēnu. Savukārt politiķi, ko amatos deleģējusi sabiedrība, kūtri klusē.
„(..) Nav nevienas partijas, ka teiktu „Cilvēki, būsim modri!” Jūrmala nedrīkst būt pilsēta, kur izzog Eiropas naudu,” pauda Beitnere.
Pašvaldībai svarīgs nav cilvēks
Paši jūrmalnieki būs arī tie, kas vistiešāk izjutīs šogad grozīto pilsētas teritorijas plānu, pret ko asi iebilda Jūrmalas Aizsardzības biedrība, bet varas gaiteņos palika nesadzirdēta.
Plāns atļauj uzņēmējiem legalizēt biznesus, priedēs celt augstus namus un apbūvēt kāpas.
Patālu no kāpām, bet diezgan tuvu dzelzceļam savu māju šogad pabeidza arī Beitnere. Noslēguma dokumentu kārtošana domē radījusi otru gada pārdzīvojumu.
„Pie mājas nodošanas es skaidri redzu, cik mums ir liels un nevajadzīgi uzpūsts birokrātiskais aparāts.
Man arī ir pārsteigums par to, ka pašvaldības institūcijas ar mani nesadarbojas. (..) Es esmu uzbūvējusi māju un pati par sevi parūpējusies. Bet attieksme pret mani ir tāda atrakstīšanās: „Mēs nevaram!” (..) Jābūt ir tā, uz ko ir būvēta šī valsts – cilvēks ir visa centrā. Mums ir jāsadarbojas, un man ir jāsaprot, kā man ir jārīkojas. Kad nav šādu padomu, tad ir sajūta, ka esmu noraidīta un no manis gaida kukuli. Man ir Padomju Latvijas pieredze,” viņa atgādina.
Labāka vara - mūsu pašapziņas jautājums
Lai saruna nebūtu jānoslēdz, ka viss ir slikti, socioloģe Beitnere iesaka jau tagad apņemties piedalīties nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, kā arī uzrunāt paziņas un kaimiņus doties pie urnām. 2013. gada vēlēšanās Jūrmalā balsoja 49,8% vēlētāju, tātad varu noteikusi nepilna puse balsstiesīgo.
„Es negribētu paust bezcerības sajūtu. Es gribētu modināt pilsoņus ne tikai Jūrmalā, bet visā Latvijā gatavoties vēlēšanām.
Ja mēs sakām, ka mēs neinteresējamies par politiku, tad politika interesējas par mums un ielien mūsu naudas maciņos. Es gribētu atgādināt vārdus, kas man pašai ļoti nepatīk: mēs esam postkomunistiska un postkoloniāla zeme. Mums ir dubulti iedragāta mentalitāte.
Mums ir jācīnās par labāku pašapziņu un izprast, ka visa mūsu valsts struktūra ir menedžments, ko mēs esam noalgojuši. Izvēlēsimies labākos cilvēkus mūsu pārvaldē. Tas ir mūsu pašapziņas jautājums,” akcentē socioloģe.
Socioloģe iesaka ne tikai ļoti rūpīgi izvēlēties, par kuru sarakstu un kuriem cilvēkiem tajā balsot, bet drosmīgāk uzlūkot arī politikas jaunpienācējus, dodot tiem uzticības kredītu. Jo ar aizsēdējušos varu pie pārmaiņām tikt grūti.
