ĪSUMĀ:
- Latvijā jauniešu skaits strauji samazinājās pēc 2007. gada.
- 90. gados katrs piektais iedzīvotājs bija jaunietis, bet tagad – katrs desmitais.
- Nozīmīgs ir nevis jauniešu īpatsvars, bet viņu izglītotība.
- Satraukumu rada tas, ka Latvijā jauniešu skaits rūk ātrāk nekā iedzīvotāju skaits.
- Jaunieši varētu vairāk atgriezties Latvijā, ja šeit augs dzīves līmenis.
- Mazāks jauniešu skaits sabiedrībā mazina tās dinamiskumu.
Vai Latvijā samazinās jauniešu skaits?
Jā, samazinās. Es domāju, ka ir interesanti skatīties pavisam ilgā termiņā – no 1971. gada –, cik ir bijuši jaunieši un kā skaits pa gadiem mainās. Šajā termiņā mēs redzam nosacītus trīs posmus. No 70. gadiem līdz 1991. gadam jauniešu skaits Latvijā bija tuvu pusmiljonam. Nākamajā statistikas posmā – no 1991. gada līdz aptuveni 2005. gadam – jauniešu skaits samazinājās līdz aptuveni 450 000. Trešais posms sākās pēc 2005. gada, īpaši pēc 2007. gada, kur ir ļoti izteikta līkne uz leju. Tā principā turpinās līdz 2018./2019. gadam, kad jauniešu skaits nokritās līdz aptuveni 230 000.
Kāpēc es tādā plašākā kontekstā gribu ielikt? Jo dažkārt, kad runā par jauniešu skaita samazināšanos, atsauce ir uz 1991. gadu. Ka pēc 1991. gada skaits ļoti samazinās un nonāk pie tiem skaitļiem, kas ir šodien. Tas tā nav, jo vēl līdz 2005. gadam jauniešu skaits bija ap 450 000. Samazinājums attiecas uz pēdējiem 15 gadiem.
Pats skaits gan ir tikai skaits. Man interesantāk šķiet skatīties uz īpatsvaru - cik no visiem iedzīvotājiem ir dažādās vecuma grupās. Te mēs redzam to, kāpēc mēs reizēm runājam, ka tā ir problēma. Iedzīvotāju skaits samazinās mazāk nekā jauniešu skaits. Īpaši pēc 2006./2007. gada. Vajadzētu būt tā, ka tās līknes ir diezgan līdzīgas. Bet tā kā 2000. gadu vidū notiek ekonomiskās kolīzijas un arī migrācija, jauniešu līkne aiziet ļoti strauji lejā.
Tas beigās noved pie tā, ka 70., 80. un 90. gados katrs piektais bija jauniešu vecumā, bet šodien tas ir tikai katrs desmitais.
Vai dati parāda, ka migrācija ir bijusi iemesls jauniešu skaita samazinājumam? Vai tomēr tā ir dzimstības samazināšanās?
Tā ir kombinācija. Ja iedzīvotāju kopējais skaits lēzeni samazinās, tad dzimstības ietekme ir automātiski. Bet pēc 2005./2006. gada tā, protams, ir pamatā migrācija. Ir vairāki gadi, kur ik gadu jauniešu skaits samazinās par 5%, pat 7%. Tas ir milzīgs samazinājums. Tā nav tikai dzimstība. Tā ir dzimstība un, tieši tajos gados, pamatā – migrācija.
Vai ir dati par to, cik daudz jauniešu atgriežas Latvijā? Projekta "Visas iespējas" diskusijā par jauniešu skaita samazināšanos izskanēja, ka puse no tiem, kas aizbrauc, atgriežas.
Es īsti statistiski to neredzu. Skatoties ciparus par to, cik izbrauc un iebrauc jauniešu vecuma grupā, vienmēr lielāks ir bijis izbraucēju skaits. Piemēram, pēdējo 10 gadu laikā izbrauca 27 500 jauniešu vecumā no 15–19 gadiem, bet iebrauca 5500. Pa gadiem cipari mainās, un taisnība ir, ka tuvāk mūsu gadam cipars samazinās, tomēr izbraukušo joprojām ir vairāk. Piemēram, 2021. gadā izbrauca 619, bet iebrauca 254 jaunieši. Tas ir tuvāk tam, ka puse atbrauc atpakaļ. Bet tie ir tikai pēdējie gadi. 10 gadu periodā neredzu to statistikā. Tad mums vajadzētu būt arī izteiktam jauniešu skaita palielinājumam, ja puse atbrauc atpakaļ. Protams, ja viņi pēc atbraukšanas vairs nav jauniešu vecumā, tad viņi pazūd statistikā. Es gan varu kļūdīties. Iespējams, ka migrācijas pētnieki to varētu detalizētāk skaidrot.
Kāds pašlaik ir jauniešu īpatsvars Latvijā?
2022. gada sākumā Latvijā dzīvoja 234 500 jauniešu. Tas ir 12,5% no visiem iedzīvotājiem.
Kā to vērtēt? Tas ir liels vai mazs īpatsvars?
Atšķirībā, ar ko salīdzina. Ja salīdzina, ka bija 20%, bet tagad ir 12%, tad tas ir mazs. Bet vai tas ir labi vai slikti? Es domāju, ka skaits pats par sevi nav ne labi, ne slikti. Mēs varētu sākt skatīties, kas tie ir par jauniešiem, piemēram, pēc izglītības – vai tie izbraukušie ir ar labāku izglītību nekā tie, kas mums ir šeit. Ja izrādās, ka visi izglītotie un kompetentie profesionāļi ir šeit, tad nav problēmu.
No statistikas pētniecības viedokļa nav tāds skaits vai īpatsvars, kas būtu optimāls – ka, piemēram, 25% vai 30% būtu labi, bet zemāk nē.
Uz ko var skatīties gan skaitam, gan īpatsvaram, gan vēl jo vairāk dažādiem rādītājiem attiecībā uz izglītību, nodarbinātību, ka tiem ir kaut kādas konsekvences. Ja liela daļa aizbraukušo ir ar labu izglītību – tā saucamie jaunie profesionāļi, tā ir viena konsekvence. Ja aizbraukušie ir jaunieši ar zemāku izglītības līmeni, kas strādā zemāk kvalificētās specialitātēs, tad tās ir citas konsekvences. Tur arī vairāk ar migrācijas pētniekiem jārunā, kur šie cilvēki strādā un kāds ir viņu dzīves līmenis. Es skatītos, kādas ir konsekvences no tāda vai cita skaita, nevis kādu īpatsvaru liktu kā atskaites punktu.
Protams, ja skatās neatkarīgi no citiem strukturāliem rādītājiem, tad tā ir liela atšķirība – vai katrs piektais vai katrs desmitais ir jauniešu vecumā. Kaut kādā ziņā atšķiras dinamika sabiedrībā, aktivitāte un pasākumi, kas notiek, ja ir lielāks jauno iedzīvotāju īpatsvars. To labi var ilustrēt, ja skatāmies uz mazākiem ciemiem, kur jauniešu gandrīz nemaz nav un paliek tikai vecākas iedzīvotāju grupas, un citu apdzīvotu vietu, kur ir liels jauniešu skaits. Kāda ir tā ikdienas dinamika. Šādā kontekstā, jā, ir atšķirības. Bet pats skaits par sevi noteikti man nešķiet ne izšķirošs, ne traģisks vai labs. Galvenais, ko mēs ar to skaitu darām, ko mēs no tā skaita sagaidām un kas ir tas konteksts, kurā uz to skatāmies.
Vai kopumā jums šķiet, ka ir jāuztraucas par jauniešu skaita samazinājumu?
Par skaitu nē, bet par to, ka kaut kādā brīdī notiek šī ļoti straujā skaita samazināšanās, kas nav dabiska, par to padomāt ir vērts. Ja mēs zaudējam potenciāli labi kvalificētus un izglītotus jauniešus, par to domāt ir vērts. Tomēr ir skaidrs, ka, ja samazinās kopējais iedzīvotāju skaits, samazināsies arī jauniešu skaits. Es neteiktu, ka tā ir traģēdija.
Bet jūs minējāt, ka jauniešu skaits samazinās straujāk nekā iedzīvotāju skaits.
Jā, šī ir tā daļa, par ko, manuprāt, ir vērts domāt vai satraukties, bet no šī aspekta, nevis par pašu skaitu.
Vai Latvijā esam šo situāciju pietiekami apdomājuši?
Viens aspekts ir pētījumu trūkums par jauniešiem. Es domāju, ka tā ir viena atbilde. Tātad - ko mēs vispār par to zinām? Ja mēs neko nezinām, kas tad ir tas, ko varam darīt. Ja mums nav nekādu datu, nekādas informācijas par to, kas ir šie jaunieši, ko viņi dara, tad ko un kurš tur var paveikt. Otrs ir, ja pastāv mērķis, lai emigrējušo skaits samazinās, bet joprojām redzam, ka aizbraukušo skaits ir lielāks nekā atbraukušo, tad tīri tehniski sanāk, ka neesam atrisinājuši.
Migrācija gan nav tikai negatīvs process.
Daļa no izbraukušajiem jauniešiem noteikti personīgi ir ieguvēji, jo ir aizbraukuši. Ja tie ir profesionāļi, kas strādā vietā, kur viņi iegūst papildu zināšanas, kuras šeit nav varējuši iegūt. Tāpat starp izbraucējiem ir arī jaunieši, kuri brauc mācīties. Tā kā es gribētu likt klāt to dimensiju, kas tas ne vienmēr viennozīmīgi ir tikai slikti. Daļa no tiem jauniešiem noteikti iegūst vairāk, nekā zaudē. Un, ja viņi atgriežas, iegūst arī sabiedrība kopumā. Mēs zinām, ka neatgriežas tik daudz, cik mēs gribētu. Bet daļa, kas atgriežas… Noteikti tas ieguvums no viņiem būs lielāks, nekā ja viņi nebūtu izbraukuši. Man šķiet, ka arī individuālā ieguvuma aspekts ir būtisks.
Kā varētu risināt to, ka Latvijā samazinās jauniešu skaits?
Es domāju, ka, ja uzlabosies kopējā dzīves kvalitāte un dzīves iespējas šeit, tad redzēsim izteiktāku braukšanu atpakaļ. Un visi tie, ko mēs uzskatījām par zaudējumiem, būs ieguvumi.
Kas notiks, ja nekas nemainīsies? Kāds būtu sliktākais scenārijs?
Statistiskas prognozes rāda, ka skaits īsti nesamazināsies. Tas pat nedaudz palielināsies, jo ir bijis dzimstības pieaugums agrāk. Bet tas viss ir atkarīgs no notikumiem – var atkal notikt kāda krīze, kur viss momentā mainās, un tās prognozes vairs nav derīgas.
Kādas varētu būt konsekvences... Es uz to varu skatīties no savas kompetenču jomas kā uz sabiedrības kopējo dinamiku. Pašlaik mums katrs desmitais iedzīvotājs ir jaunietis. Ņemsim par piemēru, ka paliktu katrs divdesmitais. Skaidrs, ka daudzas lietas būtu svarīgas, kas ir aktuālas citām vecuma grupām. Savukārt tām, kas dod dinamiku, citādākus virzienus, nebūtu liels pieprasījums.
Ekonomiski tam arī varētu būt ietekme. Tomēr, tā kā iedzīvotāji var strādāt ilgāk, tad jauniešu trūkums darba tirgū vairs nav tik liela problēma, jo cilvēki vienkārši ilgāk strādā.
Bet vai viņi ir gatavi strādāt ilgāk? Šeit ir aspekts, vai veselības aprūpe, izglītība jaunās profesijās ir attiecīgā līmenī.
Tās profesijas un darba vietas, no kurām pensionāri nevar iet prom, jo nav jauniešu, nav tās pašas darba vietas, uz kurām jaunieši pretendē. Šeit ir tāda šķēre, ka atšķiras tas darba tirgus, kurā ir gados vecāki cilvēki, un tas, kur gatavi nākt jaunieši. Tomēr šajā tēmā nozīmīgs ir ne tikai vecums, bet arī konteksts par izglītību, kā arī ar diskusiju, kas notiek par eksaktajām zinātnēm.
Minējāt, ka statistikas prognozes var izjaukt kāda jauna krīze. Vai karš Ukrainā un energocenu krīze varētu radīt ietekmi uz jauniešu skaita samazināšanos Latvijā?
Uz šo jautājumu visdrīzāk varēs mēģināt sākt atbildēt pavasarī. Vismaz kaut ko mēģināt. Šobrīd vienīgais, ko varam pateikt, ka mums visiem ir lielas bažas un satraukums. Tāpat bija ar pandēmiju. Pašā pandēmijā mēs nevarējām saprast, kas īsti notiek. Pēc pandēmijas mēs redzam, ka jauniešiem ir daudz izteiktākas dažādas psihoemocionālās problēmas vai izaicinājumi. To mēs varam redzēt pēc tam, kad tas ir noticis.
Kāpēc jums šķiet, ka jaunieši ir nozīmīga grupa un pētniecības tēma?
Pirmkārt, mani tā interesē tāpēc, ka tur ir liela dinamika. Izmaiņas ir ļoti straujas dažu gadu laikā, salīdzinot ar citām vecuma grupām. Ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, un visas tās izmaiņas, kas ir ārējas – kā jaunieši domā, uzvedas, kur piedalās vai nepiedalās, mainās ļoti strauji. No pētniecības viedokļa man tas ir visinteresantākais. Vai tās izmaiņas pēc tam ietekmē kaut kādus lielākus procesus sabiedrībā, var noteikt tikai vidējā, ilgākā termiņā – 5, 10 gados – redzēt. Šeit atkal varam atgriezties pie skaita. Ja tas ir neliels, tad arī ietekme uz kopējo sabiedrības attīstību un izmaiņām arī nebūs ļoti liela vai vismaz ne ātra.
