Sudraba: Cilvēki grib izdzīvot un meklē ceļus, kādā veidā var par sevi parūpēties

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ:

• Izglītoti cilvēki ir vērtīgākais, kas Latvijai var būt.
• Pārvalde var kļūt vismaz par 40% mazāka, bet par 100% efektīvāka.
• Nevajag baidīties ne no vienas valodas.
• Līdzekļi pirmām kārtām ir jāiegulda cilvēkos.
• Nevienu sistēmu, kurai ir jāstrādā ilgtermiņā, nevar nepārtraukti raustīt.
• Cilvēki gūst ienākumus un tālāk gatavi ar tiem dalīties arī ar valsti.
• Centrālajai varai ir jāiet ārā no galvaspilsētas.

Atmaksās studiju maksas

 Jūsu programmā rakstīts, ka atbalstīsiet valsts apmaksātas augstākās izglītības studijas tiem vietējiem un ārvalstu studentiem, kuri vismaz četrus gadus pēc studijām strādās Latvijā savā studiju nozarē. Vai tas būtu piemērojams specifiskām studiju programmām vai attiecināms uz pilnīgi visām?

Partijas NSL princips ir, ka mūs interesē izglītoti cilvēki, un, ja viņi ir izvēlējušies Latviju par izglītības iegūšanas vietu, tātad viņi nāk jau ar zināmiem sakariem savās mītnes zemēs. Princips ir tāds, ja cilvēks šeit atrod arī darbu, ja viņš ir izglītots un ir ieguldījis pats savus resursus savā izglītībā, tad par katru nostrādāto gadu valsts viņam atlīdzina daļu studiju maksas.

Tā ir interese arī palikt Latvijā, interese šeit nodot savas zināšanas, jo izglītoti cilvēki ir tas vērtīgākais, kas Latvijai var būt.

Vai runājam par specifiskām nozarēm? Mēs redzam tās izglītības nozares, kas spēj konkurēt ar citu valstu augstskolām, piemēram, medicīnas aprūpe vai informācijas tehnoloģijas, vai kādas citas inženierzinātnes, kur ir izveidoti novirzieni, kur mācās ārvalstu studenti. Būtībā tās, kas ir darba tirgū visur pieprasītas un kur Latvijā arī trūkst darbaspēka.

Vai esat rēķinājuši, cik daudz tas varētu prasīt no valsts budžeta?

Mēs esam rēķinājuši jebkuru no mūsu piedāvājumiem atšķirībā no tā, kādā veidā valdība līdz šim budžetu rēķina – šauri fiskāli, redzot tikai īstermiņā izdevumus vai īstermiņa nodokļu papildu ieņēmumus, nerēķinoties ar sekām, kādas tas radīs biznesam. 

Šeit runa ir par to - ja cilvēki paliek Latvijā, maksā nodokļus, ja viņi ir izglītoti un saņem arī labas algas, un spēj varbūt arī tālāk radīt papildu darbavietas, tad tas ir papildu pienesums, kas rodas. Nevar rēķināt tikai vienu pusi – atmaksāsim studiju maksu.

Rēķinām arī to, ko cilvēks tālāk pienes ekonomikai, jo Latvijas lielākā problēma ir, ka ir maz iedzīvotāju un iedzīvotāji turpina aizbraukt no valsts. Jo mazāk iedzīvotāju valstī, jo mazāka paliek ekonomika, jo mazākas iespējas jebkuram pakalpojumu vai citam biznesam.

Tad jūs uzskatāt, ka izlīdzināsies – ko valsts atmaksā un šie cilvēki pienes mūsu ekonomikai?

Jā, absolūti. Jāskatās pamatkoncepts, par ko partija NSL iestājas – ka visu laiku ir jāredz tauta kā cilvēki, kas ir lielākā Latvijas vērtība. Domājot par jebkuru politiku, domājam, kādā veidā nodrošināt to, lai cilvēki pirmkārt Latvijā gribētu dzīvot, lai viņi spētu un gribētu šeit veidot kuplas ģimenes, lai viņiem būtu ienākumi. Lai kāda politika būtu, jākoncentrējas uz to – kādā veidā tas atsauksies uz Latvijas cilvēkiem.

Samazinās deputātu skaitu

Partijas gan vairāk min to, ka ir gatavas samazināt ministriju skaitu. Savukārt jūsu programmā minēts, ka ātrāku lēmumu pieņemšanu nodrošinātu un būtiski ietaupītu līdzekļus, ja samazinātu Saeimas deputātu skaitu no 100 uz 60. Cik lielu ietaupījumu tas dos?

Gribu teikt, ka mēs runājam par 4000 zīmju programmu, kurā minam pirmos lēmumus, kurus var operatīvi pieņemt un kuri patiešām ir adekvāti arī Latvijas iedzīvotāju skaitam un ekonomikas lielumam.

Partija NSL ne tikai runā par Saeimas deputātu skaitu samazināšanu. Ja rēķinām, ka Saeimas budžets ir 20 miljoni eiro, tad ietaupījums ir vismaz astoņi miljoni eiro, jo jārēķina viss administratīvais aparāts.

Jau pie esošā deputātu skaita daudz racionālāk var rīkoties ar valsts budžeta līdzekļiem. Esmu četrus gadus nostrādājusi kā deputāte, es redzu, ka komisiju lielums absolūti nav vajadzīgs tik daudzskaitlīgs. Tā būs operatīvāka lēmuma pieņemšana. Taču Saeima – Latvijas likumdevējs - pirmkārt cieš no tā, ka tas īsti nekad nav strādājis kā likumdevējs.

Tad labāk – ievēlam skaitliski mazāk, kompetentus cilvēkus, spējīgus ātri pieņemt lēmumus, nekā uzturam institūciju, kura faktiski savu funkciju nepilda.

Bet partijas izvērstajā programmā ir par pārvaldi, kas ir efektīva, racionāla, par pārvaldi, kur darbinieki tiek atlasīti, balstoties uz kompetencēm un zināšanām. Mēs noteikti iestājamies gan par ministriju skaita samazināšanu. Arī tagad, šajā laikā, atbildot uz daudzu izdevumu, televīzijas un radio jautājumiem, kas partijām tiek jautāts, mēs arī piedāvājam formulu, ka pārvalde var kļūt vismaz par 40% mazāka, bet par 100% efektīvāka.

Vai 60 deputāti varētu būt jau no 14.Saeimas?

Ja ir iespējams izmainīt likumdošanu, jā, protams, jau no 14.Saeimas. Mēs uzskatām, ka sabiedrība to novērtēs. Vēlreiz saku – iedzīvotāju skaits, ja pat salīdzina to Latviju, kāda tā bija, kad Satversmi pieņēma un izvēlējās šādu Saeimas sastāvu, būtiski samazinājies, salīdzinot ar to, kas Latvijā dzīvo šodien. 

Programmā ir arī punkts, kurā minat, ka visus ieņēmumus, kas veidojas no degvielas akcīzes nodokļa, pilnā apmērā novirzīs Latvijas autoceļu atjaunošanai. Ceļi ir ļoti sāpīga lieta, eksperti saka,  lai sakārtotu visus Latvijas ceļus, vajag vairākus miljardus eiro. Vai tiešām no šī nodokļa sanāks tik liela summa?

Redziet, tā ir atkal uzticēšanās cilvēkiem. Visi, kas brauc ar autotransportu, saprot, ka viņi maksā akcīzes nodokli. Daudzi cilvēki cieš no tā, ka viņu autotransports tiek bojāts neremontētu vai neadekvātā stāvoklī esošu ceļu dēļ. Tas, kas ir svarīgi. Pirmā lieta – sabiedrības uzticēšanās varai, ka viņi, maksājot nodokļus, zina, ka viņi saņem adekvātu pakalpojumu. Tālāk – biznesam, kas ir iesaistīts autoceļu būvē, ir svarīga domāšana un plānošana ilgtermiņā. Tad arī šis bizness ieguldīs adekvātus resursus ceļu tehnikas izvēlē un tā tālāk, zinot, ka ilgtermiņā viņiem būs arī darba pasūtījums. Trešā lieta ir pareiza izvēle tam, kādus ceļus, kādā mērogā, apjomā uzturēt, kādu izvēlēties remontēšanas veidu, ceļa veidu. Daudzi ir pabijuši ārvalstīs un zina, ka ir ceļi, kuros ir tikai viena josla ar maiņas kabatām. Nav varbūt vajadzīgs visur uzturēt divjoslu ceļu, tāpēc ka satiksme nav tik intensīva, un ceļš būs kvalitatīvāks.

Esmu viena no retajām deputātēm, kas konsekventi visu laiku iestājās pret Ķekavas apvedceļu, bet ne jau tāpēc, ka es būtu pret kaut kādiem uzlabojumiem autoceļu satiksmē un transportā un biznesa iespējām. Bet gan tāpēc, ka vienā projektā pilnīgi neadekvāti tiek ieguldīti resursi, kas ir līdzvērtīgi tam, cik valsts kopumā piecos gados iegulda ceļu būvē. Piedevām, izejot uz šo publiskās un privātās partnerības projektu, kur no 180 miljoniem kopējo izdevumu – 80 miljoni ir resursu cena. Tie nav miljoni, kas reāli tiks ieguldīti ceļu būvē.

Tātad pat ar tiem resursiem, kas ir šodien, protams, piesaistot adekvātus papildu resursus un novirzot šo nodokli kopumā ceļu būvei, var ļoti daudz izdarīt, jo – ja salīdzināsim viena kilometra izmaksas, kādas tās ir Latvijā un, piemēram, Lietuvā vai kādiem citiem tuvākiem kaimiņiem, uzreiz var redzēt, ka šeit būtiski tiek pārmaksāts.

Jūs taču pieļaujat, ka degvielas akcīzes nodoklis nav vienīgais, no kā tiek finansēta ceļu uzturēšana un būve?

Ceļu uzturēšana un būve šobrīd Latvija vēl barojas no tā, ka ir Eiropas struktūrfondu nauda. Tātad tā ir citu nodokļu maksātāju dāvināta nauda ceļu būvei šeit . Šie resursi ilgtermiņā nesaglabāsies tādā apjomā.

Tātad ir jādomā, kādā veidā nodrošināt stabilu finansējumu ceļiem, un, galvenais, ka tas ir garantēti un pārskatāmi – braucēji zina, pa kādiem ceļiem viņi brauks, un būvētāji arī zina, kā viņiem ieguldīt resursus, lai attīstītu savu biznesa daļu.

Jau pirmsskolā – latviešu valodas apguve

Nesen tika mainīts Augstskolu likums, kur tika ierobežota ārvalstu valodu, konkrēti arī krievu valodas lietošana privātajās augstskolās. Vai nākamajai Saeimai šis lēmums vēlreiz būtu jāpārskata, vai arī tas ir adekvāts un atbilstošs?

Visu laiku, pieņemot jebkuru lēmumu un īpaši tādus lēmumus, kas ir ilgtermiņā un runā par valsts konkurētspēju, ir jādomā par valsts interesēm. Atrodoties Saeimā šos četrus gadus, es tik ļoti bieži sajutu to, ka lēmumi tiek pieņemti nevis loģiski un ar saprātu, bet aiz bailēm, iztopot kādam, izpatīkot, parādot varonību caur to, ka var radīt kādus pretstatus, šķelšanos un naidu. Tas ir vājums.

Tas tikai parāda to, ka Latvija nedomā, pirmkārt, par savas tautas interesēm, jo domāt par tautas interesēm nozīmē to, ka svarīgi piesaistīt šeit maksimāli daudz resursu un iespējas Latvijai.

Nevajag baidīties ne no vienas valodas, bet vajag mācēt to izmantot Latvijas interesēs. Ja Latvijas augstākā izglītība atrodas pierobežā Baltkrievijai, Krievijai un tepat arī Ukrainai un var izmantot savu potenciālu, lai mācītu studentus arī krievu valodā, tad kāpēc to nedarīt un no tā atteikties? Visā Eiropā jebkurā biznesā ar atvērtām rokām uzņem cilvēkus, kas zina valodas, jo vairāk valodu zina, jo vairāk biznesam iespēju.

Tad šis lēmums ir jāpārskata?

Es uzskatu, ka tas ir jāpārskata, visu laiku ieliekot tajos rāmjos un domājot – kā tas atsauksies uz Latvijas interesēm, kas notiks ilgtermiņā, kas notiks dažus gadus vēlāk, jo biznesa niša jau nepaliek tukša. Ja ir pieprasījums pēc augstākās izglītības, tad augstākā izglītība aizies uz citurieni.

Vadot Latvijas parlamentā grupā, kas ir Eiropas parlamentāriešu atbalsts Āfrikai, es intensīvāk pieslēdzos un sāku interesēties – salīdzinājums ir viens pret vienu – cik liela tad ir Latvijas sadarbība ar Āfriku? Tehniskā universitāte minēja, ka ļoti daudzi studenti  būtu gatavi šeit mācīties, jo cenu ziņā viņiem ir izdevīgāk mācīties Latvijā un nevis Londonā vai Parīzē, vai vēl kaut kur ir viņu pierastās zemes, bet mēs paši dēļ visādiem birokrātiskiem šķēršļiem, neizlēmības, sadrumstalotības, bezmērķības, tādas darbošanās nekurienē, nespējam operatīvi pieņemt lēmumus un saprast, kādā veidā panākt labumu Latvijai.

Jūs runājat par izglītības eksportu, taču augstskolās, kur krievu valodā ir programmas, vairumā mācās cilvēki no Latvijas un nevis citām valstīm.

Bet ar aizliegumiem jūs neko neizmainīsiet. Tas, kas ir jāmaina – ir izglītības kvalitāte vidējā izglītībā. Ar to, ka tagad aizliegs mācīties krievu valodā, būs vēl sliktāk – šie jaunieši aizbrauks mācīties uz augstskolām, kur var mācīties krievu valodā. Ja viņi tā jūtas komfortablāk un ja redzēs, ka izglītības kvalitāte ir pietiekoša, viņi vispār neatgriezīsies Latvijā. Vai to mums vajag?

Mums vajag nevis ar aizliegumiem novērst problēmas, bet risināt problēmas saknē. Un problēma saknē ir tur, ka šodien valsts neuzņemas atbildību un nenodrošina bērniem, kuriem nav dzimtā valoda latviešu valoda, latviešu valodas apguvi jau pirmsskolas līmenī. Viss sākas ar to, ka nodrošināsim kvalitatīvu izglītību – iespēju iemācīties latviešu valodu tik pat labi kā dzimto valodu bērnudārzā.

Vai būtu jālikvidē sadalījums krievu un latviešu bērnudārzos?

Absolūti nav jālikvidē sadalījums krievu un latviešu bērnudārzos. Es zinu daudzus latviešu bērnu vecākus, kuri tieši otrādi – sūta savu bērnu uz krievu valodā runājošo grupiņu tikai tāpēc, ka viņi zina, ka bērns šajā vecumā - no trīs līdz septiņiem gadiem - jebkuru svešvalodu iemācās tikpat labi kā dzimto valodu.

Ja gribam, lai mums ir gudri bērni un nevis mēs viņus mocītu ar svešvalodām vecumā, kad to ir arvien grūtāk iemācīties.

Tā ir pašreizējā pieeja skolu programmās vispārizglītojošajās skolās, kad prasības pēc latviešu valodas zināšanām pieaug ar vecumu un nevis otrādi. Valstij ir pienākums pirmsskolā nodrošināt iespēju katram bērnam iegūt latviešu valodu. Lai tas viss notiktu paralēli, lai ir vēl angļu valoda un kāda cita valoda. Jo bērni valodu šajā vecumā tver automātiski.

Vai būtu jāsaglabā krievu un latviešu plūsma skolās, vai tomēr liekam visus kopā un mācām latviski pamatskolā un vidusskolā?

Ar to pieeju, ka ir nodrošināta latviešu valodas apguve jau pirmsskolā, mācām visus pamatpriekšmetus latviešu valodā. Protams, bērniem, kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda, obligāti ir jāsaglabā savas valodas padziļinātas apguves iespējas, savas vēstures, kultūras apguves iespējas. Ir jāsaglabā kultūru daudzveidība un cieņa pret citām tautām un kultūrām. Noteikti šī - citiem bērniem dzimtā - valoda ir jāmāca padziļināti un profesionāli, bet jānodrošina ir visiem kvalitatīva izglītība latviešu valodā.

Jāpārskata KNAB vieta, Eiropas armiju nevajag

Šobrīd Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) ir nomainījies vadītājs, esam sagaidījuši atkal skaļas lietas. Vai redzat, ka situācija birojā uzlabojas, vai tomēr ir jādomā, kā KNAB stiprināt vai reorganizēt, vai apvienot ar citām iestādēm? Kāds ir jūsu redzējums?

Partijas NSL redzējums ir tāds, ka ir jāpārskata tiesībsargājošo institūciju sistēma un arī KNAB vieta tajā. Tas nenozīmē, ka kāda funkcija ir jālikvidē, ka tagad nebūtu ar korupciju jācīnās. Nē, arī mana profesionālā pieredze ir tāda – jo institūcija būs lielāka, jo profesionāli ir iespējams izveidot spēcīgāku komandu, cilvēkiem ir iespēja daudz vairāk specializēties noteiktās jomās.

Ja vairāk zināšanu ir vienā institūcijā kopā, tad ir iespējas ar šīm zināšanām mainīties un dalīties. Latvijā, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, mūsuprāt, ir pārāk daudz institūciju, kas nodarbojās ar lietu izmeklēšanu.

Koncentrējot zināšanas un profesionalitāti, tas nenozīmē atteikties no kaut kādu noziegumu izmeklēšanas, vājināt. Nē, otrādi – ir jāmeklē iespējas, kā stiprināt institūcijas.

Vai neizveidosies kaut kāda superizmeklēšanas iestāde, kas to kontrolēs?

Tas ir jautājums, no kura ir jātiek vaļā. Tas neskar tikai izmeklēšanas institūcijas, tas skar ļoti daudzas sistēmas Latvijā – tiesībsargājošo sistēmu kā tādu, ja mēs vēl pieskaitām nodokļu administrēšanu, varbūt vēl vienu otru struktūru, kurai ir iespēja iejaukties biznesā, cilvēku dzīvē un tā tālāk, tad šīs institūcijas gadiem ir bijušas politiskā kontrolē un ir politiski ietekmējamas. Tā nevar būt.

Man nav piemēri tālu jāmeklē – no savas personīgās pieredzes un cilvēku, kas man ir apkārt, pieredzes, kādā veidā vienā mirklī var saņemt pilnīgi neadekvātas kontroles, kā tiek ierosinātas lietas un tā tālāk.

Tas nav, nenotiek tā vienkārši. Ja šajās institūcijās strādājošie nesaprot, ka viņi vienkārši tiek izmantoti, vai arī viena daļa ir vāji cilvēki, kuri domā, ka tādā veidā viņi var parādīt savu varu, nu tad tas ir nožēlojami. Tas ir nožēlojami priekš Latvijas, jo jebkurš, kurš šeit investē, un es ar daudziem cilvēkiem, kuri ir sākuši investēt un kādu laiku ir bijuši Latvijā, mēs esam par šīm lietām runājuši, - viņi ir uzdevuši jautājumus par to, kāpēc tik neadekvāta ir šī tiesībaizsardzības sistēma, ka bizness šeit absolūti nevar justies droši, un viņi paši ir izjutuši uz savas ādas, ka tad, kad viņi cīnās par taisnību, viņi paši pēkšņi saņem kaut kādus sāktus procesus pret viņiem pašiem, pilnīgi neadekvāti un tukšā vietā.

Jūsu programmā minēts, ka līdz 2020.gadam izveidosiet jaunu nacionālās aizsardzības koncepciju, lai tā būtu atbilstoša valsts finansiālajām iespējām. Jūlijā ASV prezidents Tramps NATO samitā Briselē pateica, ka nākamais solis – aizsardzībai būtu jānovirza jau 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kāda ir jūsu attieksme pret spiedienu palielināt līdzekļus aizsardzībai, kā arī – kāda ir jūsu attieksme pret Eiropas armijas izveidi?

Trampam ir citi mērogi un citas intereses, Trampam jācīnās Sīrijā, Trampam ir intereses Dienvidkorejā, Trampam ir intereses vēl kaut kur dziļāk Āfrikā un tā tālāk. Latvijai šādu interešu nav. Latvijai nav vajadzīgs šāds aizsardzības budžets.

Otrkārt, Trampam ir interese radīt pasūtījumus savam militārajam biznesam Amerikā. Latvija šādā veidā ekonomiku nav attīstījusi. Ja Latvija, ieguldot un līdzfinansējot aizsardzību, saņemtu lielāku ieguvumu no NATO industrijas, kura vairāk izmantotu mūsu ekonomiku, vai mēs varētu vairāk iegūt nodokļos no tā, ka šeit attīstās kaut kādas industrijas, kas ir saistītas ar NATO apkalpošanu, tas vēl būtu viens stāsts.

Bet – visdrošākie esam tad, ja mūsu cilvēki jūtas droši. Tāpēc esam par to, ka līdzekļi pirmām kārtām ir jāiegulda cilvēkos.

Tāpēc mēs uzskatām, ka Zemessardzes sistēma ir tā, kas rada lielāku drošību, ka cilvēki paši par sevi ir lielāki patrioti, viņi jūtas droši, viņi ir novērtēti, viņi ir adekvāti atalgoti, nodrošināti, un viņi zina, ka iestāsies par Latvijas neatkarību.

Ja jūs paskatīsieties, piemēram, investīcija 170 miljoni kaut kādos četros helihopteros. Ar tādiem helihopteriem amerikāņi lidoja Vjetnamas kara laikā. Vai bruņutransportieri, kas ir nopirkti. Vai mēs nopietni runājam par to, kādā veidā šodien karo? Šodien neviens vairs nekaro ar šāda veida tehniku. Labāk mēs ieguldām, pirmkārt, cilvēkos, ieguldām kaut vai tajā, ka cilvēkiem ir veselības aprūpe labāka un izglītība. Nav runa par to, ka partija NSL nebūtu par drošu Latviju. Mēs esam par drošu Latviju.

Tad Eiropas armiju mums nevajag veidot?

Viennozīmīgi – nē. Jo mums ir svarīgi pirmajā vietā nolikt Latvijas intereses un Latvijas suverenitāti. Ar to Latvija drošāka nepaliek.

Vai būtu nepieciešams atjaunot obligāto militāro dienestu?

Mēs uzskatām, ka lielāka uzmanība ir jāpievērš tām apmācībām, kas notiek skolā. Un atkal – šeit domājot par drošību plašā apmērā. Tā nav tikai tāda militārā sevis aizsargāšana pret šādiem draudiem, bet vispār dzīves gudrība un mācības, spēja rīkoties dažādās ārkārtas situācijās, saprast pasauli, izprast savu rīcību. Drošības sajūta cilvēkiem būs tad, ja viņi mācēs dažādās situācijās adekvāti rīkoties, tāpēc svarīgi ir, kādu izglītību, kādas zināšanas bērni saņem skolā un, protams, kāda ideoloģija valstī tiek veidota.

Pensiju sistēmu nevajag raustīt

Jūs atbalstāt pensiju neaplikšanu ar nodokļiem, kas ir mazākas par minimālo darba algu, proti, šobrīd tie ir 430 eiro, un arī 2.līmeņa pensijas uzkrājuma mantošanu. Šobrīd vidējā pensija Latvijā ir virs 300 eiro, pieaug to cilvēku skaits, kuriem pensijas ir līdz 100 eiro. Ir jārēķinās, ka nākotnē Latvijā būs nabadzīgi pensionāri, jo ir ļoti liela cilvēku daļa, kas veic mazas sociālās iemaksas. Vai ar to, ko jūs šobrīd piedāvājāt, pietiek, lai uzlabotu vecu cilvēku sociālo nodrošinājumu, vai tomēr būtu jāpārskata pensiju sistēma Latvijā?

Tāpēc partija NSL runā par to, ka ir jādara viss, lai cilvēki Latvijā gribētu dzīvot, lai viņi gribētu atgriezties Latvijā un vēl vairāk – lai viņiem šeit būtu gan droša vide, gan arī viņi būtu nodrošināti.

Tikai tad mēs varam būt pārliecināti, ka šodienas un nākotnes pensionāriem būs adekvātas pensijas, ka viņi spēs ar to pensiju arī dzīvot.

Un nav cita ceļa, jo šodienas resursi ir tik, cik ir – pārdali, atņem vienam, iedod otram.

Visi spēki ir jākoncentrē, lai cilvēki būtu ieinteresēti te maksāt nodokļus, lai viņi būtu ieinteresēti te veidot biznesu, jo tikai tad ekonomikā būs nauda. Jo vairāk cilvēku Latvijā dzīvos, jo lielāka būs naudas aprite, jo vairāk būs ko pārdalīt tiem, kas vairs nespēj par sevi parūpēties vai nespēs par sevi parūpēties, lai būtu šī sociālā solidaritāte adekvāta.

Bet šis mūsu piedāvājums par to, ka minimālās algas lielumā ir jābūt neapliekamajam minimumam, tam ir jābūt arī attiecībā uz visiem ienākumiem. Jo vairāk cilvēkiem naudas būs uz rokas, un tas ir minimālais ienākums, kas cilvēkam ir jāsaņem, jo viņš jutīsies kaut cik vairāk novērtēts un viņam nebūs jāstāv kārtējā pabalstu rindā, arī tur izdevumi ietaupīsies.

Bet vai jūs uzskatāt, ka pašreizējā pensiju sistēma, kāda Latvijā ir izveidota, ir adekvāta, laba un tai tādai arī jāpaliek?

Tā nav adekvāta, un tā nav laba. Bet nevienu sistēmu, kurai ir jāstrādā ilgtermiņā, nevar nepārtraukti raustīt.

Bet tā jau netiek raustīta.

Tāpēc es arī saku. Ja runā, ka sistēma ir adekvāta, tas nozīmē pārdomātus lēmumus ilgtermiņā, jo jebkurai sistēmai ir jāuzticas. Atcerieties, kad ierobežoja to labumu, ko varēja saņemt par nomaksātām sociālās apdrošināšanas iemaksām, piemēram, veselības zaudēšanas gadījumā vai bezdarba gadījumā, uzreiz sistēma reaģē – cilvēki nemaksā nodokļus, jo viņi uzskata, ka maksājot nodokļus, viņi atpakaļ nesaņem to atlīdzību, kāda viņiem pienāktos, šajā sistēmā ieguldot.

Tāpēc ir svarīgi, veidojot jebkuru no sistēmām, domāt par to, kā tas strādās ilgtermiņā, lai cilvēki tam spētu uzticēties. Šobrīd cilvēki neuzticas valstij, un tā ir vislielākā problēma jebkurā veidā, domājot par to, ka kāds grib panākt, lai cilvēki maksātu lielākus nodokļus.

Pašreizējā pensiju sistēma tika izveidota 90.gadu vidū. Vai nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izvērtētu – vai tā strādā normāli, vai varbūt tā jāmaina?

Mēs neuzskatām, ka fundamentāli sistēma būtu jāmaina. Jo šie trīs līmeņi, kas ir, proti, solidaritātes līmenis, līmenis, kurā cilvēki obligātā kārtā uzkrāj savai nākotnes pensijai, un cilvēki, kas to var darīt brīvprātīgi, pamatos strādā pareizi.

Latvijas problēma ir tā, ka valsts nespēj parūpēties par cilvēkiem, kuri ir ilgus gadus strādājuši, savā laikā saņēmuši pret šī brīža ienākumiem mazus ienākumus vai maz maksājuši pensiju sistēmā un šobrīd saņem mazus ienākumus. Jūs jau arī teicāt - kuri šodien maksā mazus nodokļus, un līdz ar to viņiem arī nākotnē būs mazas pensijas. Bet to izmainīt var tikai tad, kad cilvēki sāks uzticēties valstij un viņi saprot, ka ir vērts dalīties ar saviem ienākumiem ar valsti. Mākslīgi ne no kurienes šeit naudu nevar atvest.

Imigrācijai jābūt kontrolētai

Daudzi uzņēmēji sūdzas, ka darbaspēka sāk trūkt, turklāt ne tikai augsta līmeņa speciālistu, bet arī vienkāršā darba darītāju. Jūsu partijas viedoklis – vai vajadzētu pavērt plašākus imigrācijas vārtus un atļaut cilvēkiem no trešajām valstīm šeit braukt un strādāt, vai tomēr ne?

Es nupat dzirdēju, man liekas, „Orklas” kompānijas direktora izteikumus, ka viņiem vajag lēto darbaspēku, citādi viņiem jāmaksā lielākas algas vietējiem iedzīvotājiem. Es domāju, tas ir absurds. Tā vietā, lai mūsu cilvēki nebrauktu prom, mēs ievedam lētu darbaspēku un pie tam radām vēl sociālo spriedzi, jo viena daļa cilvēku ienes arī citu kultūru un citu vidi. Mēs redzam, kas notiek vienā vai otrā Eiropas pilsētā, ne tikai galvaspilsētās.

Tas, kas ir svarīgi, kāpēc mēs iestājamies par izglītotu darbaspēku, par ieguldījumu augstākajā izglītībā un šo studentu un beidzēju saglabāšanu Eiropā, lai šeit maksimāli būtu izglītoti cilvēki, jo viņi arī rada lielākus ienākumus, viņi rada arī papildu darbavietas.

Nav jābaidās no tā, ka cilvēki ar resursiem vai bagāti cilvēki šeit mēģina kaut ko Latvijā darīt. Nenozākāsim tos. Tā kā viennozīmīgi partija NSL pirmkārt ir par gudru darbaspēku, par gudriem cilvēkiem un par investīcijām tajā, lai maksimāli cilvēki būtu izglītotāki un paši spētu gūt lielākus ienākumus.

Tātad melnstrādniekus vai vienkāršā darba darītājus jūs neievestu?

Mēs to redzam kaut kādos atsevišķos sektoros, pārskatāmā, kontrolētā veidā, bet ne kā slūžu atvēršanu un politiku šajā virzienā. Tas nozīmē, ka Latvijas intereses netiek liktas pirmajā vietā un cilvēku intereses Latvijā netiek liktas pirmajā vietā. Politikai ir jābūt tādai, lai Latvijā cilvēki spēj paši saņemt adekvātu algu, nevis viņiem uzņēmēji atsakās maksāt algu, tā vietā nodarbinot lētu, neefektīvu darbaspēku.

Pērn veiktais pētījums par ēnu ekonomiku parādīja, ka tā ir atkal pieaugusi. Vai jums ir plāns, kā to apkarot?

Atbilde ir tā pati, ko es vairākkārt teicu – tā ir neuzticēšanās savai valstij, neuzticēšanās varai. Cilvēki grib izdzīvot, un viņi meklē tos ceļus, kādā veidā viņi var par sevi parūpēties. Kāpēc partijas NSL programmas uzstādījumos ir tas, ka ir jāsamazina visa birokrātija? 

Interesei ir jābūt tādai, lai cilvēki būtu maksimāli ieinteresēti par sevi parūpēties un spētu to izdarīt.

Tas nozīmē, ka viņi gūst ienākumus un tālāk viņi ir gatavi ar šiem ienākumiem dalīties arī ar valsti. Jāizmaina ir vide un attieksme, kāda šobrīd ir pret cilvēkiem Latvijā. Tad arī ēnu ekonomikas nebūs.

Tas ir tāds ilgtermiņa mērķis.

Tā ir pamatdomāšana, ar kādu ir jāpieiet, veidojot jebkuru politiku, pieņemot jebkuru lēmumu – ko tu redzi ilgtermiņā, ko tu redzi savu acu priekšā, kā interesēs tu to dari. Ja tā ir tā šaurā domāšana, ar iešanu uz nekurieni, kāda te tā gadiem Latvijā ir bijusi, fiskāli ekselī sarēķina mīnusus un plusus un izved bilanci, pēc tam sekas neredz, kad kārtējie desmiti tūkstoši cilvēki no valsts ir aizbraukuši.

Kaut vai piemērs ar nodokļu politiku. Daudz skandināja par to, kā cilvēkiem nodokļu slogu samazinās. Jūs pati droši vien to arī izjūtat, ka jums pie viena otra rēķina nāk klāt papildu izdevumi, kas tiek pamatoti ar papildu nodokļiem – tur dabas resursa nodoklis, ūdens, atkritumi, atkal viss kļūst dārgāks. Tā ir tā īstermiņa domāšana, tādā fiskālā ekseļa tabulā.

Domājot par to, kā cilvēki dzīvos, saprotot - jo vairāk cilvēki spēs nopelnīt, jo vairāk viņi tērēs un radīs iespējas jebkuram citam, kaut vai mazam biznesam, kas apkalpo ģimeni, apkalpo lielāku vai mazāku sabiedrību, rodas kā satelīti lielākam procesam.

Tad jūs uzskatāt, ka, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi, mazināsies arī ēnu ekonomika?

Protams. Vēl viens piemērs – ja Latvijā 75% nodokļu ieņēmumus rada 25% biznesa, tad uzmanībai ir jābūt tam, lai tiešām tie 25% lielā biznesa strādā godīgi, caurskatāmi, patiešām samaksā visus nodokļus. Mēs redzam, ka tieši lielajā biznesā ir tie desmitiem miljonu nodokļu parādi uzkrāti un viņi joprojām turpina strādāt, bet administrācija maksimāli koncentrējas uz 75% biznesa, kas atnes tikai 25% ieņēmumu.

Jebkurš mazais nodokļu maksātājs pateiks, cik ātri viņam uz konta ir uzlikts arests par jebkuru sīkumu, kā viņam atnāks jebkura pārbaude, ieraudzīs kaut kur kādu nepareizi aizpildītu papīru, un viņš saņems sodu.

Cik viņš resursu tērē katrai šādai kontrolei? Tā ir izpratne, kas ir jāmaina, ka mums ir svarīga savstarpējā uzticēšanās – bizness uzticas varai, vara uzticas biznesam. Ja cilvēki patiešām rīkojas negodīgi – jā, viņi jāsoda, un par to nav runa. Bet šai uzticībai jābūt, ka cilvēks saprot, ja viņš sāk investēt naudu, viņam ir dots laiks un iespēja savu biznesu attīstīt, un viņš nodrošinās sevi un savu ģimeni, un vēl tālāk kādam darbu iedos.

Svarīgi, lai reģionos būtu cilvēki

Jūs vairākkārtīgi pieminat to, ka cilvēki brauc prom no Latvijas, reģioni paliek tukšāki, cilvēki pārceļas gan uz Rīgu, gan reģiona centriem, kur ir darbavietas. Pašreizējais pašvaldību skaits – 119 – ir optimāls, vai tomēr ir jādomā par jaunu reģionālo reformu?

Tas, kā tiek domāts Latvijā – cilvēku skaits samazinās, aizslēdzam kārtējo teritoriju, aizslēdzam kārtējam klubam un skolai durvis. Tas ir nepareizi. 

Samazinām arī deputātu skaitu pašvaldībās.

Racionāla izdevumu izmantošana – tas ir pats par sevi, tam tā ir jābūt. Bet runa ir par to, kādu Latvijas teritoriju mēs vēlamies. Ir svarīgi, lai Latvijā visa teritorija attīstās, lai tur būtu cilvēki, lai viņiem būtu ar ko nodarboties, tātad tā nevar būt katras individuālas pašvaldības problēma, bet centrālai varai kopā ar pašvaldībām šis jautājums ir jārisina, un centrālai varai ir jāiet ārā no galvaspilsētas.

Tas, kas tika darīts visus pēdējos gadus, visur centrālā valdība aizslēdz savas sociālās institūcijas, izglītības institūcijas un tā tālāk, visu pārvelk uz Rīgu. Šodien, kad daudzas administratīvas funkcijas var veikt attālināti, arī nav jāsēž tiem visiem ierēdņiem Rīgā, otrādi – šīs centrālās varas darbavietas pārceļam atpakaļ uz reģioniem, un ap šīm institūcijām veidosies kaut kāds apkalpojošais bizness.

Ir jau izdevīgāk, ka, atbraucot no reģiona, Rīgā varu apiet visas institūcijas, un nevis braukāt pa pilsētām, kur kāda ministrija vai iestāde atrodas.

Un pareizi būtu, ka jums vispār nebūtu nekas daudz jāapstaigā kājām, ka pie jums nāktu klāt, jums visu paskaidrotu, jums visu iedotu, jums visu izstāstītu. Tā būtu pareizi, un nevis jums jāmeklē atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem.

Es zinu, ka pie manis kā pie deputātes ļoti daudzi cilvēki griežas ar jautājumiem, uz kuriem atbildes viņiem bija jāsaņem vai arī institūcijai bija jāzina, ka cilvēkam ir problēma, un bija jāpalīdz šī problēma risināt. Tā ir tā nelaime, ka valsts pārvalde pēdējos 10-15 gados ir pilnīgi mainījusi savu izpratni par savu lomu. Valsts pārvaldei ir nevis jāatrakstās, ka tā kaut ko nevar izdarīt, bet ir jāmeklē risinājums un jāpalīdz cilvēkiem.

Bet tad pašvaldību skaitu nevajag samazināt?

Nevis automātiski, ar formulu – cilvēku nav, nav pašvaldības. Nē! Otrādi – mums viss ir jādara, lai Latvijā cilvēki būtu un lai viņi būtu arī reģionos. Kā attīstīt, piemēram, lauksaimniecības vidi, kādas zemnieku saimniecības – lielas vai mazas.

Mēs noteikti atbalstām mazas un vidējas saimniecības, jo tās dod vairāk darba rokas, saimniecības, kuras ir spējīgas sevi atražot un līdz ar to kuras spēj ražot arī daudz kvalitatīvāku produktu.

Tā ir Latvijas niša un potenciāls – kvalitatīva, bioloģiska, tīra pārtika. Tas ir tas, ar ko Latvija var konkurēt. Te valstij ir jāpalīdz un jāatbalsta savi zemnieki.

Vai tas neizmaksās pārāk dārgi?

Mēs runājam par saimniecību, kas spēj sevi atražot. Es pazīstu daudzus zemniekus, pati no viņiem pērku produkciju un priecājos, ka ir Centrāltirgū nakts tirgus, kur tu vari aiziet un ar katru audzētāju pats aprunāties. Tu zini to vidi, no kurienes nāk attiecīgais produkts, zini, kā tas ir audzēts, pazīsti cilvēku. Daļai tas ir dzīvesveids, daļai tas ir papildu ienākumu gūšanas veids, bet atbalstām katru, kas šodien rada kaut kādu papildu ienākumu.

Ko darīt ar lielajām saimniecībām, vai vajadzētu noteikt kādu ierobežojumu, līdz kuram viņas var augt?

Valstis, kuras domā sabalansēti un par to, kā valsts kopumā attīstās… Es neesmu pēdējos datus skatījusies, bet tad, kad pētījām šo politiku par maksimālo zemes platības daudzumu, kas var būt viena cilvēka vai viena biznesa rokās, tad, piemēram, Vācijā tie bija 500 hektāri.

Tātad šeit bija izrēķināts, kāds ir tas saimniecības lielums, kas ļauj racionāli, rentabli strādāt, un tajā pašā laikā ir līdzsvars starp darba roku skaitu, izmantotajām tehnoloģijām, iegūto peļņu un produkcijas kvalitāti. Ja esiet braukusi pa Latviju, un es to daru bieži un daudz, un lielos attālumos, ziniet, es jau vairs lopus neredzu pļavās, un tas nozīmē, ka arī dabīgā vidē produkcija netiek ražota. Tā pati govs vairs nepazīst svaigu gaisu un svaigu zāli, tas ir citas kvalitātes produkts. Protams, ir ļoti efektīvi un lielu peļņu var gūt tad, ja izmanto tikai tehnoloģijas, bet produktam vairs nav tādas kvalitātes.

Var nodrošināt rentablu ražošanu daudz mazākās saimniecībās. Mākslīgi nevienam nevaram šodien atņemt zemi, cilvēkiem ir tūkstošiem hektāru, ir izveidotas lielas, milzīgas saimniecības, bet tad nepazaudējam vēl to nišu, kuru mēs varam turpināt attīstīt – šo mazo un vidējo biznesu zemkopībā, laukos, lauksaimniecībā.