„Mēs dzīvojam Saulkrastos, Ārons ir gājis bērnudārzā turpat Saulkrastos, tāpēc mums šķita pavisam normāls nākošais solis iet arī skolā turpat Saulkrastos,” stāsta Elīna Gertmane.
Sākotnēji Saulkrastu vidusskola piekritusi Āronu uzņemt. Neilgi pirms mācību gada sākuma pašvaldība lēma – tā kā skola nav paspējusi sagatavoties, viņš tomēr nevar mācības sākt. Skola apgalvo, ka esot par invalīdus iekļaujošu izglītību – te jau mācās vairāki bērni ar īpašām vajadzībām.
„Šis [bērns] ir ar ļoti smagiem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem. Šis bērns sēž tikai ratiņkrēslā, viņš nerunā, nekustas, viņš ir barojams. (..) Gada laikā viņam varbūt var iemācīt turēt zīmuli. Varbūt. Gada laikā,” norāda Saulkrastu vidusskolas direktore Velta Kalnakārkle.
Skolā arī nav vajadzīgo atpūtas un aprūpes telpu, kādas Āronam vajadzīgas. „Šī ir smagākā diagnoze un tiek piemērota smagākā izglītības programma, kur nepieciešams visvairāk atbalsta pasākumu bērnam. Bērns ir jāiekļauj parastā izglītības iestādē, protams, tas no skolas prasa lielus ieguldījumus,” atzīmē Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča.
Tomēr kopš aprīļa nav izdevies atrast speciālo pedagogu, kas ar Āronu strādātu. Apzvanītas augstskolas, kas tādus gatavo, joprojām tiek likti sludinājumi vietējā un nacionāla mēroga laikrakstos. „Saviem pedagogiem sākumskolā es lūdzu – meitenes, vai kāds negrib iet mācīties. Viņi man skaidri un gaiši pateica - mēs neesam morāli gatavi strādāt ar šādu bērnu, jo mēs uzskatām, ka tā tomēr ir zināmā mērā degradācija – viņiem kā pedagogiem. Jo tas nozīmē, ka viņš katru dienu četras stundas dara vienu un to pašu tikai ar vienu bērnu,” stāsta Kalnakārkle.
Tas, ka Ārons joprojām neiet skolā, ir prettiesiski. Skolai un pašvaldībai jāspēj rast ātrs risinājums, norāda dienestā. Likums nenosaka, ar kādām diagnozēm vispārizglītojošajās skolās vairs nevar mācīties. To, vai konkrētajam bērnam šāda iekļaušana lietderīga, nosaka speciālisti. „Šajā gadījumā mēs redzam, ka gan psihologs, gan pirmsskolas speciālists, kuru bērniņš ir iepriekš apmeklējis, ir atzinuši, ka bērnam nāktu par labu tas, ka viņš atrodas kopā ar citiem bērniem,” pauž Juhņēviča.
Kopīga mācīšanās būtu teorētiska, jo puisēna skološana tik un tā notiktu atsevišķās, viņa vajadzībām pielāgotās telpās, norāda direktore.
Ārona māte vērsās tiesā, un tagad skolai ar tiesas lēmumu uzlikts pienākums nodrošināt Ārona uzņemšanu. Lai arī direktore paliek pie uzskata, ka smagi slimiem bērniem jāmācās speciālās skolās, tikko atradīsies speciālais pedagogs, Ārons skolā tikšot uzņemts.
